Fakti par Jehovas lieciniekiem

Vārds: Jānis Folkmanis 
Gadi: 57
Izglītība: LLA meža inženiera specialitāte, profesionālais maģistra grāds 
Ģimenes stāvoklis: atraitnis, 5 bērnu tēvs 
Piederība organizācijā: no 1993. — 2021. gadam 
Pozīcija organizācijā: 25 gadus draudzes vecākais

*Mani sauc Jānis Folkmanis. Esmu dzimis 1964 gadā Rīgā. Tēvs visu mūžu nostrādāja meža nozarē dažādos amatos, māte ilgus gadus bija lauku feldšere. Ģimenē bijām divi bērni. Man ir astoņus gadus vecāka māsa. 1987 gadā pabeidzu Latvijas lauksaimniecības akadēmiju, ieguvu meža inženiera kvalifikāciju, vēlāk profesionālo maģistra grādu šai specialitātē. 1987 gadā apprecējos. Gadu gaitā mums ar sievu piedzima pieci bērni – Māris, Eva, Jēkabs, Mikus un Jānis.

Kopš skolas gadiem trenējos svarcelšanā, izpildīju sporta meistara normu un vairākas reizes kļuvu par Latvijas čempionu. No 1987 gada pievērsos spēka trīscīņai. 1988 gadā izcīnīju otro vietu PSRS čempionātā, 1989 gadā pirmo vietu PSRS kausā. 1991 gadā ieņēmu piekto vietu pasaules čempionātā spēka trīscīņā. Daudzus gadus pēc kārtas biju Latvijas un Baltijas čempions šai sporta veidā, kā arī man tika piešķirts starptautiskā sporta meistara nosaukums.

Ar Jehovas lieciniekiem iepazinos 1992 gada nogalē, kad darba kolēģis aicināja mani paklausīties ko cilvēki stāsta par Bībeli. Tā kā vairākas reizes biju atteicies no šī piedāvājuma, tad, galu galā, piekritu. Kādā vakarā es ar sievu ierados pie viņa mājās, kur notika tā saucamā Bībeles studija. Šo pasākumu vadīja jauns, patīkama izskata vīrietis. Ar viņu kopā bija jauna sieviete. Jāsaka, ka pirmais iespaids bija labs. Studijā piedalījās jau minētais darba kolēģis ar sievu un es ar sievu. Kā mācību līdzeklis tika izmantota grāmata “Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes”. Pēc rindkopu nolasīšanas, vadītājs nolasīja jautājumu uz kuru atbildēja mājas saimnieks. Mēs pārējie klusējām. Man šķita dīvaini, ka jāatbild uz jautājumu, jo rindkopā jau nupat kā lasījām samērā vienkāršu, atbilstošu informāciju. Tikšanās beigās vadītājs piedāvāja tikties pēc nedēļas tai pašā vietā un laikā. Lai gan īpaša interese nebija, pieklājības vadīts, piekritu. Ar laiku manas ģimenes studija sāka notikt atsevišķi, pie manis mājās. Ja man jautātu, kāpēc turpināju tikties ar lieciniekiem, laikam jau noteicošais faktors bija tas, ka nebija absolūti nekādas zināšanas par Bībeli un tika piedāvāti skaidrojumi par pasaules problēmu avotu, cilvēku nāves iemeslu, nākotnes perspektīvām un tamlīdzīgi. Mācību materiāls bija vienkāršs, viegli uztverams.

Savu lomu nospēlēja arī tas, ka trūka neatkarīga informācija par pašu Jehovas liecinieku organizāciju, tās vēsturi. Kā esmu pārliecinājies gadu gaitā, tad pati organizācija parāda tikai pozitīvo pusi.

Retajos gadījumos, kad tiek pieminētas kļūdas, tās noraksta uz cilvēku nepilnību un garīgās gaismas pakāpenisku pastiprināšanos.

Līdzko sāku apmeklēt sapulces, sāka darboties jau citi mehānismi, kas piesaista šai reliģijai. Tāpēc arī tiek mācīts pēc iespējas ātrāk aicināt cilvēkus uz sapulcēm, īpaši uz kongresiem. Līdzīgi kā citās totalitārās sistēmās, arī JL darbojas princips, ka vienas un tās pašas domas jāatkārto pēc iespējas biežāk. Ja apkārt ir daudz līdzīgi domājoši cilvēki, kas runā un domā līdzīgi, tad efekts ir pārsteidzošs. Tādā veidā, piemēram, bijušajā PSRS un nacistiskajā Vācijā daudzi miljoni ticēja pilnīgi fantastiskām idejām. 

Tā nu es ar ģimeni sāku apmeklēt sapulces (toreiz bija trīs tikšanās vai piecas sapulces nedēļā). Spēcīgi nostrādāja tāds psiholoģisks triks kā “uzbrukums ar mīlestību”. Ja esi ieinteresēts cilvēks, tad vienā reizē vari saņemt vairāk uzslavu kā visā līdzšinējā dzīvē kopā. Tas tā, mazliet pārspīlēti, bet nav tālu no patiesības. Organizācija speciāli māca interesēties par cilvēkiem personiski un slavēt viņus. Nav brīnums, ka sajūtas ir ļoti pozitīvas. 

Visa šī procesa rezultātā sākās strauja “garīgā izaugsme”. Jau pēc četriem mēnešiem kļuvu par nekristītu sludinātāju un 1993 gada augustā kristījos. Pēc kristīšanās dzīve mainījās tādā ziņā, ka vairāk laika veltīju sludināšanai. Sportu nācās pamest, jo nebija ne laika, ne vēlēšanās sportot. Mums mācīja izmantot laiku “gudri”, tas nozīmēja pēc iespējas vairāk sludināt. Organizācija īpaši uzsvēra drīzā pasaules gala tuvošanos. Atceros bija tāda sajūta, ka vēl tikai daži gadi un sāksies Armagedons. Deviņdesmito gadu vidū, kādā kongresā, tika paziņots par jaunas grāmatas, kura paredzēta Bībeles studēšanai, iznākšanu. Tā saucās “Zināšanas kas var dot mūžīgu dzīvi”. Orators paskaidroja, ka ieteicamais grāmatas studēšanas laiks ir viens gads. Kā vienu no iemesliem viņš minēja tuvo galu. Tādā veidā būtu iespējams izglābt pēc iespējas vairāk cilvēku, jo JL māca, ka tikai tie, kas kristīsies tiks izglābti. Runājot par šo jautājumu, vēlos pievērst uzmanību tā sauktajai selektīvajai domāšanai, kuru meistarīgi kultivē organizācija. Publikācijās ir raksti, kur paskaidrota iepriekš minētā doma par glābšanu. Savukārt citās vietās teikts, ka tikai Dievs noteiks kuri cilvēki būs izglābti, kuri nē. Līdz ar to, ja kāds norādītu uz pārāk lielu paštaisnumu, var izvēlēties un citēt otro domu. Vēl viens piemērs.

Bībelē ir skaidri teikts, ka precīzu gala laiku neviens, izņemot Dievu nezin un, ja kāds pravieto galu un pravietojums nepiepildās tas ir viltus pravietis, kas saņems sodu. Kad žurnālos rakstīts par cilvēkiem vai reliģijām, kuras paredzējušas konkrētu pasaules gala laiku, tas tiek nosodīts. Savukārt pati JL organizācija vairākkārt to ir darījusi. Populārākās no prognozēm ir 1914; 1925; 1975 gadi.

Ja pētīsiet JW literatūru, jūs nekad vienuviet neatradīsiet domas par viltus praviešiem un šiem prognozētajiem gadiem. Kad teiksiet, ka cilvēki tika maldināti, jums piedāvās citātu no JW literatūras, kur būs rakstīts, ka gala laiku neviens nezin.

Lai nu kā tas būtu, “gals strauji tuvojās” un es “strauji garīgi augu”. Laiku pa laikam kalpoju par palīgpionieri  (toreiz tās bija 60 stundas mēnesī). Pēc gada mani iecēla par kalpošanas palīgu, pēc diviem par draudzes vecāko. Tas nesa līdz aizvien jaunus pienākumus vai, kā saka, privilēģijas. Vairākus gadus biju kongresa priekšsēdētāja palīgs, gatavoju runas gan draudzē, gan kongresos, veicu dažādus uzdevumus draudzē, sastāvēju komitejā saziņai ar slimnīcām un tā tālāk. Jutu pārslodzi un pamatīgu stresu. Naktīs bieži pamodos. Drīz vien sākās bezmiegs. Toreiz man bija trīs bērni, strādāju pilnas slodzes darbā. Arī mājās gaidīja daudz darāmā, jo dzīvojām uz laukiem. Sāku stāstīt brāļiem par savu situāciju, atceros, rajona pārraugs (brālis no Zviedrijas) uzsita man pa plecu un teica: “Folkmani, ir skaidri redzams, ka tev ir Svētais Gars, Jehova tevi stiprina un tu tiksi ar visu galā!”. Karsti lūdzu Dievu pēc spēka un miera. 

Deviņdesmitajos, Latvijā liecinieku vidū notika nelaime. Kāda jauna krievu māsa cieta ceļu satiksmes negadījumā, kā rezultātā viņa zaudēja daudz asiņu. Ārsti piedāvāja asins pārliešanu. Pēc JW Bībeles skaidrojuma asinis nedrīkst ne ēst, ne pārliet. Tās simbolizē dzīvību un ir svētas Dieva acīs. Protams, ir daudz gadījumu, kad pielietojot progresīvas ārstēšanas metodes, iespējams palīdzēt cilvēkam atrisināt pat ļoti sarežģītas veselības problēmas. Tomēr situācijās, kad tiek zaudēts liels asiņu tilpums, īsā laika sprīdī, nav citas izejas kā papildināt zaudētās asinis. Šādos gadījumos nepalīdz arī tilpuma atjaunošana ar asins aizvietotājiem, jo nav pietiekams daudzums asins ķermenīšu, kas pārnēsā skābekli. Piebildīšu, ka liecinieki atsakās arī no savām, iepriekš uzkrātām asinīm, tuvinieku asinīm, eritrocītiem, leikocītiem, trombocītiem, plazmas un dažām citām asins sastāvdaļām (šie uzstādījumi gadu gaitā vairākkārt ir mainījušies). Tā nu pieminētā māsa nomira.

Nekad neesmu atbalstījis nevajadzīgu laistīšanos ar asinīm, bet neesmu arī sapratis, kā dzīvības simbols var būt svētāks par pašu dzīvību.

Pie tam Bībelē aprakstīti gadījumi, kad ārkārtas situācijās Dieva kalpi pārkāpa aizliegumu ēst asinis (gaļu ar asinīm) un netika par to sodīti. Atbildi uz šo jautājumu nesaņēmu kamēr biju liecinieks. Sabiedrībā māsas nāve radīja plašu rezonansi. Cilvēki gribēja saprast kāpēc jāupurē jauna cilvēka dzīvība reliģisku uzstādījumu dēļ. Iesaistījās laikraksti un televīzija. Kādā pēcpusdienā man pazvanīja atbildīgs brālis no Latvijas filiāles un jautāja vai nevaru nākošajā dienā atbraukt uz Rīgu. Būšot cilvēki, kas interesējas par organizācijas darbību Latvijā. Tā kā esmu vietējais un arī draudzes vecākais, tad būtu labi parunāt ar šiem cilvēkiem. Otrā rītā, ierodoties filiāles birojā, izrādījās, ka ieradusies Latvijas televīzija un man jāsniedz intervija. Lieki teikt, biju šokā. Tūlīt devos uz tualeti un lūdzu Dievu. Intervija noritēja puslīdz mierīgi. Tā kā ierakstīto materiālu, pirms rādīšanas televīzijā, iespējams koriģēt un parādīt pavisam negaidītā veidā, tad satraukums nerimās. Apņēmos neskatīties raidījumu, lai lieki nesatrauktos, bet nenoturējos un noskatījos. Kā tagad, atceros, neskatoties uz lūgšanām man pat zobi klabēja no uztraukuma. Beigās sieva sadusmojās un aizdzina mani no televizora.

Vēl no deviņdesmitajiem gadiem atceros kādu ļoti nepatīkamu lietu, kas man vēl joprojām ir spilgtā atmiņā. Tai laikā kāda māsa uzrakstīja vēstuli adresētu Latvijas JL filiālei. Vēstulē bija sīki, ar visām detaļām, izklāstīts kā viņas miesīgais brālis bija viņu vairākkārt seksuāli izmantojis pusaudzes vecumā. Lieki piebilst, tas notika liecinieku ģimenē. Filiāle nozīmēja par atbildīgo šīs lietas izskatīšanā kādu brāli no Somijas un mani kā otru draudzes vecāko. Domāju, manu klātbūtni akceptēja, jo, kaut arī nepieredzējis, toreiz biju vienīgais vecākais Jelgavas draudzē. Izskatīšanas ietvaros, notika vairākas smagas tikšanās gan ar cietušo māsu, gan ar viņas pāri darītāju. Iznākumā apsūdzētais vīrietis visu noliedza, sakot, ka neko tādu neatceras un nav darījis. No filiāles saņēmām norādījumu visus tikšanās protokolus nosūtīt filiālei konfidenciālā vēstulē un lietu izbeigt. Kā saka, atstāt to Jehovas ziņā, par ziņošanu varas iestādēm pat nerunājot. Galu galā man uzticēja tikties ar cietušo māsu un mudināt viņu aizmirst notikušo, kā arī piedot brālim. 

Rodas jautājums, kā iespējams, ka par šādu smagu noziegumu tā arī netika ziņots policijai. Kā esmu šobrīd uzzinājis, bērnu seksuālas izmantošanas gadījumi JL draudzēs visā pasaulē nav nekāds retums un tika slēpti vairākus gadu desmitus. Pamatā ir tas, ka organizācija vienmēr ir centusies sevi parādīt tikai pozitīvā gaismā, uzsverot Dieva vārda svētumu. Cilvēkiem visu laiku māca, ka pats svarīgākais ne tikai uz Zemes, bet visā Visumā ir Jehovas vārda svētīšana. Tātad jādara viss, lai netiktu nomelnots Dieva vārds, līdz ar to arī viņa organizācija. Viegli saprotams, patiesi ticīgi liecinieki, pat domās nemēģinās kaut kādu negatīvu informāciju darīt zināmu plašākai sabiedrībai. Otrs faktors ir paklausība. Tā kā, tā saucamais “gudrais un uzticīgais kalps” vai Jehovas liecinieku organizācijas vadošā padome, kas šobrīd sastāv no astoņiem cilvēkiem (atrodas ASV), tiek uzskatīts par vienīgo kanālu caur kuru Dievs sazinās ar cilvēkiem, tad svarīga ir pilnīga paklausība norādījumiem, kas nāk no šī “kalpa”. Shēma ir šāda – ja vadītāji kļūdās, jums nav par to jādomā un jāapspriež, viņi atbildēs Dievam, jūs sodīs, ja nepaklausīsiet vadītājiem, vienalga vai viņi kļūdās vai nē, jums nav jādomā bet jāpaklausa. Arī no šī viedokļa skatoties, ir skaidrs, ka patiesi ticīgi liecinieki paklausīs norādījumam neziņot varas iestādēm. Tikai pirms dažiem gadiem žurnālā “Sargtornis” parādījās informācija par iespēju informēt atbildīgās instances par bērnu seksuālas izmantošanas gadījumiem. Pie kam jāatceras, ka joprojām ļoti spēcīgi darbojas manis pieminētais pirmais faktors par Dieva vārda svētumu. Jāpiemin arī divu liecinieku likums, kas paredz arī pedofilijas lietas virzīt tālāk tikai gadījumā, ja notikušajam ir divi liecinieki. Lieki teikt, pedofili nepieaicina lieciniekus savās pretīgajās darbībās. Tātad, ja vainīgais pārkāpumu noliedz, neko darīt nav iespējams. Atceros, kad tika izskatīta šī lieta, man bija pilnīga pārliecība, ka esam Dieva iecelti kalpotāji un pilnībā jāpakļaujas norādījumiem no augšas, tātad, konkrētajā gadījumā, filiāles norādījumiem, jo tāda ir “Dieva griba”. Tādā veidā vairākus gadu desmitus JL draudzēs pedofili ir jutušies samērā komfortabli un droši. Un šeit ir pilnīgi nevietā teikt, ka organizācija tagad mainīja savu nostāju. Tad jau citos noziegumos apsūdzētie arī varētu sacīt: “Viss kārtībā. Mēs esam labojušies un vairs tā nedarīsim”. Vēl jo vairāk, seksuāliem noziegumiem pret bērniem nav noilguma. 

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, deviņdesmito gadu beigās biju iedzīvojies hroniskā bezmiegā. Bija reizes, kad pēc vairākām negulētām naktīm, grūtības pat sagādāja automašīnas vadīšana. Izmisīgi meklēju risinājumu, daudz lūdzu Dievu un meklēju vadību uz Bībeli balstītās publikācijās. Rakstos “Sargtorņos” vai “Atmostieties” parasti tika atzīts, ka mēs kā Jehovas kalpi esam ļoti aizņemti, lai tiktu galā ar visiem pienākumiem dzīvē. Tā dēļ varam piedzīvot stresu un nomāktību. Pēc tam ir uzsvērts cik svarīgi paļauties uz Dievu, pavadīt laiku lūgšanās, studēt un pārdomāt Bībeli, lasīt biedrības izdotās publikācijas, apmeklēt visas sapulces, gatavoties sapulcēm, doties regulāri sludināšanā (it sevišķi nedēļas nogalēs. Ja strādā pilna laika darbā, tad tās ir vienīgās brīvās dienas), mācīt bērniem Bībeli, pildīt citus uzdevumus saistītus ar draudzes garīgo darbību, biedroties ar garīgajiem brāļiem un māsām un visbeidzot nedrīkst aizmirst rūpēties par ģimeni gan garīgi, gan emocionāli, gan materiālā ziņā. Ak jā, kaut kad vēl ir jāatrod laiks atpūtai. Skaidrs, ka tas nav diez ko reāli. Pēc tam tu lasi citus rakstus, kuros skan aicinājumi darīt arvien vairāk un vairāk kalpošanā, it sevišķi uzņemties jaunus pienākumus. Jāsaka, ka šāda informācija ir dominējoša. Ik pa laikam vēl izskan sekojoši jautājumi – Vai tu esi atdevis Dievam labāko? Vai tu dari visu ko vari? Vai tu dzīvo tā it kā gals būs rīt? Rezultātā parādās tāda interesanta lieta kā vainas sajūta, jo ar visu tu vienkārši netiec galā. Organizācija arī nav pie vainas, jo tā taču raksta, ka jābūt līdzsvarotam. Tas ir tā it kā tu pats esi vainojams pie savām problēmām. Organizācija saka: “Mēs jau neko neuzspiežam, viņi paši pieņem lēmumus. Viņi paši satrakojās, ka tūlīt būs gals. Viņi paši atteicās no labas izglītības, lai vairāk sludinātu. Un tā tālāk.” Tas ka cilvēks no sirds tic visam ko raksta organizācija un, vēl trakāk, cenšas to visu īstenot dzīvē, vairs nav svarīgi. Pazīstu diezgan daudz lieciniekus, kuri jaunību ir veltījuši kalpošanai, nav strādājuši jēdzīgu darbu un tagad, tuvojoties vecumam saprot, ka arī pensija jau nekāda jēdzīgā nebūs. Nu jā, atkal var teikt: “Dievs parūpēsies, drīz būs gals un pensiju nevajadzēs.” Man pašam bija situācija kad 1999 gadā biju tā nodzīvojies, ka brīžiem nebija nauda, lai ielietu benzīnu automašīnas bākā, lai brauktu izskatīt kristīšanās jautājumus. Par laimi, pateicoties manai kuplajai ģimenei, biju spiests meklēt pietiekami nopietnu darbu. Nebiju arī pārāk vecs (35 gadi tai brīdī) un man bija laba izglītība, tāpēc dabūju darbu AS “Latvijas valsts meži”. Vēl joprojām tur strādāju par Zemgales reģiona mežizstrādes vadītāju un visus šos gadus esmu varējis parūpēties par savu ģimeni. Protams, “garīgi noskaņots” liecinieks teiktu, ka neesmu pietiekami paļāvies uz Jehovu vai, ka darbu man deva Jehova. 

Pie šīs pozitīvās nots vēlos pastāstīt par savu sievu Aiju. Viņa bija ļoti sirsnīgs un atklāts cilvēks. Diemžēl, viņa arī no sirds ticēja visam ko mācīja organizācija. Viegli saprast kāpēc pastāvīgi bija jācīnās ar laika trūkumu. Iznākumā vainas sajūta viņu mocīja gandrīz pēc katras sapulces, īpaši, pēc kongresiem. Aija ļoti mīlēja bērnus, laikam tāpēc mums to bija pieci. Ik pa laikam kāds norādīja, ka mēs pietiekami nepaļaujamies uz Jehovu, jo bērnus tak varēs dzemdēt un audzināt jaunajā pasaulē, kura tūlīt, tūlīt būs. Tāpat samērā bieži dzirdējām, ka mūsu bērni nav pietiekami kārtīgi vai garīgi. Tas tikai vēl vairāk saasināja vainas sajūtu.

Aija mēdza teikt: “Es neesmu īsta Jehovas lieciniece. Man nepatīk sludināt, bet patīk rūpēties par ģimeni, patīk būt ar saviem bērniem, patīk priecāties par puķēm savā dārzā, nevis gaidīt laimi jaunajā pasaulē”. Neilgi pirms nāves viņa sacīja: “Jāni, es negribu dzīvot jaunajā pasaulē, es jūtu cik ļoti atšķiros no “garīgi noskaņotiem cilvēkiem”.

Es nevēlos visu laiku domāt vai esmu atdevusi Dievam pašu labāko, nevēlos justies vainīga………..” Aija nomira 2013 gada 25 augusta rītā. Viņai bija ļoti agresīvs ļaundabīgs audzējs. Tas ir mans subjektīvs viedoklis, bet es domāju, ka ļoti negatīvu ietekmi uz viņas veselību atstāja tā mūžīgā vainas sajūta pēdējo 20 gadu garumā.

Iznākumā atteicos no vairākiem godpilniem pienākumiem, bet veselība īpaši neuzlabojās. Divi tūkstošo gadu sākumā jau jutos kā lamatās iedzīts, biju sācis lietot stipras nervu zāles. Šai sakarībā vēlos dalīties ar saviem novērojumiem 27 kalpošanā pavadīto gadu garumā. 25 gadus biju draudzes vecākais. Viens no pienākumiem bija veikt ganu apmeklējumus. To darīju ar prieku, jo man patika uzklausīt un uzmundrināt draudzes locekļus. Ar laiku pamanīju, ka daudzi, it sevišķi māsas, jūtas vainīgas, nomāktas un depresīvas. Nervu zāļu lietošana nav nekāds retums liecinieku vidū. Domāju, ka viens no iemesliem ir pastāvīgie pamudinājumi darīt kalpošanā arvien vairāk. Un, protams, pastāvīgais sasprindzinājums, gaidot šīs ļaunās pasaules galu. Domāju, nu labi, daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē ir nomākti, izņēmums nav arī Dieva kalpi. Bet mums taču visu laiku tika teikts, ka JW ir laimīgākie un priecīgākie cilvēki pasaulē. Pat pirms kongresiem vienmēr saņēmām atgādinājumus par pieklājīgu ārējo izskatu, nepieciešamību izrādīt laipnību un prieku, lai mūsu smaidīgās sejas sniegtu labu liecību citiem cilvēkiem.

Tiešām kongresos viss izskatījās labākajā kārtībā. Cilvēki smaidīja un priecājās. Cik gan liels bija pretstats tos pašus cilvēkus sastapt neformālā gaisotnē viņu mājās. Vēl lielāku nesapratni manī izraisīja tas, ka redzēju tās pašas neiroloģiskās problēmas pionieru, speciālo pionieru, misionāru, bēteles darbinieku un citu speciālo kalpotāju vidū.

Tie nebija atsevišķi cilvēki, tā bija likumsakarība. 

Bija brīži, kad zāles beidzās, mainījās ārstējošie ārsti vai vienkārši nesanāca laiks apmeklēt ārstu. Tad ķēros pie alkohola. Tā kā Bībelē mērena alkohola lietošana nav nosodīta, darīju to ar tīru sirdsapziņu. Sākumā, lai noņemtu stresu, vakarā izdzēru pudeli alus. Vēlāk tās bija divas vai trīs pudeles. Arī šai situācijā sirdsapziņas pārmetumi nemocīja, jo ievēroju, ka regulāra alkohola lietošana liecinieku vidū nav nekas neparasts. Reizēm gadījās, ka atpūšoties kopā ar atbildīgo brāļu ģimenēm, alkohols tika lietots diezgan nopietni. To noteikti vairs nevarēja saukt par mērenu dzeršanu. Bet arī tas nebija nekas ārkārtējs uz kopējā fona. Taisnības labad jāsaka, ka alkohola lietošana man kļuva par problēmu. Īpaši pēc sievas nāves, nevarēju savākties un bija nedēļas, kad gandrīz katru vakaru lietoju alu vai vīnu. Šobrīd, nu jau četrus gadus, nelietoju alkoholu vispār. It sevišķi, pēc aiziešanas no Jehovas liecinieku organizācijas nejūtu absolūti nekādu vajadzību pēc grādīgiem dzērieniem. Tas ar ir saprotami, jo galvenais stresa un nemiera cēlonis no manas dzīves ir pazudis. 

Noteikti vēlos pastāstīt par tādu tēmu kā JL organizācijas skatījums uz izglītību. Kamēr biju liecinieks, domāju to nevar stāstīt, lai neatbaidītu sakarīgus cilvēkus. Tagad, kad par to vairs nav jāuztraucas, pastāstīšu. Līdz divtūkstošo gadu vidum nepievērsu īpašu uzmanību šim jautājumam. Ik pa laikam rakstos izskanēja pamudinājumi netiekties pēc augsta stāvokļa “šai ļaunajā pasaulē”, necensties iegūt augstu izglītību, bet vairāk pievērsties garīgajai kalpošanai. Tas tika pieminēts, bet netika kaut kā īpaši uzsvērts. Pavērsiena punkts notika ap 2006 gadu. Apmeklēju kārtējo draudzes vecāko skolu. Vesela programmas sadaļa bija veltīta izglītības jautājumam. Sekoja ieteikumi nopietni, ar lūgšanām pārdomāt un pārrunāt jautājumu par to, kādu izglītību iegūt JL bērniem. Tur bija padomi ģimenes lokā pārrunāt cik daudz laika tas aizņems, kā būs ietekmēta garīgā darbība, vai būs jādzīvo kopmītnēs, kādus mērķus jūs vēlēsieties sasniegt un tā tālāk. Tas nu tā, diezgan loģiski.

Programmas noslēgumā, ļoti nepārprotami, izskanēja aicinājums atbildīgo brāļu ģimenēm, nepieļaut bērnu mācības augstskolā. Tas esot slikts piemērs draudzei. Pietiek iegūt vidējo vai vidējo speciālo izglītību un viss.

Galvenais bērnam ir pēc iespējas ātrāk uzsākt pilnas slodzes kalpošanu. Gadījumā ja draudzes vecākā bērns sāk mācīties augstskolā, jāizskata viņa atbilstība prasībām. Ja draudzes vecākajam ir vairāki bērni, kuri mācās augstskolā, tad, visticamāk, viņš nevar kalpot kā draudzes gans. Iespējams, programmas pasniegšanas stilu noteica arī kaut kāds subjektīvais faktors, bet gaisotne bija samērā drūma. Vēl jo vairāk, ap to pašu laiku arī “Sargtornī” parādījās līdzīgas domas. Toreiz domāju, vai tiešām organizācijai vajadzīgi mazizglītoti, nedomājoši cilvēki, kas tikai akli pilda norādījumus. Nav noslēpums, ka augstskolās cilvēkus māca analītiski domāt, izvērtēt faktus no dažādiem skatījuma punktiem un izdarīt loģiskus secinājumus. Tieši tādēļ ir kursa darbi, diplomprojekti, zinātniskie darbi. Nospriedu, tik traki jau nevar būt. Mums taču mācīja, ka Dieva kalpi ir gudri, loģiski domājoši cilvēki. Tieši ap to laiku mans vecākais dēls Māris beidza vidusskolu. Tā kā tālākas mācības viņu neinteresēja un bija vēlme ātrāk sākt pašam pelnīt, tad uzreiz neizjutu iepriekš pieminēto norādījumu sekas. Problēmas sākās pēc trīs gadiem, ap divi tūkstoši desmito gadu. Meita Eva beidza vidusskolu un iestājās augstskolā, lai padziļināti mācītos valodas. Tai rudenī mūsu Jelgavas draudzi apmeklēja, gan vārda tiešā, gan pārnestā nozīmē, jauns rajona pārraugs. Tas puisis bija kādus piecpadsmit gadus jaunāks par mani, bez bērniem un ar patiesu vēlmi kalpot Dievam. Kā parasti vizīte sākās otrdienā. Jau pirms sapulces viņš paspēja uzdot Evai veselu kaudzi ar jautājumiem par mācībām.

Nedaudz atkāpjoties vēlos teikt, ka Eva kalpoja par pionieri. Tā kā institūtā viņa studēja arī antīkās valodas, tādas kā seno grieķu un latīņu, tad bieži sanāca diskusijas par Bībeli. Viņai īpaši patika runāt ar mācību spēkiem, jo tā varēja labāk izprast orģinālās valodas vārdu nozīmi. Tai laikā Evai nebija problēmas ar kalpošanas stundām, bet jau tad viņa teica, ka vairākas vietas Jaunās pasaules tulkojumā ir apšaubāmas. Tikai daudz vēlāk uzzināju, ka tā saucamā JL izslavētā orģinālo tekstu pētīšana, maigi izsakoties, ir tikai fikcija. Kāds varētu iebilst: “Nu lūk, tāpēc jau arī augstskolas ir bīstamas!” Bet šeit atkal redzams organizācijas sistēmiskais uzstādījums – jums nav pašiem kaut kas dziļāk jāpēta (izņemot JL publikācijas), bet akli jāuzticas organizācijai, kas ir vienīgā patiesā uz zemes. To sauc par stipru ticību. Starp citu, te parādās viena no totalitārisma pazīmēm – pilnīga informācijas kontrole, visa informācija, kas ir ārpusē, ir bīstama. Atkal varam atcerēties PSRS, Ziemeļkoreju u.tt.

Pēc Evas iztaujāšanas vēlā vakarā saņēmu zvanu no rajona pārrauga. Saruna ilga kādu pus stundu. Arī man viņš uzdeva daudz jautājumus par meitas studijām un to kāpēc esam piekrituši šādai izvēlei.

Kaut saruna nebija gara, mēs ar sievu paspējām pamatīgi satraukties. Cik atceros, tonakt negulējām. Jau pēc dažām dienām, piektdienas vakarā, notika draudzes vecāko sapulce, kurā izskatīja manu atbilstību draudzes vecākā amatam. Tai reizē tika izskatīta vēl viena līdzīga lieta par cita draudzes vecākā atbilstību. Kā jau minēju pārraugs bija jauns un vēlējās cieši sekot organizācijas norādījumiem. Man paveicās, ka viņš bija maigas dabas, ļoti pieklājīgs cilvēks. Lietu izskatīja samērā ātri un man paziņoja, ka varu turpināt kalpot par draudzes vecāko. Jāatzīst gan, jutos diezgan slikti, jo nebiju pieradis pie tāda veida pārbaudēm, kad tiek apšaubīta tavas rīcības motivācija. 

Kā nākošais sekoja mans vidējais dēls Jēkabs. Viņš iestājās Latvijas lauksaimniecības universitātē, Informācijas tehnoloģiju fakultātē. Man atkal paveicās. Nekāda izmeklēšana nenotika. Tai laikā rajona pārraugs bija pieredzējis brālis no Zviedrijas, kas pēc rakstura bija ļoti cilvēcīgs un līdzjūtīgs. Laikam tāpēc viņš nebija burta kalps un nesekoja līdzi visām smalkajām instrukcijām.

Vēl neliela novirze, runājot par instrukcijām. Draudžu vecākajiem ir īpaša grāmata. Tagad tā saucas “Ganiet Dieva ganāmpulku.” Šai grāmatai ir 274 lappuses un tā ir kā piebāzta ar instrukcijām. Tas bija pirms gada. Tā kā grāmatai ir elektroniska versija, tā visu laiku tiek atjaunināta ar jauniem norādījumiem. Grāmata paredzēta tikai draudžu vecākajiem. To izplatīt vai nodot citām personām ir stingri aizliegts. Teikšu atklāti, farizeji ar saviem norādījumiem mūsdienu JL vadītājiem varētu tikai pienest ūdeni. Tas tā, ar nelielu ironijas pieskaņu.

2019 gadā Latvijas lauksaimniecības universitātes Mežu fakultātē iestājās mans dēls Mikus. Nu jau situācija bija kardināli mainījusies. Uz to brīdi mūsu draudzē bija seši draudzes vecākie. Daži no viņiem bija īsti burta kalpi, pie tam izskatījās, ka augstu vērtē to varu ko saņēmuši no organizācijas. Viens no viņiem, jau krietnu laiku pirms rajona pārrauga vizītes, ierosināja izskatīt manu atbilstību draudzes vecākā amatam. Arī rajona pārraugs bija cilvēks, kas rūpīgi sekoja līdzi visiem organizācijas norādījumiem. Tā nu pienāca pārrauga vizītes piektdienas vakars, kad notika ierastā draudzes vecāko sapulce. Šoreiz to nevarēja nosaukt par ierastu, jo tā pamatīgi ievilkās. Mājās ierados tikai ap pusnakti. Sapulces programmā bija iekļauta manas lietas izskatīšana. Tas bija smags pasākums. Pulkstenī neskatījos, bet varēja būt nepilnas divas stundas. Gaisotne nomācoša. Pa visu izskatīšanas laiku neredzēju nevienu smaidu. Sakumā tiku aicināts izstāstīt smalki visu situāciju, pēc tam sekoja jautājumu krustugunis. Tad mani palūdza iziet no telpas. Sekoja apmēram divdesmit minūšu apspriede, kuru, protams, nedzirdēju. Tiku ieaicināts apspriežu telpā.

Atklājās, ka pirms vairākiem gadiem, sakot publisko runu Rīgas centra draudzē, esmu pieminējis augstāko izglītību pārāk pozitīvā gaismā. Proti, ka mācīties vai nemācīties ir sirdsapziņas jautājums. Paskaidroju, ka teicu: “Augstskolā mācīties nav aizliegts, bet šāds solis ir rūpīgi jāapsver.”

Mani atkal palūdza iziet. Atkal pagāja kādas divdesmit minūtes. Mani pasauca vēlreiz. Šoreiz brāļi centās noskaidrot kāds ir mans patreizējais viedoklis par augstāko izglītību. Vēlāk, pētot kā darbojas destruktīvi kulti, sapratu, ka šis ir klasisks piemērs tam, kā notiek domāšanas kontrole attiecīgās organizācijās. Pēc tam, aiz aiztaisītām durvīm, sekoja trešais apspriedes raunds. Beidzot mani ieaicināja uz lēmuma noklausīšanos. Es pat necerēju, ka man ļaus turpināt kā draudzes vecākajam, tomēr notika brīnums (kā man toreiz likās), mani neatcēla. Kā vēlāk uzzināju, tad vairāki brāļi bija pret, bet rajona pārraugs finālā pateica, ka šoreiz nekāda atcelšana nebūs. Kaut arī lēmums priekš manis bija pozitīvs, jutos drausmīgi. Nekad savā dzīvē nebiju piedzīvojis tik ļoti lielu neuzticēšanos, pie tam no cilvēkiem, kurus uzskatīju par draugiem. Vairākus no šiem brāļiem es savā laikā biju rekomendējis par draudzes vecākajiem. Rajona pārraugs nākošajā dienā atvainojās par sapulces ievilkšanos. Viņš teica, ka nav bijis viegli pārliecināt dažus. Tai pašā vakarā pirms došanās mājup, draudzes vecāko koordinatoram pateicu, ka pirmoreiz reāli jutos kā starp sektantiem. Viņš arī teica, ka jūtas riebīgi. Vēl atceros, noslēgumā man paskaidroja, ja gribu būt vecākais, tad nedrīkstu pieļaut nekādu augstāko izglītību saviem bērniem. Svētdien, vizītes noslēguma runā, rajona pārraugs atkal uzsvēra izglītības jautājumu. Viņš teica, ka tagad nav īstais laiks mācīties augstskolās, jo gals ir tepat pie durvīm. Vēl viņš teica, ka mums nav vajadzīgi ne ārsti, ne inženieri, ne juristi.

Starp citu, pēc augstskolas beigšanas manai meitai atnāca piedāvājums strādāt Latvijas JL tulkošanas centrā. Viņa atteicās.

Noslēgumā par izglītības jautājumu varu teikt sekojošo, vadošā padome saprot, ka mācoties augstskolā, jauni cilvēki mācās analizēt un izvērtēt pilnu informāciju, bieži vien apgūst psiholoģiju, reliģijas vēsturi, vēsturi vispār, daudz saskaras ar nopietniem, vispusīgiem zinātniskiem pētījumiem dažādās jomās, kā rezultātā, nereti, izdara objektīvus secinājumus par JL darbību un atstāj šo organizāciju. Vēl JL vadītājiem ir būtiski, lai jaunieši vairāk laika veltītu organizācijas reklāmai (sludināšanai), maskējot to ar nepieciešamību mācīt cilvēkus par Dievu, nevis rūpētos par savu personisko dzīvi. Tas arī ir sens triks. Kas tik nav darīts Dieva vārdā, pat uzsākti daudzi kari. 

Turpinājumā pastāstīšu par savu pieredzi kalpojot “tiesas komitejās”. Tiesas komiteja pēc būtības tā pati tiesa vien ir tikai reliģiska rakstura. To veido tajos gadījumos, kad kāds draudzes loceklis atzīstas nopietnā grēkā. Manis jau pieminētajā grāmatā “Ganiet Dieva ganāmpulku” ir sīki izskaidrots, kādos gadījumos jāveido tiesas komiteja, piemēram, ja notikušas jebkādas dzimumattiecības ārpus laulības vai pirms laulības, tai skaitā orālais, anālais u.tt. sekss. Komiteja tiek organizēta arī tad, ja cits draudzes loceklis ziņo par kāda sava ticības biedra pārkāpumu. Un atkal jāskatās draudzes vecāko grāmatā, kādi soļi secīgi jāsper, lai pareizi organizētu tiesu. Jāatzīmē, ka sapulcēs un publikācijās lieciniekus māca obligāti atzīties savos grēkos un ziņot par citu izdarītiem pārkāpumiem. To pamato ar vajadzību uzturēt morāli tīru draudzi un neapkaunot Dieva vārdu. Rezultātā veidojas ne visai veselīga atmosfēra, kad cilvēki uzmanīgi vēro viens otru. Tā arī ir laba augsne tenkošanai, kas, neskatoties uz atgādinājumiem neaprunāt citus, ir samērā izplatīta liecinieku vidū. Visas šīs darbības tiek pamatotas ar mīlestības pilnām rūpēm vienam par otru.

Lai nu kā būtu, ja kļūst zināms par kādu pārkāpumu, atbildīgais brālis vai brāļi lemj par tiesas komitejas izveidi. Komiteja parasti sastāv no trīs locekļiem – priekšsēdētāja, protokolētāja un trešā draudzes vecākā. Sarežģītākās lietās var būt skaitliski lielāks komitejas sastāvs. Vainīgo cilvēku uzaicina uz komitejas sēdi. Atšķirībā no pasaulīgām tiesām, šai gadījumā apsūdzētajam nav advokāts. Viņš ir viens pret trijiem tiesnešiem. Tā kā komiteja var pieņemt lēmumu izslēgt grēcinieku no draudzes (tādā gadījumā draudzes locekļiem būs aizliegts kontaktēties ar viņu, pat sveicināties nē), lai kas ar tiktu teikts par mīlestību, cilvēki ļoti baidās no šī pasākuma. Pati komiteja notiek pēc tā paša principa, kā aprakstīju savas lietas izskatīšanu saistībā ar augstāko izglītību. Vispirms cilvēkam smalki jāizstāsta par pārkāpumu, tad notiek iztaujāšana. Vienu vai vairākas reizes tiesneši apspriežas. Parasti apsūdzētajam palūdz iziet no telpas. Beigās tiek paziņots spriedums. Esmu piedalījies komitejās kas ilgušas līdz trijām, četrām stundām vai pat pārceltas uz citu dienu. Viegli iedomāties kādu stresu pārdzīvo vaininieks. Pilnīgi noteikti zinu, ka tas ir arī ļoti pazemojoši, jo bieži uzdotie jautājumi skar visintīmākos privātās dzīves aspektus.

Ja izskatīts tiek seksuālas dabas pārkāpums, tiesneši jautā cik reizes notika dzimumakts, kādas ķermeņa daļas tika aizskartas, kā cilvēks pēc tam jutās, vai tika lietoti prezervatīvi un tādā garā.

Esmu redzējis cik šokēti jūtas cilvēki pēc šādas iztaujāšanas. Te arī redzama vēl kāda pazīme, raksturīga destruktīviem kultiem – uzvedības kontrole. Šādas manipulācijas skaidro ar nepieciešamību saprast vai cilvēks nožēlo savu grēku. Ja komiteja nolemj, ka nožēla nav pietiekami liela (atbilstoša pārkāpumam), pārkāpēju izslēdz no draudzes. Šādā gadījumā pat ģimenes locekļi, kas ir Jehovas liecinieki, novedīs līdz minimumam vai pat vispār pārtrauks komunikāciju. 

Būtisks faktors, saistīts ar komitejām ir slepenība. Bībelē lasāmās tiesas parasti notika publiski, pilsētas vārtos. Pie JL tās ir slēgtas. Pat tad, kad draudzei paziņo par izslēgšanu vai kādiem ierobežojumiem, kas uzlikti kādam draudzes loceklim, nekas vairāk nav zināms. Tas atkal rada labvēlīgu augsni baumām. Cilvēki baidoties no savas rīcības sekām slēpj, tā sauktos “pārkāpumus”. Kā esmu pārliecinājies, īpaši jauniešu vidū un ne tikai, izplatīta ir liekulība un dzīve pēc dubultiem standartiem. Daudzi labprāt būtu atstājuši organizāciju, bet nevēloties saraut saites ar radiniekiem un draugiem, turpina atrasties tajā.

Deviņdesmitajos gados Jelgavas latviešu un krievu draudzēs kopā bija tikai daži vecākie, tāpēc komitejās nācās piedalīties bieži. Parasti izskatīja seksuāla rakstura pārkāpumus. Kā aprakstīju, process bija pietiekami detalizēts. Pēc tam pa naktīm rādījās murgi (varbūt esmu pārāk jūtīgs), jo galva bija pilna ar informāciju, kuru, kā tagad saprotu, man nemaz nevajadzēja zināt.

Brīžiem pat nesapratu, kāpēc publiski JL māca neskatīties pornogrāfiju, bet komitejās verbālā veidā mēs to regulāri klausījāmies.

Var tikai brīnieties cik spēcīga ir JL indoktrinācija, ja cilvēki labprātīgi stāsta tādas dziļi intīmas lietas un citi tās labprātīgi klausās. Diemžēl, arī es biju spēcīgi šo mācību ietekmēts.

Nevaru iedomāties savu dzīvi nepieminot bērnus. Vienmēr esmu centies pavadīt laiku kopā ar ģimeni, jo vēl tagad atceros tos daudzos gaišos brīžus, kad kopā ar tēti un mammu brīvajā laikā bijām pie dabas. Tagad redzu, ka varēju ar saviem mīļajiem būt daudz vairāk kopā, ja vien nebūtu bijis jāpiedalās tai trakajā skrējienā pēc Dieva draudzības. Visu laiku bija jādomā kā izmantot laiku. JL ir iemācīts, ka par katru tavu soli Dievs vai nu priecājas vai bēdājas, gandrīz kā niķīgs bērns. Ja Dievs bēdājas, tad Sātans priecājas. Ja Dievs priecājas, tad Sātans bēdājas un tā joprojām. Nebeidzams skrējiens un visu laiku jādomā kā izmantot katru brīdi, lai sludinātu. Sludināšana man nekad nav patikusi. To darīju tikai tāpēc, ka domāju, tā ir Dieva griba. 

Pēc dabas esmu atklāts cilvēks, tāpēc pret bērniem arī esmu centies būt atklāts. Tomēr tikai tagad, pēc aiziešanas no JL, ir izdevies līdz galam izrunāt visu kas noticis. Lai gan JL māca, ka katram cilvēkam ir izvēles brīvība, bērni jau ātri saprot, kas no viņiem tiek gaidīts, proti, apmeklēt sapulces un piedalīties tajās, sludināt, lasīt Bībeli, teikt lūgšanas, kļūt par sludinātāju un kristīties. Kamēr viņi nav pilngadīgi, nekāda izvēle nepastāv. Pēc pilngadības iestāšanās it kā var pieņemt savu lēmumu, bet jāsaprot, ka, ja tu nekalposi Jehovam, tad viņš tevi iznīcinās Armagedonā, kas strauji tuvojas.

Mans vecākais dēls Māris par šo situāciju izteicās, ka tā ir tikai formāla izvēles brīvība. Tāpat kā turēt cilvēkam pie galvas šaujamo un teikt: “Tu vari izvēlēties kā rīkoties, bet ja nepaklausīsi, es tevi nošaušu.”

Diez vai kāds apgalvotu, ka tā ir brīva izvēle. Māris arī nekad nav sapratis to nenormālo asins izliešanu, kas aprakstīta Bībelē. Mēs tikām aicināti iztēloties Bībeles notikumus. Kad skaidroju, lai puikas neskatās filmas ar vardarbību, viņš sacīja: “Bet kā tad ar vīriešu, sieviešu, grūtnieču, zīdaiņu, bērnu, sirmgalvju nogalināšanu, mums taču jāiztēlojas. Un vēl visas tās asiņu straumes no miljoniem nokauto lopu”. Pēc mammas nāves Māris pārstāja būt nekristīts sludinātājs. Man vienmēr bijušas labas attiecības ar viņu, bet īpaši pēc manas aiziešanas no organizācijas. 

Eva ir mana vienīgā meita. Jau stāstīju par viņas studijām un kalpošanu. Viņa vienmēr centusies būt godīga pret sevi un citiem, tāpēc jau pusaudzes gados sāka uzdot neērtus jautājumus, kas saistīti ar organizācijas mācībām un morālo tīrību. Vairāk viņa pati pastāstīs savā dzīvesstāstā, tikai varu piebilst, ka esmu priecīgs, jo arī viņa ar vīru atstāja JL. 

Jēkabs, mans vidējais dēls, šobrīd dzīvo Anglijā. Pavisam nesen bija atbraucis ciemos. Viņš kristījās piecpadsmit gadu vecumā, kā tagad atzinās, galvenokārt māsas, vecāku un draudzes locekļu iespaidā. Atceroties savu jaunību, jāsaka, ka pilnībā nobriedu tikai ap trīsdesmit gadiem. Protams, šis process ir dziļi individuāls, tomēr, uzskatu par nepareizu praksi, ka nepilngadīgi cilvēki tiek kristīti. Ļoti bieži ir gadījumi, kad pēc tam viņus izslēdz no draudzes un ar to saistītās sankcijas darbojas pēc pilnas programmas, tai skaitā sociālā izolācija. Piemēram, autovadītāja apliecību iespējams iegūt tikai pēc pilngadības iestāšanās, jo tā ir liela atbildība. Vai tad veltīt visu savu dzīvi Dievam nav daudz nopietnāks solis?

Kad Jēkabu izslēdza, gandrīz gadu vispār nesazinājos ar viņu. Reiz jaunākais dēls Jānis jautāja, kad mēs brauksim ciemos pie Jēkaba, uz ko atbildēju noliedzoši. Tad viņš teica : “Vai tad es nekad mūžā vairs nesatikšu brāli?” Tas bija viens no mirkļiem kad nodomāju, ka kaut kas ar organizācijas norādījumiem nav kārtībā. Šobrīd man ir labs kontakts ar Jēkabu. Nesen kārtīgi izrunājāmies par to, kā gājis dzīvē. Viņš daudz stāstīja par savām izjūtām laikā, kad bija liecinieks. Arī Jēkabs ārstējās no depresijas un šobrīd situācija ir daudz stabilāka kā pirms četriem, pieciem gadiem. Nomācošākais esot bijis tas, ka lielākā daļa no tā, ko piedāvāja organizācija viņu absolūti nesaistīja (var būt trīs pozitīvi vērtējami mērķi dzīvē – sludināšana, darbs celtniecībā vai bētelē un tiekšanās pēc garīgiem pienākumiem). Es no sirds priecājos, ka nepazaudēju savu dēlu. Kad vēl biju JL, pilnā nopietnībā domāju par iespējamo viņa bojāeju drīzajā pasaules galā.

Mikus piedzima 2000 gadā. Kad nomira mamma viņam bija divpadsmit gadi. Ievēroju, ka Mikus to ļoti pārdzīvoja, daudz lūdza Jehovu. Atskatoties uz aizgājušo laiku, viņš atzīst, ka lūgšana ir kā saruna ar sevi, kā sava veida meditācija, bet ne vairāk. Gūt sirdsmieru un iedvesmu var arī savādākā veidā. Mikus jau kādos četrpadsmit gados vairs nevēlējās uz sapulcēm vilkt uzvalku un smuki saķemmēt matus. Viņam bija savs ģērbšanās stils. Kā vēlāk izrādījās, viņam jau tad bija viedoklis par liecinieku interpretāciju attiecībā uz Bībeles mācībām, piemēram, par ļaunuma pieļaušanu. Kad skaidroju piemēru par tēti, bērniem un slikto kaimiņu, kurš apšauba bērnu mīlestību pret tēti, viņš atbildēja, ka nepieļautu kaut kādam idiotam ņirgāties par saviem bērniem. Vēl jo vairāk, slēgt jebkādas derības ar nelieti. Mikus tā arī nekristījās.

Jānis ir mans jaunākais dēls. Pretēji Mikum, viņš vienmēr bijis nerunīgs un samērā noslēgts. Domāju, arī uz viņu mammas nāve atstāja spēcīgu iespaidu. Kaut arī regulāri lasījām biedrības literatūru komplektā ar Bībeli, viņš pastāvīgi centās veidot savu skatījumu uz pasauli. Nesen, viesojoties pie paziņām, namamāte jautāja Jānim, ko viņš domā par Dievu. Viņš atbildēja, ka netic Dieva eksistencei. Sieviete teica, ka ir dusmīga uz cilvēkiem, kas netic Dievam. Viņš atbildēja: “Es esmu dusmīgs uz cilvēkiem, kas tic Dievam, kurš iznīcinās miljardiem cilvēku.” Arī Jānis, par laimi, nekristījās. 

Noslēgumā mēģināšu ieskicēt savu aiziešanu no Jehovas liecinieku organizācijas. Kaut arī oficiālais paziņojums izskanēja 2021 gada 4 maijā, šis process sākās daudz agrāk. Es nerunāšu par kaut kādiem pārpratumiem, pāridarījumiem vai cilvēciskām nepilnībām. Man vienmēr ir interesējušas kopsakarības, tas kā darbojas viena vai cita sistēma. Manas garīgās darbības sākumā, uztvēru organizāciju kā vienīgo kanālu caur kuru Dievs dod informāciju cilvēcei. Organizācijas pusē bija Jehova, vienīgā patiesība uz pasaules, teokrātiski izveidota pārvaldes struktūra, patiesie dieva kalpi, labā vēsts, kas jāsludina visā pasaulē un atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem dzīvē. Pretējā pusē atradās Sātans ar visu pārējo ļauno cilvēci. Ļoti vienkārši un skaidri. 

Pirmie fragmenti, kas nelīmējās kopējā skaistajā bildē, bija manis pieminētā jaunās māsas nāve un pedofilijas lieta, kurā piedalījos. Toreiz sevi mierināju ar domu par Dieva vadību caur vienīgo kanālu. Nedaudz arī stāstīju par stresu un bezmiegu, kas mani mocīja gadiem. Godīgi sakot, nejutos priecīgs un laimīgs, lai gan intervijās uz skatuves teicu, ka viss ir brīnišķīgi. Nebija citu variantu, jo intervijai jābūt uzmundrinošai. Pie kam visi kas tajās piedalās runā līdzīgi. Ja kāds mēģinātu teikt ko pretēju, tad netiktu nemaz līdz skatuvei, jo intervijas pirms kongresa tiek atrādītas rajona pārraugam. Vēl pirms tam tās piekoriģē intervētājs. Tā nu jutos nodzinies un noguris, bet jābūt taču pilnīgi otrādi. Atkal iestāstīju sev, ka jābūt uzupurēšanās garam, kas dod gandarījumu.

Gandarījums tiešām brīžiem bija, piemēram, pēc kongresiem. Vēlāk sapratu, tas ir tīri fizioloģisks process. Pirms kaut kā atbildīga, organismā izstrādājas noteiktas vielas, notiek mobilizācija. Pēc tam ir atslābums, izdalās citas vielas un rodas gandarījums.

Atceros jaunībā, pēc veiksmīgām sacensībām, vienmēr izjutu ko līdzīgu, lai gan Svētais Gars tur nebija pat tuvumā. 

Nopietnas šaubas par sistēmas dievišķo darbību sāka parādīties pēc jau pieminētā izglītības jautājuma aktualizācijas. Centos saprast norādījumu par augstāko izglītību pamatojumu un apstiprinājumu Bībelē. Atradu pantus, kas runāja par pasaules slikto ietekmi, dzīšanos pēc bagātības, atzinības un līdzīgi. Bet tādā garā var atrast pamatojumu vienalga kam, kaut kara uzsākšanai. Tad sāku ievērot norādījumus vienmēr paklausīt “gudrajam kalpam”, arī tad, ja norādījumi ir nesaprotami un neloģiski. Domāju, kā tad tā, Dievs mūs māca būt saprātīgiem, loģiski domājošiem, pieņemt pārdomātus lēmumus, bet sanāk, ka nav ko daudz domāt, akli jāpaklausa. Tas bija pretrunā ar veselo saprātu. 

Pēc 2010 gada organizācija kārtējo reizi sāka saasināt pasaules gala gaidas (pēdējā ziemeļu ķēniņa identificēšana, runas par pēdējo uzbrukumu Dieva tautai, tādi izteicieni  kā ”pēdējo dienu pēdējās dienas”). Parādījās informācija par to, ka būs negaidīti, it kā neloģiski un nesaprotami norādījumi. Ja gribēsim dzīvot, vajadzēs paklausīt. Kronis visam bija jaunā mācība par “paaudžu pārklāšanos” un paziņojums par to, ka “gudrais kalps” nav Svētā Gara iedvesmots. Tas viss arvien vairāk sāka izskatīties pēc cilvēku muļķošanas. No vienas puses tiek teikts, ka nav laika atslābināties, ir jāiespringst, bet tā var būt arī kļūda. Nav brīnums, ka daudziem ir problēmas ar veselību, īpaši psihisko. Pie šādas psiholoģiskas apstrādes, vēlāk ir viegli atrunāties: “Mēs jau neko, viņi paši”. Maigi izsakoties, no organizācijas vadības puses, šāda rīcība ir nežēlīga. Būtībā cilvēkiem tiek atņemta pašreizējā dzīve, ko nomaina tukši solījumi. 

Vienā no pēdējiem kongresiem, kurā bija mana sieva, viņa sniedza interviju par svētībām, ko pieredzēja kalpošanā. Brālis kas gatavoja attiecīgo programmas daļu, regulāri zvanīja, lai novestu stāstījumu līdz vajadzīgajai kondīcijai. Beigu beigās Aija teica, ka no viņas reāli piedzīvotā palikuši vairs kādi 10%, pārējais sagrozīts vai pielikts klāt, lai izklausītos smukāk. Pirms iešanas uz skatuves, viņa bija tā uztraukusies, ka sākās sirds aritmija. Atceros, visu laiku lūdzu Dievu, lai tikai viņa dzīva tiktu nost no skatuves. Par laimi viss beidzās labi, bet Aija pēc tam teica, ka nekad vairs šādā mākslīgā pasākumā nepiedalīsies. 

Arī man ir bijušas programmas daļas kongresos, kur paredzētas intervijas. Reiz vajadzēja intervēt brāli, kurš zaudējis darbu, sāka vairāk laiku veltīt kalpošanai. Patiesībā viņš tiešām zaudēja darbu, tad sāka mācīties augstskolā, Rīgas tehniskajā universitātē, jo attiecīgajā specialitātē valsts maksāja stipendiju. Tā kā palika diezgan daudz brīva laika, viņš sāka kalpot par pionieri. Intervijā, protams, par augstskolu un stipendiju neko nevarēja teikt, tas nebūtu saskaņā ar organizācijas uzstādījumiem. Tāpēc palika tikai informācija par darba zaudēšanu un pionieru kalpošanas uzsākšanu. 

Arī šie notikumi leca ārā no kopējās skaistās, pareizās, vienīgās patiesās Dieva organizācijas bildes. Pēdējos gados pirms aiziešanas, man aizvien biežāk norādīja uz jaunāko divu dēlu trūkumiem. Bija pagājuši tikai daži gadi, bet šķita aizmirsts tas, ka mana sieva nomira un paliku viens ar pieciem bērniem. Draudzes vecāko sapulcēs apsprieda to kāpēc Mikum bikses ir par šauru, matu sakārtojums nav pietiekami kārtīgs, neatbilstoši apavi, nenodzīta bārda un tamlīdzīgi. Ar Jāni stāsts bija līdzīgs.

Reiz viens no draudzes vecākajiem teica, ka viņa sieva nevar acis pacelt uz Miku, jo rodas slikta sajūta. Nākošajā dienā, ieejot zālē, vestibilā saskrējāmies tieši ar šo ģimeni. Cik liels bija mans pārsteigums, kad iepriekš pieminētā māsa izsaucās: “Puiši, man liels prieks jūs redzēt! Cik forši, ka esiet sapulcē!”

Man prātā nāk tikai viens vārds kā var nosaukt šādu rīcību. 

Vēl vēlos pieminēt sapulci, kurā izskatīja manu atbilstību saistībā ar mana dēla mācīšanos augstskolā. Tai pat sapulcē izskatīja vēl viena draudzes vecākā atbilstību. Viņa pilngadīgais dēls mācījās Rīgā un kopmītnēs bija pieķerts zālītes smēķēšanā. Process bija līdzīgs manējam, tikai daudz īsāks. Bija skaidri redzams, ka brālis ir ļoti uztraucies. Kad viņš stāstīja par dēla mācībām, brīžiem balss drebēja. Pie sevis sāku lūgt Dievu, lai viņš nesāktu raudāt. Situācija bija pretīga un pazemojoša. Iedomājieties, cilvēks ar sirmu galvu, kā tāds puika, spiests taisnoties par to, kā viņš vada ģimeni un audzina bērnus, pie kam dažiem no klātesošajiem vispār nebija ne jausmas, ko nozīmē audzināt bērnus. Tā ir vistiešākā jaukšanās privātajā dzīvē. 

Lai gan tobrīd saglabāju draudzes vecākā statusu, sāku apsvērt iespēju atteikties no šī godpilnā pienākuma. Līdz 2019 gada vasarai atbildēju par Sargtorņa sapulces vadīšanu, to darīju pēdējos divdesmit gadus. Arī no šī mani atcēla, jo uzskatīja, ka esmu slikts piemērs (mani jaunākie dēli neatbildēja sapulcēs). Dažus mēnešus situāciju varēja saukt par mierīgu, bet jau nākošās rajona pārrauga vizītes otrajā dienā man zvanīja attiecīgais brālis un jautāja kā man iet ar bērniem. Teicu, ka Mikus nevēlas turpināt kā nekristīts sludinātājs, jo netic Dievam. Par to biju informējis arī draudzes vecāko koordinatoru. Mikus tai brīdī bija pilngadīgs. Rajona pārraugs sacīja, ka nevaru vairs būt draudzes vecākais, jo neatbilstu prasībām. Piekritu viņam, piebilstot, ka ne uz kādām lietas izskatīšanām neiešu, lai atbildīgie brāļi pieņem lēmumu bez manis. Šķita lieta nokārtota, tomēr pēc pāris stundām rajona pārraugs zvanīja atkal. Teica, ka divatā ar vēl vienu vecāko vēlas mani apmeklēt, uz ko atbildēju noraidoši, jo biju savu lēmumu jau paziņojis un nevēlējos par to vairs runāt. Viņš centās mani pārliecināt par vizītes nepieciešamību, teikdams, ka viņi tikai vēlas mani uzmundrināt. Beidzot piekritu. Jāsaka, apmeklējums tiešām bija uzmundrinošs. Brāļi mani slavēja par lielo darbu ko biju ieguldījis kalpošanā Dievam un draudzei ne tikai Jelgavā, bet arī Latvijā. Tika uzsvērts mans labais piemērs, kā pildu ģimenes galvas pienākumus, jo gan Jehova, gan Jēzus taču ir labākie skolotāji, neskatoties uz daļu savu skolnieku neuzticības. Rajona pārraugs iedrošināja mani turpināt kalpot par draudzes vecāko. Solīja, ka nepacels vairs jautājumu par bērniem. Atzīšos, pēc vizītes biju patīkami šokēts. Nebiju gaidījis notikumu pavērsienu par simts astoņdesmit grādiem. Pagāja nedaudz vairāk kā mēnesis, bija sākusies vasara. Saņēmu zvanu no mūsu draudzes koordinatora. Viņš informēja mani, ka saņēmis uzdevumu no rajona pārrauga, izskatīt jautājumu par manu atbilstību. Bija jāorganizē sapulce draudzes vecākajiem un jāpieņem lēmums par manas lietas iekļaušanu nākošās rajona pārrauga vizītes sapulcē. Visas negatīvās, nomācošās domas atgriezās ar jaunu sparu (no laba piemēra atkal kļuvu par sliktu). Sacīju, ka iepriekš jau biju piekritis manai atcelšanai, kāpēc tad visu to putru vārīt no jauna. Viņš atbrauca pie manis uz mājām. Izrunājāmies. Paziņoju par savu galīgo lēmumu, atteikties no pienākumiem. Saskaņā ar instrukcijām bija nepieciešama vēl viena tikšanās ar diviem draudzes vecākajiem. Mīļā miera labad piekritu. Arī šoreiz neiztika bez pārsteigumiem. Kad teicu, ka man nervi ir galīgi čupā un nevēlos vairs turpināt kā draudzes vecākais, viens no brāļiem apgalvoja, lai neuztraucos, jo manai atbilstībai nav nekāda sakara ar maniem bērniem. Nebija vairs spēka skaidroties, notēloju, ka neesmu dzirdējis šo piezīmi un turējos pie domas par slikto veselības stāvokli. Visbeidzot mans atteikums tika pieņemts.

Pēc uzmundrinošā ganu apmeklējuma pavasarī, biju piezvanījis mūsu iepriekšējam rajona pārraugam. Man bija ar viņu draudzīgas attiecības. Teicu, ka situācija ir ļoti dīvaina. Pāris stundu laikā no slikta piemēra kļuvu par labu piemēru, pie kam abos gadījumos tika izmantoti apstiprinoši Bībeles panti. Sacīju: “Tas izskatās kā Holivudas stāsts par slikto un labo policistu.” Viņš dīvaini pasmējās un apgalvoja, ka neko tādu neesot mācījies. Domāju, jau tad viņš saprata, uz ko virzās notikumu attīstība. Atceros teikumu: “Redzēs kā Jehova vadīs šo lietu”. Rudenī, pēc manas atcelšanas, sūtīju viņam ziņu ar jautājumu par to kā iet pa dzīvi. Viņš atbildēja, ka labi. Painteresējās, kā man. Teicu, ka bija slikti, bet tagad ir labāk. Ar to mūsu sarakste beidzās. Parasti viņš būtu painteresējies vairāk. 

Runājot par visu šo notikumu virkni, vēlos teikt, ka 2020 gada rudenī un vēlāk neizjutu nekādu aizvainojumu, bet gan atvieglojumu, jo visa tā jezga bija beigusies. Mana sirdsapziņa bija tīra, jo centos rīkoties godīgi, ar pareiziem motīviem.

Sākās jauna lappuse manā dzīvē. Biju pilnīgi pārliecināts, ka organizācija darbojas pēc kaut kādas shēmas, tikai vēl nesapratu pēc kādas. Stingri apņēmos salikt savas turpmākās dzīves fragmentus vienā veselā, skaidrā bildē. Atskatoties uz pēdējiem 27 savas dzīves gadiem, sapratu, ka nevēlos vairs tā dzīvot, pienācis laiks pārmaiņām.

Sāku pētīt psiholoģijas grāmatas. Jau diezgan ātri apstiprinājās manas aizdomas par psiholoģisku manipulāciju klātbūtni JL organizācijā. Beigu beigās kļuva redzams, ka visa liecinieku darbība ir piesātināta ar tām, sākot ar publiskā tēla izmisīgu spodrināšanu un beidzot ar gazlaitingu. Daļu no manipulāciju veidiem jau pieminēju aprakstot notikumus manā dzīvē. Pilnībā apzinos, ka lielākā daļa liecinieku pielieto tās, neapzinoties kas tas ir, jo ir apmācīti izturēties noteiktā veidā.

Lasot psiholoģijas grāmatas, uzdūros manipulāciju saistībai ar tīkla mārketingu. Izrādījās tas nav nekas jauns, sāka attīstīties pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās un četrdesmitajos gados (nav nejaušība, ka misionāru skolu izveidoja četrdesmito gadu sākumā). Liels bija mans pārsteigums, kad redzēju perfektu tīkla mārketinga principu atbilstību JL organizācijas darbībai. Pēc būtības, organizācija savā uzbūvē ļoti līdzinās visparastākajai finanšu piramīdai ar centralizētu ietekmes vertikāli, kur augšā atrodas vadošie cilvēki (vadošā padome), tālāk seko pakārtotas struktūras (komitejas, zonas ar pārraugiem, filiāles ar pārraugiem, apgabali ar pārraugiem, rajoni ar pārraugiem). Visbeidzot apakšā ir draudzes ar draudžu vecākajiem un sludinātāju armija. Sludināšana ir ļoti būtisks organizācijas virzītājspēks, jo tās rezultātā tiek uzturēts un attīstīts piramīdas pamats, līdz ar to pastāvīga naudas plūsma no apakšas uz augšu. Tiek lietots pat tīkla mārketinga termins “ieinteresētie”, lai apzīmētu cilvēkus, kas sākuši interesēties par Bībeli (mārketingā tie ir cilvēki, kas ieinteresējušies par noteikta produkta iegādi). Vēl tikai vajadzēja sludinātājus nosaukt par pārdevējiem un draudzes vecākos par supervaizeriem. 

Visu šī mehānisma darbības efektivitāti nosaka piesaiste Dievam un Bībelei. Dalībnieki ir pārliecināti, ka kalpo Dievam, sludina labo vēsti un glābj cilvēkus. Pasaules gals, augšāmcelšana, mūžīga dzīve, Dieva draugu statuss ir labas sviras, kas palīdz piesaistīt jaunus cilvēkus un noturēt esošos. Garīgās darbības metodes cieši savijas ar mārketinga trikiem, piemēram, pamudinājumu sistēma ar mērķi tiekties pēc privilēģijām.

Sanāca tā, ka visai īsā laikā radu atbildes uz jautājumiem par stundu skaitīšanu, atskaitēm, veidlapām, biežajām sapulcēm, īpašajiem nosaukumiem (pionieris, speciālais pionieris, palīg pionieris, rajona pārraugs…….), sludināšanas teritorijām u.tt. Lasīju arī grāmatas par reliģijas vēsturi, par pasaules gala kustībām, kas radās astoņpadsmitajā, deviņpadsmitajā gadsimtā, par daudziem pasaules galu pravietojumiem. Sapratu, ka no reliģiskā viedokļa, JL nav nekas unikāls. Unikalitāte slēpjas tajā, ka šeit ir noticis veiksmīgs mēģinājums apvienot reliģiju un komerciju, kā rezultātā izveidota varena transnacionāla finanšu korporācija. Pie kam daudzās valstīs tai ir nekomerciālas organizācijas statuss, kas nozīmē nopietnus nodokļu atvieglojumus. Papildus tam JL veiksmīgi attīsta dažādus celtniecības projektus, kuros izmanto praktiski bezmaksas darba spēku. Ja paskatās uz korporācijas īpašumiem kopumā, var redzēt, ka notiek mērķtiecīga nekustamo īpašumu rotācija. No vienas puses pastāvīgi tiek realizēta ēku un zemes pārdošana, no otras jaunu objektu celtniecība. Latvijā pēdējā laikā ir pārdota viena zāle Torņkalnā un izlikts pārdošanā kongresu nams Vecmīlgrāvī. Lai cilvēki pārāk neuztrauktos, šādām darbībām tiek atrasts noteikts pamatojums.

Tā kā JL organizācijai ir spēcīga reliģiska ievirze, papētīju arī kultu un sektu darbību. Atkal mani gaidīja kārtējais pārsteigums. Jehovas liecinieku organizācija pilnībā atbilda destruktīva kulta pazīmēm:

1. Tā ir vienīgā “patiesība” (bieži kustības iekšienē tiek lietota specifiska valoda, īpaši izteicieni un vārdi – jaunā pasaule, citas avis, lielais pulks, mīlošie gani…)
2. Melnbaltā domāšana, piemēram, iekšā draugi – ārā ļaunie
3. Elitārā mentalitāte (izredzētība)
4. Sevis noliegšana – kopīgais mērķis pāri visam (sludināšana, Dieva vārda svētīšana)
5. Stingra pakļaušanās līderim, vienam vai vairākiem
6. Laime ir tikai iekšējo noteikumu ievērošanā, piemēram, obligāta prasība izstāstīt pārkāpumus, nepaklausīgo boikotēšana, īpašu uzdevumu izpilde u.tt.
7. Domāšana iesprostota šaurā baiļu un vainas sajūtas koridorā – vienmēr problēma ir tevī pašā, sātana ietekme, ja tev ir slikti ārā būs vēl sliktāk, nedomā iet prom…..
8. Garīga palīdzība ir vissvarīgākā, vienalga vai cilvēks ir nomākts, slims ar nerviem vai cieš no depresijas
9. Laika sajūtas graušana – atliktās dzīves sindroms (pagātne drūma, nākotne gaiša, tagadnē visa enerģija jāvelta kulta darbībai, līdera rīcībā ir īpaša informācija par nākotni
10. Nav objektīvu iemeslu aiziešanai no kulta. Ja aizej, tad esi vai nu miris, sajucis prātā, vai pēdējais nelietis. Adekvātu iemeslu nav.

Faktiski 2020 gada rudenī biju sapratis, ka lai nu ar ko, bet ar Dievu JL organizācijai nav nekāda sakara. Ja Dievs ir visuvarens, tad viņam nav nekādas vajadzības izmantot psiholoģiskas manipulācijas vai komerciālas sistēmas savu nodomu īstenošanai. Vēl jo vairāk, tie tak ir Sātana pasaules paņēmieni un sastāvdaļas. Vēlāk, lasot Raymond Franz grāmatu “Sirdsapziņas krīze”, radu apstiprinājumu savam secinājumam. Jau sākot ar 1874 līdz 1975 gadam un divdesmitā gadsimta beigām, organizācija un tās pārstāvji vairāk kā desmit reizes bija paredzējuši dažādus pasaules galus. Tagad redzams, ka cilvēki tiek tracināti ar vidējo intervālu piecpadsmit, divdesmit gadi. Bezgalīgi tas nevar vilkties, tāpēc organizācija spiesta pārskatīt savas mācības par drīzo galu. Nopietns drauds tās pastāvēšanai ir informācijas tehnoloģiju straujā attīstība. Domāju būs tikai grūtāk un grūtāk noturēt cilvēkus, baidot viņus ar sātana pasaules uzbrukumiem un brīdinot nelasīt, neklausīties neko, kas runā pret JL. 

Pedofilijas skandāli, dalība ANO, naudas un akciju ieguldīšana militārajā rūpniecībā, cigarešu ražošanā, izklaides industrijā, transfuzioloģijā, sporta forumos un citos no liecinieku viedokļa, apšaubāmos pasākumos tikai apliecināja, ka organizācija darbojas pēc dubultiem standartiem.

Pēdējā, 2021 gada vasaras kongresā, JL pat iet tik tālu, ka apšauba tiesu sistēmu, pasniedzot to kā nekompetentu un korumpētu. Mērķis ir parādīt daudzos nelabvēlīgos tiesas spriedumus par seksuālu vardarbību pret bērniem, nenopietnā gaismā.

Kā saka, tiesas ir uzpirktas un neko nesajēdz. Nu un, protams, vienmēr var pateikt, ka sātana pasaule uzbrūk Dieva kalpiem. 

Tā nu vecā bilde ar reliģiju, kurā biju pavadījis pusi no mūža, bija skaidra un varēja to nolikt malā. Biju saņēmis atbildes uz visiem neskaidrajiem jautājumiem. Piemēram, uz daudz lietoto līdzību par tēvu un bērniem.

Biju daudz domājis par to, cik nepaklausīgiem būtu jābūt maniem bērniem, lai būtu gatavs viņus nogalināt, kā to apņēmies dievs.

Vai es vēlētos, lai mani bērni visu mūžu kalpo tikai man un velta nedalītu uzmanību tikai man? Vai es gribētu, lai viņi visu mūžu paklausa tikai manām pavēlēm? Vai es mācītu viņus, ka mani jāmīl vairāk kā dzīvesbiedru un savus bērnus? 

Noskaidroju, kāpēc vecajā derībā ir tik liela asins izliešana, bet jaunajā teikts, ka Dievs ir mīlestība. Par Bībeli domāju, ka tā ir grāmata, kas atspoguļo ebreju tautas vēsturi, mītus un leģendas. Atšķirībā no citām, līdzīgām grāmatām, rietumu pasaule to paņēmusi, kā savas ticības etalonu. Man patīk lasīt arī latviešu tautas pasakas, arī Pumpura eposu “Lāčplēsis”. Ja ir vēlēšanās, ar šai darbā var atrast ģeogrāfisko, vēsturisko u.c. precizitāti.

Ar jaunās dzīves bildi arī lietas iet uz priekšu labi. Par laimi vēl neesmu tik vecs, lai teiktu, ka viss pagājis. Esmu gandarīts, ka varu pats veidot savu pasaules uzskatu, pats pieņemt lēmumus un pats uzņemties atbildību par savu dzīvi. Jūtos brīvs, jo viss mans laiks ir manā rīcībā. Jau gadu kā atsāku sportot, atguvu fizisko formu.

Man prieks, ka atgriezos svaru zālē. Sports manā dzīvē atkal ieņem nozīmīgu vietu. Pateicoties tam, bija drosme un apņēmība pieņemt svarīgus lēmumus savas dzīves sakārtošanā.

Starp citu, vēl viens labs jautājums: “Vai tiešām Dievs, kura rīcībā ir mūžība, pieprasa cilvēkam, kam ir tikai daži gadu desmiti, atdot gandrīz visu Viņam?”.

Par savu šī brīža pārliecību neko daudz nestāstīšu, tas process turpinās un attīstās. Teikšu tikai vienu, esmu pārliecināts, ka visas reliģijas radušās un pastāv, lai vadītu un kontrolētu cilvēkus, gūstot no tā konkrētu labumu. 

Noslēgumā novēlu, ja jums ir šaubas vai diskomforts, atrodoties Jehovas liecinieku organizācijā, nebaidieties, izpētiet neatkarīgu informāciju un pieņemiet atbilstošu lēmumu. Ja jūtaties laimīgi, palieciet tur, kur esiet.

Lai mums visiem veicas!

* Šis stāsts ir literārs jaunrades darbs. Tajā aprakstītie notikumi un personas ir izdomāti un nav reāli. Jebkāda tieša vai netieša līdzība ar konkrētām personām vai iestādēm ir tikai nejauša sakritība.