Fakti par Jehovas lieciniekiem

Vārds: anonīms
Gadi: -
Izglītība: nepabeigta tehniskā
Ģimenes stāvoklis: precējusies 
Piederība organizācijā: fiziski iekšā, ar prātu un sirdi ārā
Pozīcija organizācijā: aktīva Jehovas lieciniece, 4 gadus pilna laika pioniere

*Es sāku studēt ar Jehovas lieciniekiem pusaudžu gados. Toreiz biju trausla, naiva, viegli iespaidojama, ideālistiska pusaudze, kas nāk no disfunkcionālas ģimenes un sapņo par labākiem laikiem. Manā agrā bērnībā, Latvija vēl piederēja pie Padomju Savienības. Es atceros gan trīs stundu garās rindas pēc desām, gan to, ka cukurs un vēl šādi tādi produkti bija uz taloniem, gan to, ka atsevišķās darbavietās deva pienu vai kefīru par brīvu. Vēl dabūju pat panēsāt tradicionālo skolas formu un oktobrēna zvaigzni un cerēju kādu dienu būt pionieris ar sarkanu kaklautu. Jehovas Liecinieku mācība par paradīzi uz Zemes mani spārnoja. Tas likās perfekts risinājums visām manām un pasaules problēmām. Es arī priecājos piederēt pie līdzīgi domājošu ideālistu grupas, kuri drīz apdzīvos visu planētu! Skolā man bija grūti. Toksiskā mājas dzīve mani it nemaz nesagatavoja arvien pieaugušajam mācību stresam, tam, ka jāsāk domāt ko es darīšu ar savu dzīvi, plānot kur tālāk iešu. Es nekam no tā nebiju gatava. Es baidījos no dzīves un pasaules. Līdz ar to fantastiskais solījums, ka teju teju nāks Armagedons, un man, iespējams, pat nebūs vairs jādzīvo šajā pasaules shēmā, jāuzņemās atbildība par dzīvi, mani mierināja kā opijs tajā smagajā dzīves posmā. Es tagad vienkārši varēju pilnīgi jebko norakstīt uz Sātana pasauli – cilvēki kas nav Jehovas liecinieki iznīks; laicīgā izglītība ir bezjēdzīga; par vecumdienām vairs nevajag domāt – kādā sakarā? – es neplānoju dzīvot tālāk par 25 gadu vecumu. Toreiz vēl bija vecā izpratne par «šo paaudzi» – tie, kas piedzīvojuši 1914. gadu – nenomirs pirms nāks gals. Uz to brīdi visiem, kas piedzīvoja 1914. gadu bija tuvu pie 90 un vairāk. Tātad bija palicis tik īss laiks! Es biju spārnos. Kā nestabila pusaudze ar smagām problēmām mājās – es atradu sev izeju no visiem tā laika personiskajiem grūtumiem un laimīga pievērsu savu skatienu pilnībā Jehovas liecinieku darbībai un kalpošanai. Man ļoti patika doma, ka Jehova mani ir vilcis, jo ir atradis kaut ko īpašu manā sirdī. Man tika teikts, ka Jehova velk pie sevis cilvēkus, kas ir pareizi noskaņoti mūžīgai dzīvei, pazemīgus cilvēkus, kas ir izslāpuši pēc garīgās patiesības. Tātad es, izrādās, biju īpaša. Es vairs nebiju daļa no pelēkās masas, trūcīgā meitene ar caurām kurpēm. Es tagad piederēju pie īpašas grupas, pie izredzētajiem!

Nokristījos nedaudz mazāk kā gadu pēc tam, kad sāku studēt ar JL. Ļoti jauna. Uz savu galvu, bez pasaulīgās ģimenes piekrišanas. Sludināšana un sapulču apmeklēšana bija lielisks iemesls pavadīt mājās pēc iespējas mazāk laika. Manas mācības skolā cieta, jo es tagad domāju tikai par paradīzi. Es nepūlējos iegūt labas atzīmes. Un kad nāca laiks strādāt – es nemeklēju labu, stabilu darbu, jo neplānoju tālu savu dzīvi, un man nepatika tā saucamā «pasaule», (precīzāk dzīves realitāte un pienākumi) es jutos labi tikai lasot Jehovas liecinieku publikācijas, Bībeli, sludinot un esot kopā ar ticības biedriem. Viss cits man bija grūti. Tagad, atskatoties, es saprotu, ka tas bija veids, kā izvairīties no dzīves, aizbēgt no realitātes, piešķirt kādu jēgu savi ģimenes situācijai. Es nepievērsos alkoholam, narkotikām vai tamlīdzīgiem paņēmieniem, kā liela daļa pusaudžu no līdzīgi disfunkcionālām ģimenēm. Es pievērsos reliģijai, kas pieprasa visas cilvēka domas, spēkus, laiku.

Un šī reliģija atstāja uz mani tādu pašu iespaidu kā narkotikas atstāj uz pusaudžiem – es apstājos savā emocionālajā, sociālajā un psiholoģiskajā attīstībā.

Kur attīstīties ja visam attaisnojums bija – visi esam nepilnīgi un viss ir pagaidām? Kāda finansiālā izaugsme, ja skola nepabeigta, jo jāvelta savi labākie gadi sludināšanai, un liekas ērtības ir mantas kāre un, ka galu galā Jehova parūpēsies par dienišķo maizi? Bībeles panti par to, ka nevajag raizēties par rītdienu, nemotivēja plānot budžetu vairāk par mēnesi uz priekšu. Kāda sociālā attīstība ja visi «pasaulīgie» cilvēki tāpat tiks drīz iznīcināti un vispār – kamēr nestudē ar Jehovas lieciniekiem viņus taču tāpat nav jāņem vērā, vai ne?

Tā es dzīvoju, līdz kamēr iznāca jaunā izpratne par to, ka nedrīkst uz šķaudīšanu teikt «Uz veselību» vai «dievs palīdz». Tas mani atsēdināja kādu laiku uz pārdomām. Man tad bija jau vairāk nekā 20 gadi. Uz to brīdi jau biju stipri pagurusi no smagā darba, un hroniskās trūcības. Vairākus gadus biju pilna laika pionieris un tāpēc, kā visas māsas pionieres, meklēju tīrīšanas vai auklītes darbus, kur var strādāt pusslodzi. Bet tā strādājot es knapi vilku galus kopā. Toreiz es pirmo reizi nopietni apšaubīju ar garu svaidīto brāļu mācību. Jutos, ka Vadošā Padome, pat neaizdomājas, kādas problēmas tas radīs ticības biedriem ikdienas dzīvē. Šim sašutumam bija sakrājušies iemesli. Man aiz muguras jau bija skolas gadi ar klases biedru zobošanos par manu ticību un neiederēšanās sajūtu, stresu, ko izraisīja nepiedalīšanās svinībās, dzimšanas dienās, dejās vai jebkādos ārpusklases pasākumos. Es bez radinieku atbalsta cīnījos ar pieaugušā cilvēka dzīvi, ar ko man nācās saskarties agri. Radinieki bieži izteica zobgalīgas frāzes lai mana reliģija rūpējas par mani. Nekādu atbalstu no viņu puses es nekad nesaņēmu. Ar laiku ideālistiskais skats uz lietām sāka noplakt realitātes priekšā. Dzīve bija pagrūta un tagad būs vēl lielāks stress saskarē ar darba kolēģiem un kaimiņiem – nedrīkst pat «uz veselību» novēlēt! Atkal jāizceļās. Atkal jāmeklē vieds ka izdzīvot pat šajās situācijās… Pēkšņi sajutos no tā visa nogurusi. Pavīdēja galvā salīdzinājums ar farizejiem, kas uzkrauj smagas nastas cilvēkiem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās kustināt. Kas tad viņiem tur augšā – dzīvo savā komfortā, brāļu un māsu mīlēti un cienīti, saskarsmes ar ikdienas grūtībām viņiem praktiski nav, tad jau var rakāties Bībelē un izgudrot jaunus apgrūtinošus noteikumus aiz neko darīt. Bet, tā kā visas manas cerības un plāni saistījās ar paradīzi un es biju pārliecināta no visas sirds, ka Armagedons ir «aiz stūra» – es savu sašutumu un šaubas apņēmīgi paslaucīju zem paklāja, kā ķecerības sēklas, ko man domās, acīmredzot, iesējis pats Sātans, un uz to brīdi jutos, ka esmu sekmīgi uzvarējusi šo ticības pārbaudījumu.

Paralēli es kopš bērnības uzturēju labu kontaktu arī ar dažiem draugiem, kas nepiederēja pie Jehovas liecinieku draudzes. Un tie bija ļoti labi cilvēki. Es atceros, kā pēc tikšanās ar šiem draugiem, man vienmēr parādījās šaubas par to, vai tiešām viņi tiks iznīcināti? Es bieži satiku arī darbā «pasaulīgus» cilvēkus, kuru personības man likās tik līdzsvarotas, pozitīvas, ar plašu skatu uz dzīvi. Daudzi bija izglītoti cilvēki ar kuriem runājot, es varēju pasmelties vienmēr ko interesantu un pēc šādām sarunām, es jutos atsvaidzināta, kaut ari mēs nerunājām par Bībeliskām tēmām. Man tā arī nekad nekļuva pilnībā pieņemama doma par to, ka Armagedonā izglābsies tikai Jehovas liecinieki.

Es apprecējos ar ticības biedru no citas valsts. Pārcelšanās uz jaunu vidi bija trieciens visai manai realiātei. Gaisotne draudzē pilnībā atšķīrās no tās, pie kuras es biju pieradusi Latvijā. Viss norisinājās kā pa konveijieri – ja es gāju sludināt regulāri, biju aktīva sapulcēs, tad es biju saulītē – ticības biedri man zvanīja, aicināja ciemos, uz draudzes pasākumiem, izbraukumiem. Līdz ko es izpaliku sludināšanā, vai pārstāju sniegt komentārus, vai izlaidu sapulces, bieži vien dēļ plūdiem lietus periodā – es, kā uz burvju mājiena, pārstāju eksistēt vietējo brāļu un māsu apziņā. Es vairs nesaņēmu zvanus, nedz ielūgumus uz pasākumiem. Un atlika man atkal atsākt aktīvu darbību – tā visa uzmanība atsākās no jauna – it kā pauzes pa vidam nekad nebūtu bijs. Izskatījās, ka nekam nav nozīmes, izņemot kalpošanas apmēram un regularitātei. Es pārstāju justies, ka man kā individualitātei būtu kaut jel kāda nozīme.

Draudze, pie kuras mēs ar vīru piederējām, lielākoties sastāvēja no Bēteles darbiniekiem un dažiem vietējiem brāļiem un māsām, līdz ar to, es drīz pamanīju, ka kontingents regulāri nomainās. Es vienmēr centos veidot sirsnīgas attiecības ar māsām un Latvijā man bija daudz draudzeņu, kamēr es tur dzīvoju. Savukārt jaunajā vietā jebkādām draudzībām pazuda jēga. Cilvēki nomainījās tik regulāri, ka ar laiku es pārstāju censties sadraudzēties ar māsām un pēc sapulcēm vairs negāju iepazīties ar jaunpienācējiem. Vairs neredzēju jēgu. Manu sirdi salauza arī tas, ka māsas, ja arī nāca iepazīties ar mani, un saruna likās tiešām personiska, tad nākamajā sapulcē tas bija jau zudis – es atkal vairs neeksitēju, pat ja pati gāju sasveicināties. Māsas ar mani laipni sasveicinājās un tupināja tālāk ar savām tekošajām darīšanām. Piezagās vientulība. Pēc sapulcēm man vairs nebija neviena pie kā pieiet un parunāties, kā es to biju pieradusi darīt Latvijā. Man vairs nebija māsu ko uzaicināt uz tēju pēc sludināšānas. Ar lielāko daļu māsu no Latvijas, kas bija manas draudzenes, kā man likās, priekos un bēdās, kontakts pārtrūka līdz ko es pārstāju rakstīt. Pārceļoties uz jaunu valsti un uzsākot pirmo reizi pašai savu ģimenes dzīvi – jauni draugi un sirsnīgā piederības sajūta, ko man deva gadiem ilgās draudzības dzimtenē, patiešām būtu palīdzējušas. Latvijas draudze manā apziņā bija kā ģimene. Es no visas sirds uzticējos ticības biedriem. Pārceļoties, kļuva skaidrs, ka, kā man likās, dziļās draudzības, ir bijušas svarīgas pārsvarā tikai man. Ar laiku es pamanīju, ka lielākā daļa attiecību izkūp, ja es vairs neatgādinu par sevi. Pat ar tām māsām, kas man kādreiz teica skaļus vārdus, ka es esmu neaizstājama un, ka bez manis vietējā draudze vairs nav tāda pati. Pirmo reizi sāku justies, ka esmu bezpersoniska, viegli aizmirstama un elementāri aizvietojama skrūvīte milzu mehānismā. Un izskatījās, ka šim mehānismam, jeb Organizācijai, ir pilnīgi vienaldzīga mana eksistence.

Kādu svētdienu tika teikta publiskā runa par ticības pārbaudījumiem. Brālis minēja 1975. gadu kā nopietnu klupšanas akmeni ļoti daudziem, kas to piedzīvoja. Un vai mēs būtu ko tādu izturējuši?

Tas pamodināja manī nopietnu interesi. Kas tur tāds toreiz notika tajā gadā? Es sāku pētīt.

No sākuma jutos ļoti vainīga, ka rakņājos tieši tajās interneta vietnēs, par kurām mums vienmēr tika teikts to nedarīt. Taču, uz to brīdi, man bija jau parādījušās sāpīgas šaubas, balstoties uz personisko pieredzi, par to vai Jehovam vispār būtu kāda interese par mani. Manā dzīvē, neatspoguļojās Jehovas vadība, lai cik daudz es raidīju lūgšanas, un paļāvos uz viņu. Man par lielu vilšanos, mana dzīve bezkaisīgi un brutāli atspoguļoja manu bērnību – to, kā es augu, iemacītos uzvedības modeļus, kādi civēki man bija apkārt, kad formējās mana personība – tādā ģimenē es arī ieprecējos. Ģimemē, kas to visu atspoguļoja, tikai šoreiz caur reliģisku filtru. Tas nebūt nebija tas, ko es vēlējos atkārtoti izdzīvot, un pat ne tuvu neizskatījās pēc Jehovas dāvanas, pēc kuras es biju raidījusi tik sirsnīgas lūgšanas. Es biju no visas sirds pārliecināta, ka Jehova man palīdzēs pieņemt lielisku lēmumus visās dzīves jomās. Galu galā – vai tad mums netika stāstīts vienmēr, ka Jehova mūs mīl, kā tēvs savus bērnus? Ka mūsu asaras ir visas saksaitītas? Man gan likās, ka es varētu pieraudāt okeānu pilnu un arī tad būs par maz, lai Jehova mani pamanītu. Es redzēju, ka ir tādi tēvi, kas lepojās ar savām meitām, aizsargā, lutina viņas, neļauj smagi strādāt, pieskata rūpīgi, lai precinieki ir augstākajā mērā cienīgi. Un Jehova?

 Tik augstas prasības, tik daudz upuru, tik daudz stresa prasa kalpot viņam, un visvarenais dievs nevarēja pat tik daudz, kā parūpēties par to, lai mana dzīve izvēršās laimīga? Man bija sajūta, ka Jehova ir pazobojies par maniem sapņiem un aklo paļāvību.

Un lai arī toreiz mani biedēja, ka šāda veida domas par Jehovu vispār parādās manā apziņā, tad tajā pašā laikā, tas man deva spītu nākamos mēnešus lasīt tik daudz informācijas internetā, cik man gribējās.

Noskatījos Austrālijas Karaliskās Komisijas video, kur tika uzdoti jautājumi vairākiem vecajiem un Vadošās Padomes loceklim Džefrijam Džeksonam par pedofīlijas problēmu organizācijā. Bija šokējoši redzēt dažus vecajos samulsušus un nobijušos tiesas priekšā, nevis miera un svētā gara pilnus. Vai citus spītīgi manipulējam, atbildod uz tiešiem jautājumiem. Pats Džefrijs Džeksons nemaz neizskatījās pēc cēla, godājama svaidītā kristieša, kas pilns miera un gara gudrības. Drīzāk atgādināja slidenu, ļoti uzmanīgu politiķi. Daudzas atbildes bija acīmredzamas puspatiesības un veikla izgrozīšanās, kas visticamāk sakņojās Jehovas liecinieku uzskatos, ka teokrātiskajā karā var arī neteikt ienaidniekam vius informāciju. Kopumā es redzēju pavisam parastus cilvēkus, kas ir saskārušies ar nopietnām apsūdzībām, kam viņi nav sagatavoti. Tas bija krasā pretrunā ar to, kas mums vienmēr tika stāstīts no skatuves un publikācijās, ka Jehova apgāzīs jebkuru apsūdzību, kas tiek vērsta pret viņa patiesajiem kalpiem. Izskatījās, ka mums tika atstāstīti tikai tie gadījumi, kad organizācija uzvarēja tiesas prāvas. Un es patiesi tam ticēju. Šajā tiesā gan nebija nekādu pazīmju, ka Jehova cīnās organizācijas pusē. Bija skaidrs, ka Karaliskā Komisija sauc Sargtorņa biedrību pie atbildības netraucēti un ar pilnu autoritāti.

Izlasīju arī Reimonda Frānca grāmatu «Sirdsapziņas Krīze». Jāteic, ka uz to brīdi tas bija par daudz manai apziņai ko aptvert, un es uz kādu laiku nolēmu neko vairs nelasīt un neskatīties. Bija diezgan smagi atskārst, ka viss kas man ir bijis svēts, ir meli. Man bija vajadzīgs laiks to visu sagremot. Nākamos četrus gadus es turpināju iet uz sapulcēm un sludināt. Bet, neizbēgami, mana atmoda bija jau sākusies.

Esot ārzemēs, sanāca nomainīt četras draudzes, un katrā draudzē, es varēju vērot īpatnēju kārtību starp vecajiem. Šeit, vietējās draudzēs ir, parasti, diezgan liels vecajo pulks. Bet starp tiem ir viens, kas ir kā galva visiem. Un nevis tāpēc, ka būtu tā iecelts, vai īpaša garīguma dēļ, bet harizmātiskas personibas un prestižu kontaktu dēļ. Un šis vecajs lemj visu. Kurš drīkst kristīties, kurš drīkst būt pionieris, kurš drīkst piedalīties palīgdarbos Bētelē, vai konstrukcijas darbos, vai kongresu nama apkopšanā. Un pārējie vecajie vienkārši piekrīt. Šim vecajam (sauksim to par Galveno Vecajo) ir parasti pāris tuvākie draugi – arī vecajie, kā arī ietekmīgi Bēteles pārstāvji un viņi viens otru atbalsta un piesedz.

Piemēram, ja kāds nekristīts sludinātājs grib kristīties, un vecajs, kas ar viņu studē uzskata, ka viņš ir gatavs kristīties, tad pēdējais vārds šajā jautājumā ir tam Galvenajam Vecajam. Un kā viņš nolemj vai kandidāts ir cienīgs vai ne – pēc personiskajām simpātijām, vai pretenzijām pret to cilvēku. Piemēram, ja šis nekristītais sludinātājs ļauj izmantot savu māju saviesīgajiem pasākumiem, ko organizē šis vecajs, ja viņa māja vienmēr ir atvērta, kad Galvenais Vecajs vēlās ierasties, pat ja tas ir negaidīti uzprasīties uz brokastīm vai kādu citu maltīti jebkurā diennakts stundā un ja tas vecajs ir ticis slavēts un sumināts, tad nekristītais sludinātājs var droši rēķināties, ka saņems atļauju kristīties. Un nebūs svarīgi, cik piemērots šis cilvēks ir lai kristītos. Bet, atliek tikai pāris reizes neielaist šo vecajo savā mājā, un pastāvēt uz privātumu – kristīšanās un jebkura cita privilēģija vairs nespīd, kamer vien Galvenais Vecajs ir apvainojies. Un izlabot to var, ejot pie viņa un lūdzot piedošanu,pat ja tehniski tu neesi vainīgs.

Mēs paši kļuvām par tiešiem lieciniekiem šādai uzvedībai. Pārcēlāmies uz draudzi, kuras teritorijā dzīvojām un tūlīt pat nonācām vietējā Galvenā Vecajā, S.S.*( turpmāk izmantoju tikai iniciāļus ), uzmanības centrā. Mums bija nedaudz lielāks pagalms nekā lielākajai daļai kaimiņu, un S bija slavens ar savu apsēstību organizēt deju pasākumus pie citiem mājās. Mūsu māja bija viņa mērķis. Viņš izdarīja lielu spiedienu uz mums publiski, kamēr citi ticības biedri bija apkārt, nostādot mūs situācijā, kur vai nu mēs piekrītam un tad mūsu durvīm būs jābūt atvērtām 24/7 jebkuram draudzes loceklim, vai gadījumā, ja mēs atteiksimies – visiem būs tiesības nolemt, ka esam neviesmīlīgi sīkstuļi. Mēs jau pirms tam zinājām, ka būs šāda konfrontācija, jo notikumi uz to virzījās, un zinājām, ka dzīve būs neciešama, ja mēs ļausim S.S padarītu mūsu māju par iebraucamo pagalmu visai draudzei un viņa plašajam paziņu lokam no citām drauzēm. Toreiz mēs skaidri teicām, ka pie mums ballītes rīkot nevarēs.

Un tā sākās represijas.

Ar laiku sākām pamanīt, ka draudzē mūs neviens neaicina ciemos. Sapulcēs bija smaidīgi un laipni sasveicinājās, bet tas arī bija viss. Kad manam vīram iekrita uzdevums ar S.S. – viņš vienmēr atrada iemeslu nepalīdzēt, vienreiz pat attaisnojoties ar lampu drudzi. Tās bija šokējošas muļķības, jo, kā tipisks ar sevi apsēsts cilvēks – viņš reizēm pat paildzināja sapulces par 10min, jo nevarēja pārstāt runāt no skatuves. Es arī pamanīju, ka man nekad nav uzdevumi, vai demonstrējumi ar viņa sievu. Ar laiku parādījās mums pāris draugu, kuri arī bija cietuši no S.S. atriebībām, un viņi mums pastāstīja, ka viņš skaidri ir pateicis, ka tie draudzes locekļi, kas ar mums draudzēsies, uz privilēģijām lai necer. Pie mums tika sūtīti viņa spiegi. Līdz ko viņš uzzināja kurš ar mums vairāk pavada laiku, tā tūlīt sāka pievērst pastiprinātu uzmanību tam draudzes loceklim. Mans vīrs palīdzēja vienam pusaudzim draudzē ar dažiem skolas priekšmetiem, un tas puika pastāstīja, ka S.S., to uzzinājis, momentāli runāja ar viņa māti, ka tagad ir jāpārbauda sava dēla visas telefona ziņas. Ar ko sarakstās, par ko iet runa utt. Cilvēki vienkārši baidījās ar mums draudzēties. Sarunas ar citiem vecajiem par šo situāciju nedeva nekādu rezultātu. Mēs tikām mudināti izlīgt ar brāli pirms nesam savu upuri dieva priekšā. Mēs bijām pilnībā izolēti no draudzes. Ļaunā, slīpētā veidā – nebija jau tā, ka mēs nedrīstējām iet uz sapulcēm, viņš pat ļāva mums komentēt, kad vadīja pats kādu sapulces daļu. Nezinātājam viņš likās pats līdzsvarotākais cilvēks. Paraugs, pēc kā tiekties. Bet mums nebija nekādu cerību uz dziļākām, personiskākām draudzībām un tik nepieciešamo uzmundrinājumu, ko tās sniedz.

Vairs nebija nekādu šaubu, ka mums ir darīšana ar ļaundabīgu reliģiskā narcisizma gadījumu.

Kad saskārāmies ar tiešiem apmelojumiem no viņa, kas draudēja sagraut mūsu reputāciju pilnībā, mans vīrs konfrontēja šo vecaju zālē pēc sapulces. Un iedzīts stūrī – viņš teica: «nu labi, ja tu jutīsies labāk, tad es varu arī atvainoties.» Atvainošanās piespiedu kārtā, bez patiesas nožēlas, ar ņirdzīģu smīnu, kad cilvēks nejūt vainu par nodarīto, bet ir saērcināts, ka ir pieķerts un tiek saukts pie atbildības. Jā, patiesi svētā gara iecelts cilvēks!

Pats šokējošākais bija tas, ka draudzes locekļi S.S. praktiski dievināja. Daži pat viņu sauca par Skolotāju, kā pašu Jēzu. Un šāds piemērs nebija viens tajā valstī. Tas nebija izolēts gadījums, bet normāla lieta daudzās draudzēs. No trīs draudzēm, kurās mēs bijām – divās bija pa šādam vecajam. Skaidrs kļuva, ka nepastāv nekāda svētā gara vadība šajā organizācijā. Visu nosaka cilvēciskais faktors un milzu ietekme ir kultūrai. Un ja kultūra ir stipri primitīva, tad svētajam garam, kā es secināju, nepietiek jaudas tur ieviest kādas korekcijas. Kultūra un cietās pieres vienmēr uzvarēs.

Tāpat manam prātam bija neaptverama ārkārtīgā netiklība, kas valdīja draudzēs. Personiski pazinām jaunu meiteni, D.R., kas kopš 13 gadu vecuma gulēja ar pieaugušiem brāļiem (paši vainīgi protams, ja meitene tēlo un izliekas pa sievieti, tas nenozīmē, ka viņa arī ir sieviete un, ka ar viņu ir jāguļ). 2 no tiem ir izslēgti un netaisoties atgriezties. Vienu, kuru mēs personiski pazīstam, kas bija vecajs un precējies savos 50 gados, viņa pavedināja. Es pati redzēju, kā pēc sapulces viņa (uz to brīdi viņi jau bija 16) kaismīgi glāstīja šī brāļa rokas un dūdoja kaut ko viņam acīs skatoties. Un ko viņš – siekala tecēja līdz grīdai, tas brālis bija totāli svētlaimīgs – tie abi pat nepamanīja, ka es absolūti neslēpjoties 2 metru attālumā uz viņiem pa tiešo blenžu ar lielām acīm. Draudze bija liela, pilns kā bišu stropā, nevies it kā nepamanīja. Pēc pāris mēnešiem tika paziņots, ka šis brālis ir zaudējis privilēģijas. Un šī mazgadīgā prostitūta turpināja pionieru kalpošanu. Mes arī bijām par viņu dzirdējuši no kaimiņiem, jo visa viņas ģimene dzīvoja uz tās pašas ielas, kur mēs. Viņa gulēja ar visiem, kas ar viņu vēlējās. Vēlāk es prātoju, ka varbūt viņa sirgsts ar kādu nimfomānijas paveidu, bet tad es sāku dzirdēt tik daudz tādus gadījumus draudzēs, ka sapratu – acīmredzot tas ir «normāli». Kāds cits mums pazīstams brālis, L.O., (starp citu arī pionieris! Savos 20-tajos) gulēja ar jaunām māsiņām no Bēteles. To mums stāstīja mūsu draugs –Dž.M., kas bija mūsu draudzē, bet dēļ problēmām ar Galveno Vecajo S.S. pārgāja uz citu draudzi. Dž.M. pats esot devis L.O. padomus par to, kā lietot prezervatīvus, un ir pat pāris reizes viņu glābis, sacerot pasaciņas ko teikt viņa mātei, kad viņas mīļais dēlēns neesot nakti bjis mājās. Respektīvi – Dž.M. (40 gadu vecs) slēpa sava drauga grēkus. Un kopumā tagad man ir skaidrs, ka droši vien L.O. slēpj līdzīgus Dž.M grēkus, un ja gadījumā nezin par tiem, tad Dž.M. tādi ir, un viņš atbalsta L.O., lai tas būtu viņam parādā līdzīgu lojalitāti, ja kādreiz tas būs nepieciešams. Un Dž.M. ir precējies. Viņa sieva ir klasiska reliģiska fanātiķe, kas zin par L.O. gājieniem, bet uzskata, ka tikmēr, kamēr viņš cenšās darīt kalpošanā Jehovam visu iespējamo, un kamēr ir pilna laika pionieris, tikmēr, acīmredzot, Jehova ir viņam piedevis, jo tāda privilēģija, kā pionierkalpošana nenāk par velti.

Nemaz negribu atcerēties, ka pirms mūsu kāzām viena vietējā māsa zem 20 gadiem, rakstīja manam līgavainim, vai viņš nevēlās satikties ar viņu privāti pie viņas mājās, jo vecāki ir izbraukuši. Un to viņa rakstīja zinot, ka mums jau ir kāzu datums nolikts. Mans līgavainis bija šokā, jo šī padauza, kas uz to brīdi bija pastāvīgais palīgpionieris, bija slavena ar to, ka flirtē ar brāļiem un pasaulīgajiem uz nebēdu. Viņš man stāstīja, ka vienā viņas sociālajā vietnē zem viņas bildes pasaulīgi puiši rakstījuši komentārus, cik ļoti viņiem ir paticis viņu skūpstīt, un ka nevar aizmirst viņas ideālo figūru. Arī vairākus gadus pēc kāzām viņa meklēja viedus tuvoties ģimenei caur citiem mana vīra radiniekiem, bet tur es nostādīju lietu kā naža asmeni, un ceļš tikai viņai nogriezts. Man par lielu atvieglojumu, viņa apprecējās vēlāk un lika mūs mierā. Bet draudzēs, līdzīgi kā visur šajā valstī, jaunas sievietes uzskata to par goda lietu atņemt citai sievietei viņas vīru, vai līgavaini. Tas, acīmredzot, arī bija šīs skuķes. mērķis, jo mans vīrs teica, ka viņi bija virspusēji pazīstami pāris gadus pirms tam, un viņa neizrādīja interesi par manu vīru, līdz parādījos es. Viņa kļuva kā uzburta uz viņu pēkšņi. Jauna pioniere, starp citu.

Un ja rodas kādam jautājums kāpēc mēs negājām pie vecajiem par to visu stāstīt, tad atbilde ir vienkārša – ja nav rakstisas atzīšanās, vai video pierādījumu – tad ejot pie vecajiem tikai ar stāstiem, mēs riskētu paši tikt izslēgti par tenkošanu. Viena māsa P.M. man stāstīja, ka pirms daudziem gadiem viņu uzaicināja ciemos viņas draudzenes pie sevis uz vakariņām, māsu pasēdēšanu. Tās abas māsas diezgan aktīvi lēja P.M. akloholu glāzītē, kamēr P.M. jau bija noreibusi līdz sliktai dūšai. P.M. man stāstīja, ka aizgāja uz tualeti izvemties, un kad nāca atpakaļ, pieķēra abas kaislīgi bučojamies. Tur, izrādās jau sen bija lesbiska romance starp viņām. Viena no viņām bija precējusies. Toreiz viss esot apklusis, jo P.M. bija dzērusi un nejutās droša ka vecajie viņā klausīsies, bet, sirdsapziņas mocīta, pēc ilgāka laika gāja runāt ar vecajiem par šīm abām pionierēm. ( pionieru kalpošana dara kaut ko īpašu ar cilvēkiem, vai ne? J ). Abas pionieres arī tika izsauktas uz paklāju un, tākā pilnīgi visu noliedza, tad P.M. tika izteikta apsūdzība tenkošanā, un atņemtas privilēģijas uz pusgadu.

Krieviski it tāds izteiciens JL draudzēs – Пионеры всем примеры.

Es vairs nevaru skatīties uz šo teikumu bez dziļa sarkazma.

Visu šo notikumu ietekmē, es atkal atsāku pētīt jautājumus, saistībā ar Jehovas liecinieku Organizāciju. Jau ar nobriedušāku attieksmi. Galvenais avots bija jwfacts.com. Tā bija mana zelta raktuve. Es mēnešiem metodiski lasīju katru rakstu, katru linku – vienu pēc otra, no sākuma līdz galam. Skatījos video, kur bijušie liecinieki stāsta, kāpēc viņi aizgāja no organizācijas. Dziļāk pētīju pedofīlijas problēmu, lasīju dzīvesstāstus silentlambs.org. interneta lapā. Mati cēlās stāvus redzot šokējošās summas, kas ir tikušas maksātas tiesās un uzliktajos sodos, kas organizācijai jāmaksā katru dienu par pedofīlijas dokumentu slēpšanu. Tur, tātad, aiziet mūsu ziedojumi.

Pēc zināmās statistikas datiem viena no deviņām meitenēm un viens no pecdesmit trīs puikām, jaunāki par astoņpadsmit gadiem, kļūst par seksuālās varmācības upuriem no pieauguša cilvēka puses. Es arī cietu no šādas varmācības divas reizes agrā bērnībā. Tie bija divi atsevišķi gadījumi ar pāris gadu atstarpi. Tas atstāja graujošu iespaidu uz manu pašapziņu un personisko attīstību. Daudzus gadus es jutos ļoti droša Jehovas liecinieku Organizācijā, pasargāta no tādām lietām. Līdz kamēr uzzināju, cik daudz netīru noslēpumu savos arhīvos glabā un pat agresīvi sargā Sargtorņa biedrība. Un ja nu viens, vai pat abi no tiem pedofīliem, ar ko man nācās saskarties, sāktu studēt Bībeli, ienāktu draudzē, kristītos un man nāktos uz viņu/viņiem raudzīties, kā uz tiem, kas ir mūžīgās dzīves cienīgi? Varbūt pat sveicināties, vai pat ēst pie viena galda? Pēkšņi drauze man vairs nebija patvērums. Es vairs nejutos droša. Parādījās domas, ka ārpus Sargtorņa Organizācijas cilvēkiem ir tiesības ar šādiem cilvēkiem nesveicināties, iet ar līkumu, aistāvēt sevi, savas ģimenes, pilntiesīgi vērsties pie varas iestādēm. Bet man šajā hipotētiskajā situācijā, nebūtu nekādu tiesību kā tikai bezpalīdzīgi un pasīvi atstāt visu Jehovas rokās, kuras pārāk bieži ir izrādījušās par īsu, vai aizņemtas ar ko svarīgāku – jaunu Valstības Zāļu inaugurācijām, piemēram. Tagad, tieši otrādi – brīvība un miers, ko deva pārliecība, ka ļauna darītājiem nav vietas patiesā dieva draudzē – izkūpēja kā migla rīta saulē. Atceros, ka runāju par šīm tēmām ar kādu ticības biedreni. Viņa sadusmojās un teica, ka pedofīli organizācijā viņu pavisam neinteresē. Tas viss ir meli un ja arī viņi ir, tad ir izslēgti, vai arī ir nožēlojušì savu rīcību. Viņas neiecietīgais tonis un acīm redzamais fanātisms mani dziļi sāpināja, un tikai apstirināja to, ka draudze nebūt nav droša vieta. Pēkšņi gaiss organizācijā mani sāka smacēt. Arvien biežāk, domājot par organizāciju, atcerējos Komunisma laikus, Ļeninismu, spiegus, pilnīgu pakļāvību varai, vienādās uniformas, skaļus lozungus un Padomju Savienības propagandu ka viss, kas ir aiz robežas – tur ārpusē – ir ienaidnieks. Cik ļoti man tagad sagribējās būt ārpusē.

Arī manas personiskās attiecīas ar Jehovu tika pakļautas nopietnai izvērtēšanai. Man bija bail atzīt, ka man vairs nav ticības dievam. Bet es arī vairs nevarēju pieņemt domu par mīlošu debesu tēvu, kam dziļi rūp mana, vai jebkura cita cilvēka, vai radības kā tādas, personiskā labklājība. Visa mana dzīve liecināja par pretējo – neviens mani nepieskata no augšas un neko nevada – mana dzīve ir manās rokās, un tā vienmēr ir bijis. Kad es sāku saskarties ar reālo dzīvi pēc skolas, man neparādījās neparastas iespējas strādāt labās, ērtās darba vietās, jo man nebija attiecīgas izgītības. Tikmēr mana pasaulīgā bērnības draudzene izmācījās par ārstu un strādāja lieliksu darbu ar kārtīgu atalgojumu, apgrozījās augstā sabiedrībā. Dīvainā kārtā viņa izskatījās dauz svētītāka nekā es ar visu savu dievbijību un Valstības likšanu pirmajā vietā. Es jutos kā izsmiekls. Es smagi strādāju par zemu atalgojumu, naudas pietika tikai pašam minimumam, un es bieži biju maz ēdusi un vienreiz sludināšanā par noģību pie durvīm sarunas laikā, jo nedēļām biju ēdusi tikai reizi dienā. Bija reizes, kad nācās iztikt ar āboliem vai ogām, kas auga vietējā ceļmalā. Vienu vasaru, kamēr vēl mācījos, es pamatā pārtiku no gurķiem un kabačiem un mans ķermeņa masas indekss bija zemāks par normu.

Nerunājot jau par to, lai man būtu atlicis zobārstam, vai remontam. Ziemā es pionierēju ar cauriem zābakiem. Jehovam, acīm redzot tas likās pieņemami. Daži ticības biedri laiku pa laikam minēja, ka ja Jehova neiejaucas pārbaudījumā, tad mums tas vēl ir pa spēkam un, acīmredzot, mēs vēl neesam pilnībā kausēti no nepilnībām, ko šis pārbaudījums mūsos atklāj. Lai cik necilvēcīgi man tas izklausās tagad, tad toreiz es to pilnībā pieņēmu. Lieki minēt cik pilna vainu un trūkumu es jutos. Un kad es atceros tās reizes, kad likās, ka noticis brīnums un man kāds uzdāvināja naudu vai kāpostgalvu, vai siltas zeķes, vai drēbes, vai uzaicināja uz pusdienām – es vairs nevaru to norakstīt uz dievu. Vienkārši bija uz to brīdi kāds labs ticības biedrs, vai pat kaimiņš, kas par mani atcerējās, vai kam es pagadījos pa ceļam dāsna noskaņojuma brīdī.

Es iemācījos uz savas ādas, ka Mateja 6:33 ir smalki meli.

Es tagad zinu skaidri, ka par mums rūpējas nevis dievs, bet cilvēki, ģimenes locekļi, galvenokārt, un labi draugi, kā arī milzu lomu spēlē izglītība un labs ienākuma avots. Un kam ir salīdzinoši laba ģimene, tam var rasties ilūzija, ka Jehova rūpējās. Bet ja kādam nav neviena ģimenes locekļa, kā man, tad nekāda maize no debesīm nekritīs. Jehova nezkāpēc nevar parūpēties par saviem vientuļajiem kalpotājiem. Un jo vairāk es rūpējos par Valstības lietām, jo plānāks mans maciņš un vēders kļuva. Man radās aizdomas, ka Bībeles mācība par to, ka visa ļaunuma sakne ir mantas kāre – ir viens liels apmāns. Izskatījās tieši otrādi, ka visa ļaunuma sakne ir nabadzība un naudas trūkums. Nabadzība pamudina cilvēkus uz noziedzību, skaudību, sekmē zemu izglītības un veselības līmeni, māņticību reliģiozitāti, tendenci uz psiholoģiskām slimībām un visādām citādām negācijām. Kopumā ļoti izdevīgi reliģijām. Trūcīgi cilvēki ar zemu izglītības līmeni, drīzāk meklēs dievu un viņa stipro roku savā dzīvē. Tāpēc reliģija ir viena no tām instancēm, kam ir izdevīgi cilvēkus atturēt no pašizaugsmes un labklājības.

Tāpat Bībeles principi par laulību man vairs nebija pieņemami. Tas, ka drīkst šķirties tikai netklības gadījumā, ir liels ļaunums. Cilvēki viens otru, nedz paši sevi nemaz nevar pa īstam iepazīt, kamēr nepadzīvo kopā. Kad vairākus mēnešus pēc kāzām kļūst skaidrs, ka ir pieļauta kļūda, ka nav nekādas saderības un atpakaļ ceļa vairs nav, tad sākās smagās, mūžu garās depresijas māsām un bezgalīgās stundas brāļiem pirtīs, lai tikai nebūtu jābūt mājās. Cik bieži es redzēju dauzus (es nekādā gadījumā neasku – visus) jaunos Jehovas liecinieku pārus ar šokētām, apmulsušām, neizpratnes pilnām sejas izteiksmēm neilgi pēc kāzām. Un cik daudz pāru Jehovas Liecinieku vidū dzīvo visu mūžu slēpdami savu vilšanos, izliekoties un pielāgojoties, nekad pa īstam neesot laimīgi. Sāku redzēt kā reliģija ir ietekmējusi cilvēku personiskās dzīves gadu simteņiem. Kādas smagas važas ir Bībele ar visu tai piešķirto varu. Cik viss šis iekārtojums ir nedabisks.

Mans vīrs savā būtībā bija labs cilvēks, kas rūpējās par trūcīgajiem, centās labi strādāt un apgādāt ģimeni, tomēr fanātiskā, reliģiski elitiskā audzināšana kopš bērnības izkropļoja lielu daļu viņa personības. Viņa ģimenes reliģiozitāte atstāja uz mani degradējošu ietekmi. Manai vīra mātei, kas bija patstāvīgā palīgpioniere, nebija neviena laba vārda ko pateikt par ticības biedriem, un mans vīra tēvs uzskatīja sevi par augstāku nekā pārējie drauzes loceki, jo viņš bija pabeidzis augstskolu, kas daudziem šajā valstī nav pa kabatai, un bija stipri turīgāks nekā lielākā draudzes daļa. Viņš uzskatīja, ka tāpēc ir pelnījis īpašu, cieņas pilnu attieksmi pret sevi. Ārkārtīgi austprātīgs cilvēks. Nebija nekādu pazīmju, ka «patiesā ticība» būtu kaut mazākajā mērā viņam, vai viņa sievai, līdzējusi uzlabot savu personību. Mans vīrs, savukārt uzmanīgi sekoja ziņām pasaulē un vienmēr spekulēja, ka lielās bēdas būs nākamgad. Nu, labi, ja ne nākamgad tad maksimums pēc 5 gadiem. Ar laiku es emocionāli izpumpējos no šādas gaidīšanas. Nekad nebija miera. Jāpiemin arī viņa izteiktais, gandrīz ekstrēmais naids pret cilvēci. Bieži viņš teica, ka visi cilvēki ir «mēsli», ka labprāt piedalītos cilvēku masu iznīcināšanā, cik žēl, ka tā būs tikai eņģeļu un svaidīto pirvilēģija, un ka nevar vien sagaidīt, kad beidzot visi ies bojā un viņš ar gandarījumu noskatīsies uz visām tām līķu kaudzēm pēc Armagedona. Tas man lika to visu iztēloties visai dzīvās krāsās un es atcerējos video, ko kādreiz biju redzējusi, kā otrā pasaules kara laikā koncentrācijas nometnēs mirušo ķermeņi kaudzēm tika šķūrēti ar buldozeriem uz kopējo milzu bedri. Vīrietim, kas vadīja buldozeri bija lakats apsiets ap degunu un muti, sargājot viņu no trūdošo līķu smakas. Tajā piedalījās arī sievietes, stiepjot nedzīvos ķermeņus aiz rokām un kājām un metot vienu uz otra lejā kaudzē. Droši vien daudzus tie cilvēki, kas bija spiesti vākt līķus, pat bija pazinuši personiski. Vienkārši neiedomājami! Manas domas risinājās ap šīm ainām. Mums arī kaut kas tamlīdzīgs būs jādara? Jāskatās uz to ģimenes locekļu un kaimiņu līķiem, kas būs iznīcināti un pat jāvāc uz kopējo bedri? Māsas tātad līdzīgi, kā sievietes tajā video, piedalīsies visā līķu vākšanas procesā? Visticamāk apglabāt biljoniem cilvēku mirušās atliekas nevarēs vienas dienas, pat ne vienas nedēļās laikā, ja ņem vērā, ka Jehovas liecinieku skaits ir niecīgs procents no visiem pasaules iedzīvotājiem. Un diez vai pat visi zvēri un putni tik ātri tiks galā ar tiem piešķirto pravietisko uzdevumu – apēst neticīgo miesas.

Es iztēlojos mūs visus, izdzīvojušos Armagedonā, ar maskām uz sejas, mēnešiem stiepjam jau satrūdējošus, tārpu saēstus cilvēku karkasus uz milzu berdēm. Mušu mākoņus, pa visām malām putnu un zvēru izvazātus cilvēku ķermeņu daļas un kaulus.

Varu tikai iztēloties, kādas mokas tas būs tiem, kas dzīvo siltajās zemēs. Un tad vēl grafiskā Antonija Morisa runa par viņa pieredzi, kad viņš bija mediķis Vjietnamā kara laikā un labi zin, kā ož sadedzis cilvēks. Viņš izmantoja salīdzinājumu ar nomelnējušu un uz pusēm sprāgstošu hotdogu uz grilla: «Es zinu kas mūs gaida Armagedonā…daudz mirušu cilvēku… Jūs domājat, ka redzēt smagās mašīnas notiektu briedi, kas guļ sakropļots ceļa malā ir biedējoši… Tie būs cilvēki, kurus jūs tā redzēsiet… Tas būs paralizējoši…»…

Brīnišķīgi. Neko teikt.

Tas ir Ideāls veids, kā traumēt cilvēka psihi.

Mani vairs nevilināja paradīze.

Kāpēc Jehova nevar vienkārši sadalīt atomos visus, kā viņš to izdarīja ar Jēzus ķermeni? Vai tas ir tas mīlošais debesu tēvs? Zinot, cik nedabiski un traumējoši jebkuram cilvēkam ir mirušo ķermeņi, trūdējošas vai sadegušas miesas smaka – viņš liks mums to darīt? Tas nebūt neatgādina to lielisko svētku mielastu, kas bija solīts visiem pēc Armagedona. Mīloša debesu tēva vietā es pavisam nopietni sāku redzēt psihopātisku, sadistisku tirānu. Es pārstāju vērsties pie Jehovas lūgšanās.

Man bija jau stipri pāri 30 un te es biju – bez kārtīgas izglītības, iestrēgusi laulībā, kurai es neredzēju vairs nekādu jēgu, bez jebkādam perspektīvēm un cerībām dzīvē. Un pat to pašu solīto Armagedonu Vadošā Padome atcēla uz vēlaku, nevienam nezināmu laiku, nākot klajā ar savu jauno gaismu par «šīs paaudzes» mācību. Kaut gan, jāteic, es jutos atvieglota, zinot, ka Armagedons ir fanātiķu izgudojums ar ko turēt cilvēku masas savā varā, paralizējot ticīgajos jebkādu interesi uz personisko izaugsmi.

Ikreiz, kad es lasīju atkritēju literatūru, tas manam prātam bija kā aizsardzība no mana vīra un viņa ģimenes dogmatisma. Kā svaiga gaisa dvesma. Es jutos brīva lasot bijušo ticības biedru dzīvesstāstus, pētot evolūcijas zinātniskos pierādījumus. Kad pieņēmu priekš sevis to, ka dieva nav, kurš mani vēro pat manos sapņos, un kuram katra mana doma ir zināma, ka dzīve ir tikai viena un tā ir šeit un tagad, ka pasaule nav tikai naidīga, un izvirtusi, bet tur ir viss – arī labais un skaistais un brīnišķīgais, es pēc daudziem gaidem izjutu patiesu brīvību. Brīvību izvēlēties savu personisko viedokli par pinīgi visu. Brīvību būt sev. Man vienmēr bija praktiski neiespējami asimilēt cildenās kalnu kazas tēlu, ko sievietēm stipri iesaka organizācija, nemaz nerunājot par lēno un kluso garu, kas dievam ir tik dikti dārgs. Kopš bērnudārza es biju tā meitene, kas bez bailēm ar dūrēm metas virsū puikām, kas dara pāri apsiestajiem čigānu bērniem. Kluss un lēns gars – nu, tas vienkārši nebija par mani. Manī drīzāk vienmēr kūsāja vulkānisks gars. Esmu bijusi, kopš sevi atceros, cilvēks ar savu viedokli, savām pārdomām un man vienmēr ir gribējies ar to padalīties. Nelīdzēja Bībele manis patiesā pārveidošanā. Visas tās dekādes, kad es mocījos un apspiedu sevi, radīja tikai māklīgi uzspiestu korķi tam vulkānam, nekādi to neapslāpējot, bet tieši otrādi, krājot vairāk tvaika kārtīgai, episkai eksplozijai, kas, es domāju, arī izpaudās kā pilnīga dieva noraidīšana. Tagad es jūtos brīva runāt kā pilnvērtīgs cilvēks, un es vairs nebaidos ka nebūšu kādam pieņemama vai tikšu uzskatīta par dumpīgu sievieti, kas pilna ar neatkarības un Jezebeles garu.

Jāteic, ka Jehovas Liecinieki kopumā ir jauki cilvēki ar, lielākoties, augstām morāles normām, nesmēķē, pa lielai daļai ir mēreni alkohola lietošanā, daudzi no viņiem pūlās būt atbildīgi pilsoņi un strādnieki, ir kārtīgi un tīrīgi, atstāj labu iespaidu, cenšas labi sadzīvot ar kaimiņiem, ar viņiem var ļoti patīkami pavadīt laiku un, maz ticams, ka kāds no viņiem būs vainojams bruņotā uzbrukumā, vai laupīšanā. Bet vai tāpēc tas nozīmē, ka viņu ticība ir tā vienīgā Patiesība? Tagad, pēc visa pieredzētā, es esmu nonākusi pie skaidra slēdziena, ka nē – Jehovas liecinieki ir tikai viena no daudzajām apokaliptiskajām reliģijām, ārkārtīgi augsta kontroles līmeņa narcistisks kults, kur Vadošās Padomes vārds ir absolūts un šaubas ir no sātana, un kur regulāri tiek no skatuves uzdots jautājums: «Ja jūs vēl neesat pionieris, pajautājiet sev: kādas pārmaiņas es varētu veikt, lai sāktu pilnas slodzes kalpošanu?». Kur vainas sajūta par vēlmi kārtīgi izgulēties sestdienas rītā, pēc garas darba nedēļas, tevi nepametīs, kamēr nebūsi atdevis pēdējos spēkus kalpošanā un iedzīvojies nopietnās veselības problēmās, jo nav laika atpūsties. Kults, no kura aizejot, tu zaudē visus draugus un ģimenes locekļus, jo viņu apziņā tu būsi kā miris. Daudzi, kas bijuši izslēgti, vai aizgājuši, ir izdarījuši pašnāvības dēļ šādas izolētības, jo ārpus organizācijas viņiem nav bijis iespēja izveidot atbalsta loku. Tāpēc daudzi tūkstoši Jehovas liecinieku neiet prom no organizācijas un dzīvo izlikdamies, ka joprojām tic, kaut arī jau sen ir mainījuši savus uzskatus, jo zin, ka izejot – viņi zaudēs cilvēkus kurus mīl un varbūt pat paliks uz ielas. Tas ir kults, kur pedofīliem ir vairāk aizsardzības nekā bērniem vai tiem, kas vēlās šos bērnus aizstāvēt.

Kopumā, analizējot savu emocionālo un psihisko stāvokli un citus faktorus, kāpēc es pievienojos Jehovas lieciniekiem agrā vecumā un divdesmit piecus gadus tur noturējos, pirmos deviņpadsmit ar visu sirdi ticot, un vērojot simtiem Jehovas liecinieku uzvedību šajos gados dažādās draudzēs un vismaz divās, pilnīgi dažādās kultūrās, kā arī citu reliģiju pārstāvju tendences, es varu piekrist psihoterapeita Alberta Ellisa vārdiem, ko viņš raktsa savā bukletā The Case Against Religion: A Psychotherapist’s View and the Case Against Religiosity:

«Visi, kas ir patiesi ticīgi jebkura veida teorijai, dogmai, vai praksei, vai tā būtu reliģiska, politiska, sociāla, vai pat mākslinieciska – ir cilvēki ar izteiktiem personības traucējumiem, jo viņi ir acīmredzami nespējīgi pielāgoties, fanātiski un atkarīgi indivīdi. Un liela daļa reliģisku cilvēku, kas pieder pie liberālākām grupām, gan mazākā mērā, bet tomēr pavisam noteikti, ir emocionāli bērnišķīgi. Jo visu veidu reliģija savā būtībā tas arī ir: bērnišķīga atkarība… Reliģija ir mazohisms, neiecietība, psihiska un emocionāla neelastība kā arī nespēja pieņemt dzīves nenoteiktību.»

Un Loida Evansa vārdiem no viņa grāmatas The Reluctant Apostate: «Ņemiet vērā, ka daži cilvēki var zaudēt spēju spriest loģiski un spēju pieņemt racionālus lēmumus, kad ir depresijas nomākti, vientuļi vai kādā citā veidā emocionāli viegli ievainojami. Šādi cilvēki ir galvenie kandidāti, lai kļūtu par Jehovas lieciniekiem, jo liecinieku uzskati un brālība piedāvā spēcīgu dzīves jēgas un piederības sajūtu.»

Kultu eksperts Stīvens Hassans skaidro savā grāmatāFreedom of Mind: Helping Loved Ones Leave Controlling People, Cults, and Beliefs: «Doma, ka cilvēki apzināti pievienojās destruktīviem kultiem ir acīmredzami kļūdaina. Lielākā daļa kļūst par kulta locekļiem emocionāli trauslā dzīves posmā, nesaprotot visus apstākļus, kas viņus mudina to darīt.»

Un par Bībeli es gribētu citēt Ricki Gervais: «Izskatās tā, it kā Bībeli būtu rakstījuši rasistiski, seksisti, homofobi, vardarbīgi, seksuāli neapmierināti vīrieši, nevis mīlošs dievs. Dīvaini.»

Kā arī Kristofera Hitčensa vārdus: « Bībele var būt, un patiešām arī ir, orderis cilvēku tirdzniecībai, etniskajai tīrīšanai, verdzībai, līgavas izpirkšānai un slaktiņiem bez šķirošanas, taču mūs tas viss nekādos veidos nesasaista un nebūt nav obligāts, jo to ir sarakstījuši neaptēsti, nekulturāli cilvēku.»

Anonīms.

* Šis stāsts ir literārs jaunrades darbs. Tajā aprakstītie notikumi un personas ir izdomāti un nav reāli. Jebkāda tieša vai netieša līdzība ar konkrētām personām vai iestādēm ir tikai nejauša sakritība.