Fakti par Jehovas lieciniekiem

Kā atpazīt viltus argumentāciju?

Brāļi, neesiet kā bērni saprašanā! Esiet kā mazi bērni ļaunumā, bet saprašanā kļūstiet pieauguši.

1 Korintiešiem 14:20

Tad mēs vairs nebūsim mazi bērni un netiksim šurpu turpu mētāti kā pa viļņiem un apkārt dzenāti līdzi katram mācības vējam cilvēku blēdības un viltīgas maldināšanas dēļ.

Efesiešiem 4:14

Satura rādītājs:
1. Uzbrukums personai, nevis argumentam
2. Svēto rakstu pielāgošana organizācijas vēsturei
3. Svēto rakstu pielāgošana organizācijas apgalvojumiem
4. Attiecības ar Dievu tikai caur organizāciju
5. Divas kristiešu grupas
6. Mainīgie mācību vēji
7. Augstākās varas

Pastāv godīgas un negodīgas argumentācijas metodes, godprātīgas un negodprātīgas, patiesas un šķietamas. Mēs jau esam apsvēruši dažas no tām, tostarp: nepierādīti izteikumi; vienpusēji paskaidrojumi (ja pretēji pierādījumi netiek apspiesti vai ignorēti); izsmiekla izmantošana pret tiem, kuriem ir pretējs viedoklis; savas gudrības un autoritātes pārspīlēšana. Šīs ir dažas no izmantotajām negodprātīgajām metodēm. Citas ir šādas:

• Oponenta argumentu izkropļojums („Misrepresentation of opposing arguments”), piemēram, radot un apstrīdot neesošu problēmu, kamēr reālā problēma tiek ignorēta.

• apļveida argumentācijas („circular reasoning”) – kurā viens nepierādīts arguments, kas tiek kā fakts pasniegts sākumā, izmantots, lai pierādītu citu argumentu.

• Viltus salīdzinājums („False analogy”), kad līdzība pastāv, bet nepietiekama, lai attaisnotu jebkādus secinājumus.
• Viltus dilemmas („False dilemma”) radīšana, kas liek domāt, ka ir tikai divas izvēles — viena, par kuru ir runa, un otra, kas parasti ir nevēlama, — kad patiesībā var būt vairāki risinājumi.

• Uzmanības novēršana („red herring”) mēģinājums novirzīt sarunu citā virzienā, tas ir, izceļot kādu punktu, kas nav būtisks diskusijai un kas kalpo tikai lasītāja uzmanības novirzīšanai no argumenta vājajām vietām.

• Pāreja uz personas apvainošanu („Ad hominem”) – uzbrukums personai, pret kuru iebilst, nevis viņa argumentiem.

• Provinciālisms – spekulēšana uz cilvēka tieksmi cieši identificēties ar grupas domāšanu, idejām, iztēli – pat aizspriedumiem, neobjektivitāti vai neziņu – un skatīties uz lietām lielā mērā no grupas viedokļa. Logic and Contemporary Rhetoric 54., 55. lpp., Howard Kahane of Bernard Baruch College norāda: “Provinciālisms bieži vien rada maldīgu priekšstatu par savas grupas nozīmi un morālo pārākumu… Savā galējā veidolā provinciālisms kļūst par tik sliktu netikumu, ka cilvēks grupas lojalitātes dēļ tic vai netic kaut kam, neskatot uz milzīgu pierādījumu daudzumu, kas liecina par maldīgumu.”[1]

• Deduktīvās un induktīvās domāšanas ļaunprātīga izmantošana. Tiek izmantots kāds plašs vispārinājums, lai izdarītu nepamatotus konkrētus secinājumus. Vai otrādāk, izmantojot dažus atsevišķus faktus, nepamatoti tiek izdarīts plašs vispārināts secinājums. Citiem vārdiem pārsteidzīgi secinājumi vai vispārinājumi.

Šāda veida argumenti var tikt izmantoti komplektā un pārklāties, “uzmanības novēršana” var ietvert aicinājumu uz “provinciālu” neobjektivitāti – „palikt grupā par katru cenu” vai uzbrukt oponenta personībai („ad hominem”). Izmantojot šos paņēmienus var radīt materiālus, kas šķiet ļoti ticami, dažreiz pat iespaidīgi. Un tomēr ir nepatiesi. Sarežģīta, līkumota argumentācija var radīt lasītāja apjukumu, un viņš var vienkārši izlemt, ka rakstnieks ir daudz gudrāks par viņu un ka materiāls, ir ļoti “dziļš”. Šādi sapiņķerēts, mazsaturīgs materiāls, kļūst par kaut ko pamatīgu un gudrības kalngalu.

Pateicoties vadošās padomes apspriedēm, es sapratu, cik plaši un bieži ir izmantotas šīs viltus argumentācijas metodes organizācijas publikācijās. Nevar teikt, ka veselo saprātu vispār neizmanto, tā nav. Bet centrālajos jautājumos – mācībās, kas rada jautājumus daudzu cilvēku prātos, – var pamatoti apgalvot, ka Jehovas liecinieku publikācijās ir izmantoti virspusēji, bieži maldinoši argumenti, kā arī spriedumi, kas maldina lasītājus. Tas ne vienmēr ir rakstnieka apzināts lēmums. Daudzos gadījumos, tas notiek, jo rakstnieks zemapziņā saprot, ka pierādījumi nav tik spēcīgi, kā varētu vēlēties, savukārt pretargumenti ir spēcīgi un pamatoti. Rakstnieks ne tikai cenšas pārliecināt savus lasītājus; viņš arī, iespējams, to neapzinoties, cenšas pārliecināt sevi. Vēlme būt “uzticīgam” konkrētai mācībai vai noteikumiem var likt prātam attīstīt neloģisku aizsardzību, lai palīdzētu šai mācībai nenomirt. Ticība tam, ka cilvēks atbalsta vienīgo un patieso Dieva organizāciju, kalpo, lai apspiestu vai apslāpētu nemiera sajūtu, kas citādi varētu rasties viņā, un viņš var sevi mierināt, ka šis arguments ir pamatots. Diemžēl ir grūti noticēt, ka visi viltus argumenti rodas no šādas zemapziņas motivācijas; dažos gadījumos, šķiet, tas ir apzināts, intelektuāls negodīgums.

Varētu sarakstīt veselu grāmatu par iepriekšminēto viltus argumentu izmantošanu Sargtorņa publikācijās. Šeit mēs apskatīsim tikai dažus no tiem.

Uzbrukums personai, nevis argumentam

Mēs varam atcerēties, kas žurnālā “Atmostieties!” (g78 8/22 p. 3-4) rakstā teikts par propagandu:

Spiediens ar autoritāti, izsmiekls, birku piekabināšana, aprunāšana, apvainošana, uzbrukumi cilvēka personībai - šāda taktika ir vērsta uz to, lai uzbruktu un pārņemtu jūsu prātu. Viņi izsaka paštaisnus apgalvojumus, un izsmej visus, kas uzdrīkstas tos apstrīdēt. Viņi nepierāda ne savus apgalvojumus, ne savus apvainojumus, bet ar autoritātes spiedienu augstprātīgi izsaka savus uzskatus, izsmej iebildumus un iebiedē pretiniekus.

Šādas metodes tiek nosodītas, kad to praktizē politiskie propagandisti un evolucionisti, tomēr tā pati taktika tiek izmantota, risinot jautājumus ar ikvienu, kurš apšauba organizāciju. Daudzi no tiem, kuri uzskata, ka viņi nevar ar tīru sirdsapziņu atbalstīt visas organizācijas mācības, ir priekšzīmīgi cilvēki (daudzi ir bijuši ilgu laiku ļoti aktīvi draudzes locekļi). Draudzes locekļiem šie cilvēki un viņu cienījamais dzīvesveids nereti ir labi zināmi, tāpēc, lai attaisnotu nežēlīgo izslēgšanas praksi ierindas lieciniekiem, šo cilvēku nepieciešams kaut kā kompromitēt. To panāk, nomelnojot viņus un viņu motīvus, apsaukājot par “atkritējiem”, tikai tāpēc, ka viņi parāda lielāku cieņu Dieva Vārdam nekā organizācijai. Šādiem cilvēkiem piedēvē sliktus motīvus un sauc par savtīgiem, paštaisniem, egocentriskiem, ar dumpīgu garu, tiem, kas nav pateicīgi un neciena Dievu un Kristu. Grūti iedomāties skaidrāku spiediena ar autoritāti piemēru kā citātos zemāk. Tā ir tikai aisberga augša.

Attiecībā uz sektantu šķelšanos 1988. gadā izdotajā grāmatā “Atklāsme – tās grandiozā kulminācija ir tuvu” (Revelation—Its Grand Climax At Hand! 44,45. lpp.) saka:

“No savas eksistences pirmajām dienām kristiešu sapulcei bija jāpretojas lepniem atkritējiem, kuri ar viltīgiem, maldinošiem vārdiem “radīja šķelšanos un deva iemeslu klupšanai, pretēji mācībai”, kas tika nodota caur Jehovas kanālu (Rom. 16:17, 18). Apustulis Pāvils par šīm briesmām brīdināja gandrīz visās savās vēstulēs. Mūsdienās, kad Jēzus atgrieza patieso kristiešu tīrību un vienotību, sektantu draudi joprojām paliek. Tāpēc visiem, kuriem sagribējās pievienoties kādai atšķēlušai grupai un tādējādi veicināt sektu veidošanu, jāieklausās, ko Jēzus teica tālāk: “Nožēlo grēkus! Ja ne, es drīz atnākšu un karošu pret viņiem ar savas mutes zobenu.”(Atkl. 2:16). Ar ko sākas sektantisms? Pieņemsim, ka pašlepns skolotājs sēj šaubas, apstrīdot kādu Bībeles patiesību (piemēram, to, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās), un viņam ir sekotāju grupa, kas atdalās no pārējiem (2 Tim. 3: 1; 2 Pēt. 3: 3, 4). Vai arī kāds kritizē veidu kā Jehova vada darbu, un viņš aicina sargāt sevi, apgalvojot, ka prasība staigāt pa mājām ar vēsti par valstību nav balstīta Bībelē un ka tam vispār nav nekādas vajadzības. Ja šie cilvēki, sekodami Jēzum un viņa apustuļiem, piedalītos tādā kalpošanā, viņi būtu pazemīgi, bet viņi izlemj, ka labāk atšķelties un nenogurdināt sevi ar liekām raizēm, ka pietiek tikai palaikam lasīt Bībeli nošķirtā grupā (Mateja 10: 7,11-13; Ap.d. 5:42; 20:20, 21). Viņi pieturas pie kaut kādiem saviem uzskatiem par Jēzus nāves atceres vakaru, Bībeles pavēli atturēties no asinīm, svētkiem un tabakas lietošanu. Turklāt viņi mazina Jehovas vārda nozīmi un drīz atgriežas pie visatļautības, kas raksturīga lielai Bābelei. Vēl ļaunāk - daži no tiem, Sātana mudināti, sāk “sist citus kalpus”, tas ir, bijušos brāļus (Mateja 24: 49; Ap.d. 15:29; Atkl. 17: 5)”.

Šajā materiālā nav minēts neviens pierādījums, bet visas pūles ir vērstas uz uzbrukumu personībai. Ikviens, kurš nepiekrīt organizācijas norādījumiem ir „lepnie atkritēji”. Viņu nepiekrišana centrālajām Sargtorņa biedrības mācībām un politikai tiek apzīmēta kā „kritika par to, kā Jehova dara savu darbu”, lai gan patiesībā jautājuma būtība ir vai tiešām Jehova vada organizācijas darbību. Autors vai nu apzināti pasniedz oponenta viedokli izkropļotā veidā vai nu pats par tiem neko nezina vispār. Viņš apgalvo, ka šie cilvēki it kā sēj šaubas, apstrīdot kādu Bībeles patiesību (piemēram, to, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās). Neviens no man zināmiem cilvēkiem, kurš pameta organizāciju, neapstrīd, ka mēs dzīvojam pēdējās dienās. Šie cilvēki netic, ka pēdējās dienas sākās 1914. gadā. Pēc būtības autors izmanto puspatiesību. Nekādi pierādījumi šo apgalvojumu patiesumam netiek minēti un autors vienkārši apgalvo, ka viss ir tieši tā. Grāmatā netiek citēta otra puse un lasītāji tiek atstāti absolūtā neziņā, kāpēc cilvēki nonākuši pie šādiem secinājumiem. Tiek pasniegts, ka tā nevarētu notikt, ja šie cilvēki tiektos pēc patiesības. Tiek nomelnoti to cilvēku motīvi, kas nepiekrīt, jo viņi taču vadās pēc vēlmes „pasargāt sevi”, vēlas ātrāk „atšķelties un neapgrūtināt sevi ar liekām raizēm”, pieturas pie kaut kādiem saviem uzskatiem par Jēzus nāves atceres vakaru” un citām tēmām, „noniecina Jehovas vārdu un drīz atgriežas pie visatļautības, kas raksturīga Lielajai Bābelei” vai „vēl sliktāk – daži no tiem Sātana mudināti sāk sist savus kalpus, tas ir – bijušos brāļus”. Sakarā ar to tiek dots brīdinājums „Katram, kurš šaubās atkritēju ietekmes dēļ vajag pēc iespējas ātrāk sekot Jēzus aicinājumam un nožēlot grēkus! Atkritēju propagandu vajag noraidīt kā indi, kas viņa arī ir! Atšķirībā no taisnajām, tīrajām un brīnišķīgajām patiesībām, ar kurām Jēzus baro savu draudzi, viņa tiek iejaukta uz skaudības un naida pamata”.

Tagad pievērsiet uzmanību vārdiem, kuri pierakstīti iepriekšējā gadsimta sākumā. Angļu autors apraksta kā rīkojas reliģiska sistēma ar tiem, kas noraida tās autoritāti, it īpaši, ja tā rīkojas cilvēks, kas ir pazīstams ar šo autoritāti un kurš labi pazīstams šajā sistēmā: „Baznīcas politika pēc iespējas cenšas slēpt izstāšanās faktu, bet ja tomēr par to kļūst zināms sabiedrībai, tad pasniedz to kā negodprātīgu un amorālu rīcību. Manai nostājai nekādā gadījumā nebūs attaisnojuma. Mērenākie no maniem kolēģiem šķiet uzskata, ka kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ „gaisma” bija man atņemta, citi izplata virkni citādu paskaidrojumu un precīzāk: Lepnums spriedumos, apreibināšanās ar slavu utt. Izstāties nozīmē atvadīties no pagātnes. Atvadīties no cieņas, goda, un pieķeršanās, kuri tika nopelnīti ar darbu un cienījamu dzīvi. Par atkritēju tiek izdarīts spriedums. Viņu nolād uz šo un nākamo dzīvi. Viņš kļūst par sabiedrības atbiru, iespējams – aprunāšanas objektu. Vairākumā ir tādi, kas klausās katru šādu stāstu, ar kuru viņš tiek vainots. Mazākumā ir tādi, kuru principi un cilvēcība nelūzt zem šādiem uzbrukumiem, bet arī viņi nevar piedāvāt neko vairāk kā klusējošu sapratni. Viņu izslēdz un jau padzīvojušam viņam jāsāk dzīve no jauna, dzīvot sabiedrībā, pelnīt naudu. Iespējams viņam nav mājas, draugu un iztikas līdzekļu… Lai baznīca varētu līksmot, bet tās ienaidnieki būtu apjukuši, izstājušos baznīcas locekli, nepieciešams parādīt visnelabvēlīgākajā gaismā”.

Šo vārdu autors nebija Jehovas liecinieks, kaut gan tik pat labi tos varētu izteikt jebkurš no tiem. Šie vārdi pieder viņa augstībai tēvam Antonijam no Franciskāņu ordeņa (kurā viņš pavadīja 12 gadus).² Tas, ko viņš uzrakstīja 1903. gadā ļoti precīzi raksturo situāciju, kas valda starp Jehovas lieciniekiem pēdējās desmitgadēs. Lasot šos vārdus, es nevaru nedomāt, ka viņi precīzi apraksta organizācijas attieksmi pret Edvardu Danlepu un citiem cilvēkiem. Tajā laikā, kad katoļu baznīcā novērojama tendence uz mērenību un iecietību, Jehovas liecinieku organizācijas darbībās redzama tieši pretēja tendence. Tajā pašā laikā liecinieki nekonsekventi cenšas atmaskot katoļu hierarhijas autoritārismu.

Svēto rakstu pielāgošana organizācijas vēsturei

No tā, kā organizācija pasniedz sevi kā centrālo figūru dažādos Bībeles pravietojumos, acīmredzama loģiska kļūda – provinciālisms. Kā šādas maldināšanas piemēru var minēt regulārus atgādinājumus Jehovas liecinieku literatūrā par notikumiem 1919., 1922 .gadā (tajā laikā pilnā sparā gāja nepamatotā kampaņa „Miljoni, šobrīd dzīvojošie, nekad nemirs”, pievēršot cilvēku uzmanību 1925. gadam). Var redzēt, ka rūpīgi izceļot vienas pazīmes un notušējot citas, visnotaļ ikdienišķi pagtānes notikumi tiek pasniegti kā grandiozi notikumi, kas satricināja visu pasauli.

Atklāsmes grāmatā (8.,9. nodaļa) aprakstīts kā 7 Dieva eņģeļi pūš tauri un tas izraisa dramatiskus postījumus. Pēc tam (15., 16. nodaļa) aprakstīts redzējums par 7 čūlām un 7 Dieva dusmu kausiem, kuriem ir jābūt izlietiem pār zemi. No grāmatas Atklāsme izriet, ka šie notikumi spēlē ļoti lielu nozīmi priekš visas zemeslodes. Bet Jehovas liecinieku literatūrā tiek paziņots, ka šie redzējumi jau ir piepildījušies. Kā? Galvenokārt ar 7 rezolūciju pieņemšanu Jehovas liecinieku kongresos no 1922. – 1928. gadiem.[2] Taču mūsdienās lielākā daļa Jehovas liecinieku pat nerunājot par pārējiem cilvēkiem, neko nezina ne par tām rezolūcijām, ne par notikumiem, kas norisinājās organizācijā 1920.-ajos gados. Es ļoti šaubos, ka kaut viens Jehovas liecinieku Vadošās padomes loceklis (izņemot 2 grāmatu autoru, kurās šis skaidrojums atrodas – Freds Frencs) uzdrošinātos mēģināt izskaidrot šādu skaidrojumu dusmu kausu izliešanai un čūlu sākumam, kā arī paskaidrot konkrēti šo pravietojumu piepildīšanos. Ja viņus palūgtu paskaidrot to, tad vadošās padomes locekļi varēs atbildēt tikai lasot no biedrības literatūras.

Analoģiski tiek skaidrots pravietojums no Daniela grāmatas. Daniela 8:13,14 minēts „par apgrēcības postu”, kas ietekmēs Dieva svētnīcu. Tālāk pantā minēts un citēts: „tad svētnīca tiks atkal atzīta par taisnu”.

Grāmatā „Lai notiek Tavs vārds uz zemes” (Your Will Be Done on Earth) 210 lpp. tiek apgalvots, ka šis periods sākās 1926. gada 25. maijā un beidzās 1932. g. 15. oktobrī. Kas tad notika šajā periodā? Pirmajā no šīm dienām 1926. gadā Londonā Lielbritānijā sākās Jehovas liecinieku kongress, kurā tika pieņemta rezolūcija, kas nosodīja Nāciju līgu. Par šo notikumu ziņoja tikai 1 avīze – Londonas Daily News. Grāmatā tiek apgalvots, ka citas „Londonas avīzes noklusēja pašu vērienīgāko un svarīgāko tā laika notikumu”. Tādā veidā grāmatas autors veiksmīgi pārvērš elementāru preses intereses trūkumu par šo notikumu praktiski par sazvērestību. 2. datuma nozīmība 1932. g. 15. oktobris tiek pamatota sekojošā veidā: šī datuma Sargtorņa izdevumā bija iespiests materiāls, kas izbeidza draudzes vecāko ievēlēšanu visās draudzēs (īstenībā izbeigta bija ne tikai „vecajo ievēlēšana”, bet draudzes vecāko padomēm kā tādām. To likvidēšana ļāva konsolidēt visu izpildvaru vienās rokās Bruklinas galvenajā mītnē. Tikai aptuveni 40 gadus vēlāk – 1970.-os gados draudzes vecāko padomes tika atjaunotas.)[3] . Šāda Bībeles pravietojumu paskaidrošana ar atsauci uz visnotaļ nenozīmīgiem notikumiem liecina tikai par autora bagāto fantāziju, bet nekādi ne ar saprātīgumu vai dziļu uzticību Rakstiem. Šis ir spilgts provinciālisma piemērs. Vēlākajos laikos atteikums no daudziem tā saucamajiem „pravietojumu piepildījumiem” tikai apstiprina to.

Svēto rakstu pielāgošana organizācijas apgalvojumiem

Kā vienu no apļveida argumentācijas (Circular reasoning) izmantošanas piemēriem apskatīsim materiālu no grāmatas „Dieva tūkstošgadu valstība ir tuvu” (God’s Kingdom of a Thousand Years Has Approached). Ne tik sen vēl izvēlēta atkārtotai studēšanai Jehovas liecinieku ASV draudzēs. Šajā grāmatā tiek pārstāstīta Jēzus līdzība par talentiem ar mērķi, lai viņa atbilstu Jehovas liecinieku mācībām. (Mat.24:14-30) Īsumā šo līdzību var pārstāstīt šādi: „dodoties uz citu valsti cilvēks sasauc savus kalpus, nodod tiem savu īpašumu, vienam uzticot 5 talentus, citam 2, trešajam – 1 talentu. Pirmie 2 laiž talentus apgrozībā, lai pavairotu kunga mantu, taču trešais kalps to nedara. Pēc ilga laika kungs atgriežas, lai nokārtotu rēķinus ar kalpiem. Viņš apbalvo 2 kalpus, par to, ka tie pavairoja viņa mantu, bet kalpu, kas neko nedarīja – izmeta ārā”.

Taču iepriekšminētajā grāmatā šī līdzība tiek piedāvāta jaunā redakcijā. Tās saturam tiek pievienoti jauni elementi tā, ka šo līdzību tagad var izmantot, lai paskaidrotu organizācijas mācības un vēsturi. Lūk kā jāskan Jēzus līdzībai, ja ticēt Jehovas liecinieku grāmatā izklāstītajam: „Dodoties uz citu valsti cilvēks sasauc kalpus, nodod tiem savu īpašumu, vienam uzticot 5 talentus, citam 2, trešajam – 1 talentu. Pirmie 2 laiž talentus apgrozībā, lai pavairotu kunga mantu, taču trešais kalps to nedara. Pēc ilga laika kungs atgriežas, lai nokārtotu rēķinus ar kalpiem, taču pirms viņam rodas šāda iespēja, atnāk ienaidnieks un uzbrūk viņiem. Ienaidnieks aplaupa kalpus, kuri pavairoja kunga mantu. Atņem to naudu un aizved tos visus gūstā. Kad kalpi atgriežas no gūsta viņi paziņo kungam, ka viņiem ir viss atņemts, ko tie nopelnījuši. Kungs atbild, ka saprot viņu situāciju un dos vēl kādu laiku, lai tie varētu nopelnīt kādu summu”.

Ja jums grūti noticēt, ka organizācija tiešām ir gatava pārrakstīt Bībeli ar mērķi, lai tā atbilstu organizācijas skaidrojumiem, izskatiet nākamos piemērus, kuri arī ņemti no iepriekšminētās grāmatas (231. lpp). Sākumā šajā materiālā ir aprakstīts „gūsta periods” no 1918.-1919. g. Grāmatā stāsts tiek izmainīts tā, ka tas vairāk līdzinās gangsteru uzbrukumam, nevis gūstekņu aizvešanai verdzībā, nepaskaidrojot tik ļoti atšķirīgo no līdzības varianta iemeslus, grāmatas autors apraksta 1919. gada pavasara notikumus (Taču citos Jehovas liecinieku izdevumos šis laiks tiek saukts par „atbrīvošanos no Babilonas”):

„Izskatās šie likumīgā zemes valdnieka kalpi pazaudēja visu. Šķiet, ka tiem uzticētie talenti tika iznīcināti. Ienaidnieki līksmoja par to, ka kalpu kalpošana Debesu kungam beidzās uz mūžiem, tā kā sākt visu no jauna bija zem jautājuma”. 

Nākamajā rindkopā tiek aprakstīts Sargtorņa Vadošās padomes atbrīvošana no cietuma 1919. gada 25. martā. Un pēc tam tiek uzdots jautājums. Līdzībā par talentiem tiek parādīts, ka pēc atgriešanās no tālas zemes, cilvēkam ir jānokārto rēķini. Pie kam cilvēks tos kalpus pārbaudīs. Ņemot vērā 1919. g. pavasara notikumus, pilnīgi loģiski, ka ir pienācis īstais laiks „Debesu kalpu saimniekam” tos pārbaudīt. Bet kādu norēķinu par talentiem viņi varēs uzrādīt, kas uzticēta kalpa grupai?”. 

Atbildot uz uzdoto jautājumu, grāmatā teikts: „Visa peļņa, kuru viņi, iespējams, guva līdz vajāšanu pīķim 1918. g. kara laikos, liekas, bija iznīcināta. Sanāk, ka viņiem it kā vispār nebija simbolisko talentu. Lai parādītu kaut kādu peļņu no kunga talentiem, viņiem vajadzēja to gūt pēckara periodā un nodot saimniekam peļņu no viņa īpašuma tikai nākotnē. Viņiem vajadzēja būt dotai vēl vienai iespējai laist apgrozībā viņa dārgos talentus. Tieši tā arī vēsturiski sakārtojās, pateicoties mīlošai Debesu Kunga iejūtībai”.

Pievērsiet uzmanību kā grāmatā teikts: „Liekas”, ka kalpi pazaudēja visu, „šķiet”, ka tiem uzticētie talenti bija iznīcināti, viņiem „it kā” vispār nebija talentu, ko uzrādīt saimniekam. Kā tad tomēr īstenībā bija: Viņi pazaudēja talentus vai nē? Galu galā pravietojumā Jēzus Kristus ir aprakstīts kā tiesnesis, kurš tiesās cilvēkus ne jau paļaujoties uz to, kas Viņam „liekas”, bet tiesās, pamatojoties uz to, kā ir patiesībā nevis, balstoties uz tā „kā izskatās” notika (Jes. 11:2,3). Tādēļ, ja kalpiem patiešām bija jāgūst peļņa pēckara periodā un ja viņiem patiešām bija jābūt dotai vēl vienai iespējai, kā teikts grāmatā, tad ir jāvar pateikt, ka ienaidnieks tik tiešām atņēmis visu peļņu, nevis tikai „liekas” apzaga viņus. Šis traktējums nozīmētu, ka kalpi varēja uzrādīt peļņu kungam tikai nākotnē, nevis pārbaudes laikā, kā teikts Jēzus līdzībā. Un atkal grāmatā netiek minēti nekādi argumenti par labu tik dīvainam līdzības piepildījuma skaidrojumam un izdomātiem notikumiem, kuriem it kā būtu jānotiek kungam atgriežoties. Vienkārši tiek apgalvots, ka tieši tā arī bija, jo tā bija jānotiek. Nu un kas, ka Jēzus līdzību pateica savādāk?

Patiesībā notiek nekas cits, kā Bībeles vēsts pārrakstīšana ar mērķi, lai tas atbilstu noteiktiem notikumiem organizācijas vēsturē it kā tas būtu svarīgāk, nekā paši Raksti. Tā Sargtorņa Biedrības atbildīgo personu atbrīvošana no cietuma 1919. g. pavasarī tiek pasniegta kā sava veida signāls Jēzum Kristum. Šis signāls it kā „loģiski” lika viņam saprast, ka tagad priekš viņa ir pienācis īstais laiks sākt pārbaudi (kaut arī pēc organizācijas mācībām „neredzamā atgriešanās” 1914. g. jau ilga vairāk kā 4 gadus).

Bībeles līdzībā par talentiem nekas nav teikts par to, ka 2 kalpi būtu pazaudējuši gūto peļņu (vai ka tā būtu nozagta). Tā pat nav teikts, ka kungs būtu devis kādam no kalpiem vēl vienu iespēju. Bet organizācijas vēsture prasa šādu papildinājumu pievienošanu. Šādi papildinājumi ir nepieciešami arī tādēļ, lai biedrības mācības un skaidrojumi citos jautājumos izskatītos saskanīgi. Tādēļ tiek paziņots, ka tā „vajadzēja” notikt, jo tieši tā arī vēsturiski notika. Šis ir spilgts apļveida argumentācijas piemērs. Tādā veidā organizācija nodarbojas ne tikai ar Rakstu interpretāciju (atkarībā no tā, kā veidojas organizācijas vēsture), bet pat pašas vēsts rediģēšanu. Kad es sāku to apzināties, ka šādi notiek arī daudzos citos gadījumos, tad nevarēju noticēt, ka Dieva nodomos ietilpa piešķirt kādam no cilvēkiem (cilvēku grupai) varu patvaļīgi rīkoties ar viņa vārdu, faktiski spēlējoties ar to kā spēļmantiņu. Es nevaru rast attaisnojumu organizācijas vēstures balināšanai un pārrakstīšanai ar mērķi savest to saskaņā ar kādu šībrīža doktrīnas skaidrojumu. Kad tiek runāts par kādu it kā esošu pravietisku līdzību starp organizāciju 1918., 1919. g. un Izraēliešu kalpošanu Babiloniešu gūsta laikā, organizācijas biedri tiek saukti par nešķīstiem un vainīgiem noziegumā, bet kad vajag parādīt, ka šie paši cilvēki ir it kā izraudzīti par „gudro un uzticamo kalpu”, tiek rādīta pavisam cita bilde, ko var redzēt 1960. g. 15. jūlija Sargtorņa (436. lpp.) piemēra:

„Protams tagad, kad ilgi gaidītā Valstība kļuva par realitāti debesīs, tās augošās intereses uz zemes pēc 1919. g. nepaliks organizācijas iesācēja rokās - garīgo zīdaiņu rokās. Tā arī notika. Šī vērtīgā valstības kalpošana bija uzticēta „gudrajam un uzticamajam kalpam”, senajai kristiešu draudzei, kurai uz to brīdi bija 1900 gadu. Ar šādu bagātu nevainojamas uzticības vēsturi, pacietīgi izciešot daudzās ciešanas vajāšanās, stipri turoties pie savas senās ticības Jehovas solījumiem, esot pilnīgi pārliecinātiem neredzamā kunga Jēzus Kristus vadībā un paklausīgi cauri gadsimtiem dotam uzdevumam būt lieciniekiem uz zemes. Beidzot attīrījušies ugunī ar pārbaudījumiem 1918. g., nobriedušais kalps, kas pārstāv atlikumu, stāvēja, gaidot jaunus norādījumus kalpošanā”.

Neskatoties uz visu šo apgalvojumu dedzīgumu, fakts paliek fakts, organizācijai 1919. g. bija tikai 40 gadi un viņa nemaz nebija sena, bet visnotaļ jauna. Par iepriekšējiem 19 gadsimtiem organizācija nevarētu uzrādīt nekādu saistību ar citām kustībām, kā tikai „otrās atnākšanas kustību”, kura izteica daudzus kļūdainus paredzējumus par datumiem, kuri tika bez liela trokšņa izdzēsti no izdevumiem ,kuri tika atkārtoti izdoti vēlāk. Neskatot uz to, organizācija līdzīgi kā bērns, turpināja darīt tās pašas kļūdas un tajā pašā laikā nosodīja tos, kam pietika atjautības šīs kļūdas pamanīt. Bez tā biedrības literatūrā teikts, ka 1919. g. organizācija atbrīvojās no gūsta, kurā nokļuva tieši savu noziegumu un nešķīstības dēļ, taču organizācija šajā gadījumā sauc sevi par „gudro un uzticamo kalpu”, kas atrodas savas attīstības augstākajā punktā – pats brieduma iemiesojums! Bez šaubām šeit notiek šmaukšanās ar faktiem. Visas izcilās īpašības un visu ilgo vēsturi organizācija pati piedēvē sev. Kā pierādījums tiek minēti tikai pašas organizācijas apgalvojumi pašai par sevi. Šis ir klasisks apļveida argumentācijas piemērs.

Apļveida argumentāciju var atrast arī tajos gadījumos, kad organizācija runā par to, ka esot ieguvusi Dieva labvēlību un ir apdāvināta ar augstām pilnvarām. Organizācija pati izvēlas standartus un noteikumus pēc kuriem it kā var noteikt, ka viņa veiksmīgi izgāja pārbaudījumus. Šis pārbaudījums notiek kā reiz tajā konkrētajā laikā, kuru pati organizācija uzskata par nozīmīgu. Pie kam paši standarti un noteikumi piedzīti tādā veidā, lai atbilstu tam, kas vēsturiski notika ar organizāciju. Šāda „pārbaudījuma” rezultātā, ilgstošas Kristus atgriešanās laikā, organizācija vienkārši nevar nekļūt par uzvarētāju, tā ka priekš tā bija sagatavoti visi nosacījumi. Biedrības grāmatā „Dieva tūkstošgadu valstība ir tuvu” (God’s Kingdom of a Thousand Years Has Approached) (351. lpp.) tiek uzdots jautājums: „Vai Kungs Jēzus Kristus atgriežoties ieraudzīja, ka organizācija rīkojās tieši tā kā Viņš to vēlējās?”. Pēc tam tiek dota atbilde: „Bez šaubām ieraudzīja. To var apgalvot, pamatojoties uz to, kā 1919. g. pārbaude ietekmēja Viņa turpmākos lēmumus.”.

Kā 1919. g. ietekmēja Kristus lēmumus? Kam ir tik privātas attiecības ar viņu un ir tik ļoti informēts par Viņa lietām, lai varētu pateikt par to, kādus lēmumus Viņš pieņēma neredzamajā, garīgajā sfērā pēc šī laika? Jehovas liecinieku organizācija pretendē uz to, ka ir spējīga mums šādu informāciju pasniegt (kuru var iegūt nekā savādāk, kā pateicoties dievišķai atklāsmei). Lasītājam tiek paziņots, ka Kristus lēmumi sastāvēja no sekojošā: Viņš izvēlējās tieši šo organizāciju kā vienīgo viņa kanālu. Grāmata bez kautrīguma pārliecina lasītāju, ka 8 dienu kongress Sīdarpointā Ohaio štatā, kas notika no 1.-8. septembrim 1919. gadā, bija apliecinājums visai pasaulei [kas pierāda], kuru tieši Kungs Jēzus Kristus pēc atgriešanās atzina kā savu „gudrā un uzticamā kalpa” grupu (353. lpp.)⁵.

Bez šī atklātā pašpiāra, visi šie spriedumi ir uzskatāms apļveida argumentācijas piemērs. Pēc būtības visa argumentācija rezumējas sekojoši: „Mēs protams veiksīgi izgājām pārbaudījumu un bijām izredzēti, jo saskaņā ar mūsu Rakstu intrpretāciju un paralēlēm, kuras mēs velkam starp mums un notikumiem, izteiktiem Rakstos, mums bija veiksmīgi jāiziet pārbaudījums un jākļūst izredzētiem.”. Šis ir kā reiz tas gadījums, kad kādu apgalvojumu cenšas pamatot ar pašu apgalvojumu, apliecinot tā dievišķu izcelsmi.

Apskatīsim vēl vienu piemēru ar apļveida argumentāciju komplektā ar provinciālismu. Kā atbalsts un apliecinājums organizācijas skaidrojumiem tam, ka „gudrais un uzticamais kalps” ir „svaidīto grupa” no Jehovas liecinieku skaita, 1981. g. 1. marta Sargtornī bija publicēts raksts par „gudro un uzticamo kalpu”. Raksta beigās tiek sniegts sekojošs materiāls: „Pārliecinoši pierādījumi. Gudram un uzticamajam kalpam ir šokējoši pierādījumi. Zemāk tiek minēta tikai daļa no Rakstu vietu saraksta un pravietiskajiem tēliem, kuri attiecas uz Jēzus Kristus sekotāju svaidīto atlikumu.

Жена Ноя, Быт. 7:7; (2) посланные к Лоту ангелы, Быт. 19:15; (3) Ревекка, Быт. 24:64; Иосиф и Вениамин, Быт. 45:14; (5) оставленная жатва, Лев. 19:9; (6) два разведчика у Раав, Иис. Нав. 2:4; (7) Варак, Суд. 4:14; (8) Иеффай, Суд. 11:34; (9) Наоминь и Руфь, Руфь 2:2; (10) Давид и израильские воины, 2 Цар. 18:1; (11) Ииуй, 4 Цар. 10:11,15; (12) Мордохей и Есфирь, Есфирь 4:13; (13) Иов, Иов 42:10,13; (14) дочь Царя, Пс. 44:14; (15) милостивые, Пс. 49:5; (16) сонм, Пс. 88:8; (17) Шеар-ясув, Ис.7:3; (18) свет народов, Ис. 60:3; (19) большие деревья праведности, Ис. 61:3; (20) служители Бога, Ис. 61:6; (21) со-храненная виноградная гроздь, Ис. 65:8; (22) служители, названные другим именем, Ис. 65:15; (23) трепещущие пред словом Бога, Ис. 66:5; (24) новый рожденный народ, Ис. 66:8; (25) Иеремия, Иер. 1:10; (26) народ Иеговы в новом завете, Иер. 31:33; (27) терпели-вый страж, Иез. 3:16-27 (28) человек в льняной одежде, Иез. 9:2; (29) очищенный народ, Иез. 36:29-32; (30) живущие в центре земли, Иез. 38:12; (31) воинство небесное, Дан. 8:10; (32) восстановленное святилище, Дан. 8:14; (33) мудрые, Дан. 11:33; (34) блаженные ожидающие, Дан. 12:12; (35) всякая плоть, получившая дух, Иоиль 2:28; (36) Иона, Ионы 3:1-3; (37) зеница ока Иеговы, Зах. 2:8; (38) остаток, Зах. 2:7; (39) Иудей, Зах. 8:23; (40) сыны Левия, Мал. 3:3; (41) пшеница, Мф. 13:25; (42) сыны Царствия, Мф. 13:38; (43) работ-ники в винограднике, Мф. 20:1; (44) приглашенные на свадебный пир, Мф. 22:3-14; (45) избранные, Мф. 24:22; (46) орлы, Мф. 24:28; (47) верный и благоразумный раб, Мф. 24:45; (48) благоразумные девы, Мф. 25:2; (49) братья царя, Мф. 25:40; (50) малое стадо овец, Луки 12:32; (51) Лазарь, Луки 16:20; (52) овцы «сего двора», Ин. 10:1-16; (53) ветви виноградной лозы, Ин. 15:4; (54) скиния Давида, Деян. 15:16; (55) сонаследники Христа, Римл. 8:17; (56) остаток, Римл. 11:5; (57) ветви маслины, Римл. 11:24; (58) святые, 1 Кор. 6:2; Откр. 16:6; (59) храм, 1 Кор. 6:19; (60) новое творение, 2 Кор. 5:17; (61) посланники Христа, 2 Кор. 5:20; (62) собрание Бога, Гал. 1:13; (63) часть семени Авраама, Гал. 3:29; Израиль Божий, Гал. 6:16; (65) тело Христа, Эф. 1:22,23; (66) воины Христа, 2 Тим 2:3; дом под руководством Христа, Евр. 3:6; (68) священство, 1 Пет. 2:5; (69) народ святой, 1 Пет. 2:9; (70) братство, 1 Пет. 2:17; (71) семь собраний, Отк. 1:20; (72) 24 старца, Отк. 4:4; духовный Израиль, Отк. 7:4; (74) саранча, Отк. 9:3; (75) два свидетеля, Отк. 11:3; (76) две маслины, Отк. 11:4; (77) семя жены, Отк. 12:17; (78) новый Иерусалим, Отк. 21:2; (79) невеста Христа, Отк. 22:17, 19:7; (80) Свидетели Иеговы, Ис. 43:10».[4]

Kas tiešām šokē ir tas, ka katrs no šiem punktiem no šī „pierādījumu saraksta” ir „pierādījums” tikai un vienīgi Sargtorņa Biedrības interpretācijā. Šis ir vēl viens apļveida argumentācijas piemērs. To var salīdzināt ar cilvēka apgalvojumu: „Es esmu pats izcilākais cilvēks vēsturē un man ir pierādījumi tam. Paskatieties šo garo izcilo cilvēku sarastu vēsturē un pēc tam izlasiet manus šos darbus, kuros es tos visus attiecināju uz sevi.”.

Kurš normāls cilvēks, lasot Bībeles vēsti, kurā pieminēts, piemēram, pirmais no sarakstā minētajiem cilvēkiem – Noasa sieva, sev teiks: „O, jā! Lūk, pierādījums tam, ka no 1919. gada „svaidītie” Jehovas liecinieki ir „gudrais un uzticamais kalps”?”.

Vai arī, lasot pārējos 79 punktus ar uzskaitītiem dažādiem personāžiem (piem. Lata sūtītiem eņģeļiem, Rāheles 2 izlūki u.c. ) un priekšmetiem (atstātā pļauja, gaisma tautām, atstātais vīnogu ķekars, utt.)? Tie, kas sagaida, ka cilvēki pieņems šādu patvaļīgi sastādītu sarakstu kā „šokējošu pierādījumu” viņu idejām, izrāda cinismu un noniecina cilvēku prāta spējas. Un tikai pateicoties tam, ka organizācijas biedri ir ideoloģiski apstrādāti, vadība var publicēt tādu materiālu kā „pierādījumu”, nejūtot nekādu neērtību un kaunu.

Attiecības ar dievu tikai caur organizāciju

Šis skaidrojums, kurš tiek uzsvērts ar hipnotisku biežumu ir ļoti svarīgs, lai uzturētu pilnīgu kontroli, kura ir tik pamanāma starp Jehovas lieciniekiem. Atkal un atkal lieciniekiem atgādina, ka Dievs nevēršas pie cilvēkiem atsevišķi, bet caur organizāciju. Izskatīsim kāda argumentācija tiek izmantota, lai liecinieki aprastu ar šo domu. Pievērsiet uzmanību 1. rindkopai no 1981. g. 1. maija Sargtorņa: „Dīvaini, ka šajā augsti intelektuālajā laikmetā kāds vēl šaubās par to, ka Dievam ir organizācija. Daži šaubās, pat baidās izmantot vārdu „Dieva organizācija”, jo viņi pamanīja, ka viņu Bībeles tulkojumā vārds „organizācija” vai nu vispār netiek lietots vai netiek izmantots attiecībā uz Dievu.”.

Atcerieties tagad izteicienus no 1978. g. 22. augusta Atmostieties! (4. lpp.) par propagandas spēku (tur tie attiecināti uz evolūcijas aizstāvjiem): „Pat izglītotie uzķeras uz negodīgu un negodprātīgu propagandu. Propagandists atmet oponenta viedokli, izturas pret to kā pret niecību un uzmanības necienīgu. Šķietami saprātīgi cilvēki, neko nezinoši par šo teoriju, tai tic, jo tai tic „gudri cilvēki”.

Salīdziniet šos saprātīgos argumentus ar augstāk citēto rindkopu no Sargtorņa. No sākuma teikts, ka „dīvaini”, ka „šajā augsti intelektuālajā laikmetā” cilvēki netiecas domāt par Dieva ģimenes debesu un zemes bērniem kā par organizāciju – tādu, kuru pārstāv Sargtorņa biedrība. Ja šie vārdi būtu uzrakstīti pēc pierādījumu uzskaitījuma par labu aizstāvajamai idejai, tad nebūtu nekādu pretenziju. Bet tos min pirms jebkādiem pierādījumiem, pašā sākumā, tādēļ tie kalpo tikai vienam mērķim – noskaņot lasītāju pret kādu jautājumu vēl pirms par un pret argumentu izskatīšanas. Tālāk rakstā apgalvots, ka cilvēki „baidās” izmantot izteicienu „Dieva organizācija” tikai tāpēc, ka tas nav atrodams Rakstos. Tikai šajā vien rindkopā ir vērojams kā tiek izmantots uzmanības novirzīšanas paņēmiens ar mērķi novirzīt uzmanību no īstā jautājuma, fiktīvas problēmas radīšana, īsti eksistējošas vietā, kā arī uzbrukums personībai, kad katrs, kurš nepiekrīt Jehovas liecinieku pozīcijai, tiek attēlots kā sava veida anomālija šajā augsti intelektuālajā laikmetā. Šis iepriekšējais Sargtornis bija balstīts uz runu, ko Sargtorņa biedrības prezidents pasniedza 1980. g. 1. oktobra gada kopsapulcē (sapulce bija tikai pāris mēnešus pēc lielās viļņošanās, kas notika tā gada pavasarī Galvenajā pārvaldē. Tad no organizācijas izslēdza virkni atbildīgu biedru, ieskaitot Edvardu Denlopu, labi zināmu rakstnieku nodaļas biedru, kas atdeva šim kalpošanas veidam daudzus gadus, kurš bija arī Gileādas skolas sekretārs. Tajā pašā laikā notika Vadošās Padomes sēde, pēc kuras es pārtraucu savu kalpošanu šajā Padomē. Prezidents sāka savu runu, vēršoties pie korporācijas biedriem: „Mūsu uzmanībai tika pievērsts fakts, ka Svētajos Rakstos – Bībelē vārds „organizācija” nav atrodams. Un jūs varat meklēt jebkurā tulkojumā, kādā vēlaties, un jebkurā mūsdienu tulkojumā un ieraudzīsiet, ka vārds „organizācija” tur nav atrodams. Šī fakta gaismā, kādas jums vai man ir tiesības apgalvot, ka Dievam ir organizācija? Šis ir nopietns jautājums un viņu mums nostādīja pēdējos mēnešos un nenoliedzami viņš prasa tiešu atbildi atbilstoši apstākļiem.”.

Tik tiešām, tieša atbilde atbilstoši apstākļiem būtu apsveicama, tomēr patiesā problēma Jehovas liecinieku prātos nebija par to, ko runā prezidents. Viņa ievadvārdi ir klasisks piemērs fiktīvas problēmas radīšanai un jēdziena nomaiņai. Ne es, ne Eds Denlops, ne kāds cits no man zināmiem cilvēkiem nebija īpaši norūpējušies par to, vai šis vārds „organizācija” ir sastopams Bībelē. Un tas ne pārāk uztrauc Jehovas lieciniekus vai bijušos Jehovas lieciniekus. Viņus neuztrauc vai var izmantot jēdzienu „organizācija”, lai aprakstītu Dieva kalpu grupu debesīs vai uz zemes. Neviens neapstrīd citu cilvēku tiesības lietot šo vārdu. Kas cilvēkus tiešām uztrauc, ir tas, ka organizācija pretendē uz visaptverošu varu, neiedomājamu pārākumu pār citiem, prasību uz bezierunu paklausību. Bažas rada apgalvojums, ka draudzes galva Jēzus Kristus it kā esot tiecies radīt augsti strukturētu organizāciju ar vairākām hierarhijas pakāpēm, kas ved no draudzes vecāko padomēm uz Rajona pārraugiem, uz Apgabala pārraugiem, Filiāles komitejas locekļiem, līdz pat Vadošajai Padomei, un it kā pat esot veicinājis šādas organizācijas veidošanos. Šaubas rada šo organizācijas apgalvojumu atbilstība Rakstiem, it īpaši par to, ka piederība šādai organizācijai, pakļaušanās tai ir absolūti nepieciešama prasība, lai būtu iespējamas attiecības ar Dievu un Kristu.

Jautājums nav tajā vai vārds „organizācija” ir labs vai slikts, var to izmantot vai nē. Jautājums ir tajā vai Jehovas liecinieku ideja, pieeja, vadības veids un organizācijas gars, atbilst Jēzus Kristus mācībām. Vai Jehovas liecinieku organizācija atspoguļo 1. gadsimta kristiešu draudzes stāvokli? Raizes tāpat rada pārsteidzoša līdzība starp šo varas struktūru ar pārmērīgu uzsvaru uz cilvēku pārvaldi un situāciju, kas veidojās reliģiskās vēstures 2. un 3. gadsimtā, kad saskaņā ar Jehovas liecinieku literatūru, sākās atkrišana no agrīnās kristietības. Ignorēt šos apstākļus nozīmē atstāt novārtā šīs lietas apstākļus, kuri prezidenta runā netika paskaidroti un pat netika aizskarti nedz tieši nedz netieši, radot iespaidu, ka fundamentāla problēma ir šī vārda neesamība Bībelē, centrālais jautājums tika ignorēts. Tā vietā tika radīta ērta, fiktīva problēma, kuru risināt daudz vieglāk, nekā atbildēt uz to, kas attiecas uz lietu.

Augstāk minētā Sargtorņa autors iet pa to pašu ceļu. Nebija uzrādīti nekādi pierādījumi tam, ka kāds it kā „baidās” lietot frāzi „Dieva organizācija” – tas vienkārši tiek pasniegts kā fakts. Nekas netiek runāts par to, ka cilvēki varēja izanalizēt šo jautājumu Rakstu gaismā un nonākt pie drosmīga, nevis gļēvulīga lēmuma, vadoties pēc savas sirdsapziņas, viņi vairs nevarēja atbalstīt to, kas pēc viņu viedokļa ir autoritātes izpausme, neskatot uz to, ka šāda lēmuma pieņemšana radīja viņiem daudz problēmu. Fiktīvas problēmas risināt ir daudz vieglāk nekā reālas, savukārt mākslīgi radītas atspēkot ir daudz vieglāk. Bet, kad par cilvēkiem saka, ka viņi vienkārši netiek līdzi šim augsti intelektuālajam laikmetam, tad visticamāk, nav vērts pret viņiem izturēties nopietni, kā, piemēram, pret „gudrajiem”, kuri pieņem lēmumus organizācijā. Neviens negrib, lai viņu apzīmē ar birkām – „šaubīgais”, „bailīgais” pat attiecībā pret ne tik ļoti svarīgu jautājumu.

1981. g. 1. maija Sargtorņa beigās rakstā „Lasītāju jautājumi” tiek apspriesta tā pati tēma (arī šis raksts bija pamatots uz Biedrības prezidenta korporācijas ikgadējās sapulces runu):

„Tā kā vārds „organizācija” nav sastopams Bībelē, pat oriģinālvalodas tekstos, kādas mums ir tiesības apgalvot, ka Dievam ir organizācija vai runāt par organizāciju. Mūsdienu ebreju valodā jēdziens „organizācija” tiek izteikts ar lietvārdu ir-gun’ , kas veidojies no ebreju darbības vārda e-rag’, kurš nozīmē – izkārtot līnijā, sekot. Tādā veidā organizācija – tas ir lietu iekārtojums. Ebreju valodā ir vēl viens ekvivalents vārdam „organizācija” – histadruth’, tā pamatā ir vārds, kurš ir atrodams ebreju rakstu oriģinālos. Atslēgburti šajā vārdā ir „s”, „d”, „r”. Šie trīs līdzskaņi veido ebreju darbības vārda sadar’, kura galvenā nozīme ir „sakārtot, savest kārtībā”. Atgriezeniskā darbības vārda sadar’ forma ir lietvārda histadruth’ pamatā, kurš nozīmē „organizācija”. Kaut gan ebreju rakstos šis vārds nav sastopams, Ījaba 10:23, mēs varam sastapt tam radniecīgu vārdu seder’. Tur šis lietvārds tik izmantots daudzskaitļa formā s’darim. Ījaba 10:22 teikts: „uz zemi, kur valda necaurredzama tumsa, uz melnas ēnas zemi, kas bez kārtības [lo s’darim], kur pat gaisma ir kā tumsa”. Izteiciens “bez kārtības” nozīmē šeit “bez iekārtojuma” dezorganizētu lietu sistēmu. Ebreji līdz pat šai dienai izmanto vārdu seder. Seder ir jūdu Mišnas daļa. M’Clintock and Strong’s Cylopedia sadaļā Mišna tiek skaidrots sekojoši: “Mišna dalās 6 daļās (sedarim, iekārtojumi), kuri satur 62 traktātus un 542 nodaļas, kuras dalās numurētās sadaļās”. Tādā veidā Bībeles ebreju oriģinālvalodā vārds “kārtība vai iekārtojums” ir sastopams. Uzsverot kārtības nozīmīgumu kristiešu draudzē apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem Korintā: “Jo Dievs ir nevis nekārtības, bet miera Dievs.... Tikai viss lai notiek piedienīgi un kārtīgi. [ebreju tulkojumā s’darim, n’khonim] (1.kor.14;33,40). Pirmajā gadsimtā apustuļa dotais padoms ir tik pat labi piemērojams visām mūsdienu kristiešu draudzēm. Apustulis Pāvils rakstīja vispārpieņemtajā tā laika grieķu valodā; grieķu vārds ar nozīmi „organizācija”– [or-gan’o-sis]. Šī vārda sakne er’gon ir vārds ar nozīmi „darbs”. Kristiešu grieķu rakstos ir bieži sastopams.

Izskatot to visu Rakstu gaismā būtu nekonsekventi nonākt pie secinājuma, ka Dievam nav organizācijas, tikai tādēļ vien, ka oriģinālie vārdi senajās valodās ar nozīmi „organizācija” nav sastopami iedvesmotajos rakstos. Dievs visā parāda, ka Viņam ir spēja organizēt. Kas notiktu, ja Viņš neorganizētu savas paklausīgās radības? Organizācija – tā ir struktūra, saprātīgu personu grupa, savākta kopā un sakārtota tādā veidā, lai kopā strādātu mierā un harmonijā kopēja miera labad, kuru nosaka organizators. Saskaņā ar šo, Dievs bieži tiek saukts par „karapulku Jehova”. Karapulks – tā ir organizēta karavīru grupa. Pamatojot šo patiesību, ka Dievam ir organizācija, mēs lasām sekojošo: „Slavējiet Jehovu, viņa varenie eņģeļi, jūs, kas pildāt viņa pavēles un viņa vārdiem klausāt! Slavējiet Jehovu, visi viņa pulki, jūs, viņa kalpi, kas pildāt viņa gribu! Slavējiet Jehovu, visas viņa radības, it visur, kur viņš valda! Slavē Jehovu, mana dvēsele!”. Jau ilgi pirms zemes radīšanas Jehovam bija organizācija debesīs. Dažādās situācijās Dievs lieto aprakstošus izteicienus savai organizācijai. Pirmo šādu gadījumu mēs atrodam 1. Mozus 3:15, kur Dievs sauc savu debesu garīgo organizāciju par „sievu”, kas pretdarbojas „čūskai” – tā tēlaini nosaukts Sātans Velns (1. Mozus 3:14; Atklāsmes 12:9). Šis dumpinieks mēģina tēlot dievu un radīt organizāciju, kas pretdarbojas Dieva organizācijai viņa simboliskajai „sievai”.”

Materiāls sākas ar to, ka daži it kā apstrīd tiesības runāt par „Dieva organizāciju”. Tālāk rakstā analoģiski atkal tiek izkropļota problēmas būtība: „Izskatot to visu Rakstu gaismā būtu nekonsekventi nonākt pie secinājuma, ka Dievam nav organizācijas. Tikai tādēļ vien, ka oriģinālie vārdi senajās valodās ar nozīmi „organizācija” nav sastopami iedvesmotajos rakstos.” Dabiski tie, kuri apšauba organizācijas apgalvojumus, uzreiz tiek pasniegti sliktā gaismā, jo viņi spriež „nekonsekventi”. Šī pati pieeja (pie kuras, saskaņā ar rakstu, pieturas tie, kas nepiekrīt biedrības pozīcijai), pasniegta 1957. gada 5. jūlija Sargtornī. Rakstā, kas saucas „Svētais gars – trīsvienības darbības seja, vai Dieva darbīgais spēks?” (431. lpp.) atrodam sekojošus vārdus: „Ja Svētais gars ir vienlīdzīgs ar Dievu Jehovu, kā tiek apgalvots Afanasija ticības simbolā un ja trīsvienība ir kristietības centrālā mācība kā tiek apgalvots katoļu enciklopēdijā, vai mums nevajadzētu sagaidīt, ka tas būtu skaidri un gaiši, bez divdomībām izklāstīts Bībelē? Vai tad to mums nevajadzētu sagaidīt, it sevišķi, saistībā ar apgalvojumiem, ka mācība par trīsvienību ir „pats nesasniedzamākais saprātam” „no visām atklātajām patiesībām”, pie kam glābšana atkarīga no šīs mācības pieņemšanas? Tas, ka Dieva vārdā trīsvienība netiek minēta un neietver paskaidrojumus un skaidru mācību ar trīsvienību jau pats par sevi ir stiprs pierādījums tam, ka šī mācība ir nepatiesa.”.

Iepriekš minētie argumenti apelē pie saprāta, taču, lai būtu konsekventiem, var pārfrāzēt Sargtornī minētos argumentus sekojošā veidā: „Ja šī brīža augsti strukturēto Jehovas liecinieku organizāciju izveidoja Dievs Jehova, kā to apgalvo vadošā padome un viņa ir vienīgais Dieva kanāls uz zemes, kā to apgalvo Sargtornis, vai mums nevajadzētu sagaidīt, ka tas būs skaidri un gaiši, bez divdomībām izklāstīts Bībelē. Un vai mums to nevajadzētu sagaidīt it īpaši saistībā ar to, ka noliegt vadību un organizācijas mācības nozīmē sacelties pret Dievu, pie kam glābšana ir atkarīga no ieiešanas un turpmākās paklausības šai organizācijai. Tas, ka Dieva vārdā šāda veida organizācija netiek minēta un nesatur paskaidrojumus un skaidru mācību par šādu organizāciju jau pats par sevi ir spēcīgs pierādījums tam, ka šī mācība ir nepatiesa.”.

Argumentācija ir pilnīgi vienāda. Tā pamatojas uz tiem pašiem principiem un priekšnosacījumiem. Acīmredzami tā ir pieņemama, ja to attiecina uz ārējiem avotiem: taču uz iekšējiem avotiem, to izmantot nedrīkst.

Viegli sajusties nospiestam no tā vien, cik daudz vārdu tiek izmantoti šajos sarežģītajos spriedumos . Lūdzu vēlreiz pievērsiet uzmanību iepriekšminētajam rakstam „Lasītāju jautājumi”, kur pāris rindkopas aizņem vairāk par pusi lappuses. Šis materiāls, kas sastāda „Lauvas tiesu” no atbildes uz iepriekš uzdotu jautājumu, pilns ar lingvistiskām detaļām, saistītām ar ebreju un grieķu skaidrojumiem. Šī informācija maz veicina skaidrību jautājuma būtībā, bet tai vajadzētu satriekt lasītāju ar nospiedošu zinātniskās informācijas dziļumu.[5] Tā kā lasītājam var būt ne tik vienkārši saprast šos aspektus, viņš var secināt, ka viņam nepietiek zināšanu vai izglītības.[6] Rezultātā mēs varam novērot intelektuālu iebiedēšanu.

Patiesībā šo rindkopu saturu var izteikt sekojošā vienkāršā un lakoniskā veidā: Organizācija, tā ir kārtības struktūra. Kaut gan ebreju valodā ir vārds „organizācija”, Bībelē tas nav sastopams. Bībelē ir sastopams cits ebreju vārds, kas nozīmē kārtību vai iekārtojumu (Ījaba 10:22). Kristiešu draudzē jābūt kārtībai (1. Korintiešiem 14:33,40). Grieķu valodā arī ir vārds „organizācija”, taču arī tas nav sastopams Bībelē. Taču bieži tiek izmantota šī vārda sakne, no kura vārds „organizācija” ir veidots.

Šāds pārfrāzēts teksts ne pārāk iedvesmo, taču tajā pieejamā veidā tiek paskaidrots tas pats, kas bija pateikts pārgudrajās Sargtorņa rindkopās. Neviens nenoliedz, ka kristiešu draudzē jābūt kārtībai. Šī raksta autors aizmuka no galvenā jautājuma un nesniedza nekādus pieradījumus tādai struktūrai, kādu mēs varam atrast Jehovas liecinieku organizācijā – tā ir problēmas sakne. Tādēļ ir noderīgi (varbūt pat uz papīra) šādus sarežģītus argumentus pārnest pāris apgalvojumu veidā, lai ieraudzītu, vai tie patiešām apgalvo to, ko cenšas apgalvot runātājs. Ir labi pajautāt sev ne tikai to, kas tika pierādīts, bet arī, kas palika nepamatots. Piemēram, augstākminētajā materiālā nav paskaidrots, kāpēc, ņemot vērā to, ka vārds „organizācija” Bībelē nav sastopams, Jehovas liecinieku izdevumos pastāvīgi, mērķtiecīgi un neatlaidīgi tiek izmantots tieši šis vārds, kāpēc, aprakstot starptautisko liecinieku biedrību, netiek dota priekšroka tiem vārdiem, kuri tiek izmantoti pašā Bībelē, piemēram, draudze vai dieva nams, brālība. Kāpēc neizdarīt akcentu uz tiem vārdiem, kuri tiek izmantoti pašu Jehovas liecinieku izdotajā Jaunās Pasaules tulkojumā, nevis pastāvīgi uzsvērt vārdu „organizācija”, kura Bībelē nav.[7] Vai tā nav problēmas būtība? Tas skar nevis vienkārši konkrēta vārda izmantošanu, bet to, cik tālu stiepjas organizācijas vara. Bībeles jēdzieni izbālē uz tā kolosālā uzmanības fona, kas tiek piesaistīts cilvēku varai.

Dažreiz argumentu pašā sākumā apzināti tiek izmantots tikai viens vārds (vai frāze), kura pārstāv subjektīvu novērtējumu, izteiktu lasītāja vietā. Grāmatā „Loģika un mūsdienu retorika” (Logic and Contem-porary Rhetoric) pieminēts: „Lai novirzītu visa raksta domu noteiktā virzienā, vai virzīt lasītāja saprātu pieņemt autora vēsti, dažreiz pietiek ar vienu vārdu. Tas, ka tiek izmantots tikai viens vārds, vēl vairāk sarežģī apmāna atmaskošanu. Piemēram, 1989. g. 15. februāra Sargtornī, kas apsprieda Apustuļu darbu 15. nodaļas Pāvila un Barnabas apmeklējumu Jeruzalemē, lai apskatītu jautājumu par apgraizīšanu un likumu ievērošanu, sākas ar sekojošiem vārdiem: „Apustuļi un vecākie vīrieši Jeruzalemē (acīmredzot uzskatīti par Vadošo padomi agrīnajā kristiešu draudzē) uzmanīgi izpētīja Dieva iedvesmotos rakstus un pārbaudīja kādu vadību svētais gars parādīja pēdējos 13 gadus”.

Pievērsiet uzmanību vārdam „acīmredzot”. Tas atspoguļo vērtību spriedumu un kalpo vienam mērķim: noskaņot lasītāja prātu par labu minētajam apgalvojumam. Tas, ka vienu reizi tika sasaukta padome Jeruzalemē, nekādā veidā nepierāda, ka tur pastāvīgi darbojās kāds centralizēts administratīvs orgāns – „vadošā padome”. Kā tika minēts 3. nodaļā, galvenais iemesls kādēļ Pāvils un Barnaba devās uz Jeruzalemi bija tas, ka problēma arī radās tieši Jeruzalemē (Apustuļu d. 15:1,2,23,24; 21:15,20). Rindkopā pirms augstāk minētā citāta pat tiek pieminēts kāda Jeruzalemes „centrālā mācību padome”. Un atkal, Rakstos nekas nenorāda uz to, ka Jeruzaleme bija vieta, kur it kā tika izvietota kaut kas līdzīgs centrālai mācību padomei. Pēc pieejamiem datiem, visi kristiešu Raksti, izņemot Jēkaba vēstuli (iespējams arī Mateja evaņģēliju) bija uzrakstīti ārpus Jeruzalemes. Nav nekādu pat visniecīgāko pat netiešu pierādījumu, ka Pāvils, Pēteris, Jānis vai kāds cits būtu iesniedzis savus rakstus apstiprināšanai kaut kādā „centrālā mācību padomē”. Nekas neliecina arī par to, ka viņi jebkādā veidā tiktu vadīti no šādas padomes.

Pirmais raksts par tēmu „organizācija” no iepriekš minētā Sargtorņa 1981. gada 15. maija numura ir tipisks piemērs nelabvēlīgu faktu apspiešanai. Šī raksta mērķis rezumējas sekojoši: personīgās attiecības ar Dievu nav tik svarīgas, kā uzticība organizācijai. Raksts saucas „Kāda organizācija: Dieva vai Sātana?”, galvenais pants ņemts no Jozuas 24:15. Pievērsiet uzmanību kā rakstā tiek izkropļots pants par labu bīdītai organizācijas mācībai: „izvēlieties šodien paši, kam jūs kalposiet” (Joz. 24:15). Šodien jums jāizvēlas starp divām lielākajām eksistējošām organizācijām. Vēsture rāda, ka šī situācija nav jauna, taču mūsdienās nepieciešamība izdarīt pareizu izvēli ir aktuālāka kā nekad. Divus tūkstošus gadus atpakaļ kāds vēsturisks personāžs, kura lēmumi šajā jautājumā radīja izšķirošas sekas visam visumam. Divi situācijas liecinieki, divi vēsturisko faktu meklētāji: Matejs Levijs, bijušais nodokļu ievācējs un Lūka – ārsts, savos vēstījumos to pamato. Vēsturiskais personāžs, kuram sekoja visa visuma acis ir Jēzus Kristus Tuvajos Austrumos. Matejs stāsta , ka Sātans Velns paziņo „To visu es tev došu, ja tu nometīsies zemē un mani pielūgsi.” Jēzus neapšaubīja Sātana varu pār šo organizēto pasauli, bet bez šaubām noraidīja viņa piedāvājumu (Mat. 4:8-10). Jēzus atteicās pamest organizāciju, kurai viņš piederēja un kļūt par Sātana organizācijas daļu”. Pants no Bībeles tik tiešām pievērš uzmanību, kam kalpot, un no konteksta redzams, ka Jozuas dienās runa gāja par uzticību Dievam Jehovam. Izvēle stāvēja starp Viņu un viltus dieviem. Bet Sargtornī no paša sākuma teikts: „Šodien jums jāizvēlas starp divām lielākajām eksistējošām organizācijām”. Šī ir intelektuālā šmaukšanās kā kāršu spēlē. Organizācija nemanot aizvieto konkrētu personu un kļūst par stūrakmeni. Pēc tam otrajā rindkopā apgalvots, ka Jēzum it kā vajadzēja izvēlēties starp divām pretēji noskaņotām organizācijām un tādā veidā tika pārbaudīta viņa uzticība. Kā pamatojums šiem vārdiem tika minēts pants no Mat. 4:8-10. Bet citēta tiek tikai daļa no pantiem, pie kam Jēzus atbildes tiek izlaistas. Šis ir nevēlamo pierādījumu nospiešanas piemērs, tā kā savās atbildēs Jēzus skaidri parādīja, ka viņu uztrauc uzticība nevis kādai organizācijai, bet konkrētai personai – savam Debesu Tēvam. Jaunās pasaules tulkojumā viņa atbildes skan sekojoši: „Cilvēka dzīvība ir atkarīga ne no maizes vien, bet arī no katra vārda, kas nāk no Jehovas mutes”, „Bet vēl ir rakstīts: ”Nepārbaudi Jehovu, savu Dievu!”, „Ir rakstīts: ”Pielūdz tikai Jehovu, savu Dievu, un kalpo vienīgi viņam”. Kas var būt vēl personiskāks? Neskatot uz to, Sargtorņa rindkopa tiek noslēgta ar sekojošiem vārdiem: „Jēzus atteicās pamest organizāciju, kurai viņš piederēja un kļūt par Sātana organizācijas daļu”.

Sargtorņa nepamatotie apgalvojumi par uzticību organizācijai, noēno un izkropļo Jēzus vārdu nozīmi, kurš runāja ne par ko citu kā vienīgi par personiskām attiecībām ar Dievu. Bībeles vēstījumā nav ne mazākā mājiena par to, ka Jēzus būtu domājis jebkādu organizāciju vai ka viņš būtu izskatījis doto situāciju kā izvēli starp uzticību tai vai šai organizācijai. Viņš tiecās palikt pilnīgi uzticīgs vienai personai – Dievam. Šis Sargtorņa raksts ir piemērs kā Bībeles tekstā tiek ielikta jēga, kuras tur nav. Un šeit gan lasītājam jāizdara izvēle: kuram avotam uzticēties.

Pārsteidzoši, bet ārkārtīgi bieži organizācijas nozīmes uzsvēršana rada efektu, kad lasot Bībeles fragmentus liecinieki prātā automātiski izmaina to nozīmi, savedot tos saskaņā ar organizācijas mācībām. Piemēram, kad Jēzus saka saviem mācekļiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris viņam atbildēja: ”Kungs, pie kā lai mēs ejam?” (Jāņa 6:67,68). Liecinieki regulāri citē šos pantus, kad runa iet vai vajag „palikt organizācijā” un tad piebilst „kur lai mēs ejam?”, bet Pēteris neteica „kur”, viņš teica „pie kā”. Viņš nerunāja par savu uzticību kaut kādai organizācijai. Otrādi, viņš teica: „Tev [Jēzum Kristum] ir mūžīgās dzīves vārdi”. Bet dēļ veiksmīgas prāta ietekmēšanas lieciniekiem notiek automātiska pārslēgšana un atsevišķa personība Dieva Dēls tiek nomainīta uz „organizācija”. To, ka pati organizācija veicina šādus izkropļojumus var redzēt no 1988. g. 15. marta Sargtorņa ilustrācijas paraksta (18. lpp.), kur uzticība Kristum tiek pielīdzināta uzticībai organizācijai.

Izskatīsim vienu rindkopu no 1981. gada 1. maija Sargtorņa. Šeit mēs varam atrast nekorektu, deduktīvu spriedumu:

„Nevar noliegt, ka Sātanam ir varena redzama un neredzama organizācija. Ar mērķi mānīt, Sātans Velns atdarina Dievu un tas, ka Sātanam ir organizācija pēc būtības apstiprina, ka arī viņa galvenajam pretiniekam arī ir organizācija. Atdarinot Dievu, Sātans ir maldinājis daudzus cilvēkus, liekot tiem domāt, ka viņi pieņem kaut ko pareizu (2. Korintiešiem 11:13-15). Kā piemēru atcerieties Jēzus līdzību par labību un nezālēm. Agrīnajā stadijā nezāles tik ļoti līdzinās labībai, ka pastāvēja draudi agrīnajā stadijā Sātana iesēto nezāļu vietā izraut tikko iesēto labību (Mateja 13:24-30, 36-43). Jēzus paskaidroja, ka nezāles attēlo „ļaunā dēlus” un ka ienaidnieks, kas tos iesējis ir Sātans”.

Šeit tiek izmantota neparasta argumentācijas forma. Faktiski tiek apgalvots, ka Sātana darbības ir mums saistošas, lai saprastu Dieva darbības. Patiesībā šajā rakstu tekstā Sātans pasniedz sevi kā „gaismas eņģeli”, tā kā var teikt, ka šajā ziņā viņš atdarina Dieva eņģeļus. Taču izmantot šo izteicienu, lai iegūtu vēlamo secinājumu, ka visas Sātana darbības nenoliedzami ir Dieva atdarināšana, nozīmē izdarīt pārsteidzīgu, nepamatotu vispārinājumu. Šis ir nekorekts, deduktīvs spriedums. Sātans ir arī „melu tēvs”, „slepkava”, „nikns krāpnieks”. Kuru šeit viņš atdarina? Noteikti ne Dievu.

Patiesībā Raksti atklāj, ka Sātans biežāk izmanto pilnīgi pretējas metodes tam, kādas izmanto Dievs. Bībelē skaidri attēlota cīņa starp gaismu un tumsu, patiesību un meliem, godīgumu un krāpšanu, mīlestību un naidu, pašaizliedzību un alkatību, kā arī minēti daudzi citi pretstati. Ņemot to vērā, kā mums būtu jāreaģē uz apgalvojumiem par to, ka Sātanam ir „varena redzama un neredzama organizācija”, un tas it kā attaisno augsti organizētu reliģiskas struktūras varu? Vai šādi argumenti mums ir saistoši? Vai mums vajadzētu tos noraidīt? Tā patiesi ir ļoti neparasta argumentācijas forma – apgalvot, ka veids kā darbojas Sātans var mūs iemācīt kaut ko par Dievu.[8]

Tādā pašā gaismā sākas 1982. gada 1. decembra Sargtorņa raksts „Jehovas organizācija virzās uz priekšu. Vai tu virzies kopā ar to?” :

„Nav iespējams lasīt kristiešu grieķu rakstus, nepamanot acīmredzamu faktu, ka kristieši bija organizēti, lai pielūgtu. It īpaši viņi bija organizēti, lai sludinātu un izplatītu labo vēsti par Dieva Valstību”.

Nenoliedzami kristiešu grieķu rakstu (Jaunās Derības) lasītājus iespaido, cik ļoti agrīnie kristieši vēlējās kalpot Dievam un dalīties ar Labo Vēsti. Taču vēlēties un būt organizētiem nav viens un tas pats. Mūsdienās Jehovas liecinieki ik nedēļu vada vairākas organizētas sapulces. Katrai no tām ir organizācijas saplānota programma: 2 reizes gadā tiek organizēti rajona kongresi un 1 reizi gadā apgabala kongress. Šie kongresi arī tiek rīkoti pēc organizācijas iepriekš sastādītas programmas. Organizēti tiek arī vadīta sludināšana, grupveida liecības. Tāpat arī organizēti tiek apstrādāta teritorija, ir arī organizācijas iepriekš noteikta diena kalpošanai ar žurnāliem, ir kalpošanas pārraugs, kuram jāorganizē sludināšana un jāseko atskaitēm, kuras mēneša beigās katram lieciniekam jānodod. Ir rajona un apgabala pārraugi, kuri darbojas pēc organizācijas iepriekš ar noteikta grafika, un viņu galvenā atbildība ir pārraudzīt draudžu organizēto darbību un tās attīstību. Kur iedvesmotajos Rakstos var atrast kaut vai kaut ko līdzīgu, kaut vai kaut ko attāli atgādinošu pieeju šādai sistemātiskai, pēc būtības ieprogrammētai pielūgsmei un kalpošanas veidam Dievam?

Patiesībā ļoti iezīmīgi ir tas, ka Bībeles vēstījumā 1. gadsimta kristieši attēloti acīmredzami spontāni un individuāli motivēti, bez jebkādas formālas programmas. Par to kā notika viņu sapulces ir ļoti maz informācijas un īpaša metodoloģija un sistemātika labās vēsts izplatīšana nav pieminēta vispār.

Es atceros, ka bieži jutos apgrūtināts, kad vairākus gadus kalpojot kā rajona un apgabala pārraugs, man bija jāgatavo kalpošanas runas, kuras bija neatņemama draudžu apmeklējuma programmas sastāvdaļa. Es gribēju, lai manas runas balstās uz Bībeli, bet atrast Rakstu tekstus, kuri kaut attāli atspoguļotu to organizēto kalpošanu, kuru centrālā pārvalde bīda savā literatūrā, bija ļoti grūti. Man bija neizprotams, kā varēja Pēteris, Pāvils un Jānis, mācekļi – Jēkabs un Jūda, savās vēstulēs draudzē ne reizi nepievērst uzmanību pienākumam iet no durvīm pie durvīm, vairāk stundas pavadīt kalpošanā un citiem tamlīdzīgiem jautājumiem, kuru svarīgums pastāvīgi tiek uzsvērts Sargtorņa biedrības izdevumos. Vadoties pēc šādas pieejas, varētu secināt, ka apustuļu un citu Kristus mācekļu vēstules izrādījās nepilnīgas un nepilnvērtīgas.

Taču ar laiku, pēc pāris desmitgadēm, es sapratu, ka problēmas būtība ir manos ietekmētajos uzskatos un pieejā, kura mainīja Bībeles vēsti, izkropļoja to un lika man redzēt to, kā patiesībā tur nav. Tiek izdarīti nepareizi loģiski secinājumi no visaptveroša principa dalīties ar labo vēsti, tiek izdarīts nekorekts secinājums par to, ka cilvēkam ir pienākums atbalstīt praktiski jebkuru un katru sistematizētās pielūgsmes un sludināšanas veidu. Taču šāds apgalvojums nav balstīts uz veselīga pamata, jo pašos Rakstos nav šādu liecību. Šāda sistematizēta un pamatīgi ieprogrammēta pieeja kristietībai vairāk atgādina milzīga tīkla mārketinga darbību, nevis 1. gadsimta kristiešu draudzes dzīvi ar tās vienkāršo un nesarežģīto pieeju kalpošanai Dievam.

Kā mēs jau pamanījām, ar laiku stingrā organizatoriskā pozīcija ietekmē Jehovas liecinieku domāšanu. Uzticība organizācijai transformējas kritērijā, kas it kā nosaka kristīgās ticības patiesumu, pēc būtības kļuva par lakmusa papīru – kristietības mērauklu. Daudzi liecinieki mūsdienās izsaka raizes par šādas pieejas un valdošā gara neatbilstību Rakstiem un nevis viena vai cita vārda neesamību Rakstos. Bībeles vēsts kopumā ir – nelikt cerības uz kādu atsevišķu cilvēku, cilvēku grupu vai zemes organizāciju. Cerēt uz cilvēkiem, nozīmē apdraudēt personiskās attiecības ar Dievu, uz kurām Raksti tiešām mudina. Iepazīstot Dieva un cilvēku attiecību vēsturi var pārliecināties, ka Dievam regulāri bija attiecības individuāli ar katru: ar Ābelu, Ēnohu, Ābrahāmu, Īzāku, Jēkabu, Ījabu un daudziem citiem.

Sargtorņa biedrība bieži izmanto viltus analoģiju, lai balstītu koncepciju par organizāciju, kad tiek minēti piemēri no ebreju rakstiem. Atcerēsimies, ka viltus analoģija saucas „viltus”, nevis tādēļ, ka starp divām situācijām nav līdzības, bet tādēļ, ka līdzība ir nepietiekama, lai pierādītu analoģiju. Īstenībā daudzos gadījumos, kad biedrība runā par analoģijām, atšķirības situācijās ir stipri vairāk nekā līdzības.

Vienīgo „organizācijas” piemēru, kas līdzinās biedrības izmantotajam jēdzienam savā literatūrā, var atrast Izraēla tautas tapšanā. Lai kādu salīdzinājumu neizmantotu sakarā ar kristiešu draudzi, skaidrs, ka kristietība iezīmēja acīmredzamu plaisu ar pagātni, jo caur Jēzu Kristu Dieva attiecības ar cilvēkiem nonāca jaunā, īpašā līmenī, daudz cēlākā un pārākā. Ēna deva ceļu realitātei (2. Kor. 3:7-10; Kolos. 2:17; Ebr. 9:7-11, 23). Mēģinājums nodibināt attiecības ar Dievu un Kristu, pamatojoties uz jebkādu līdzību ar ebreju nacionālo struktūru nav vairāk pamatots kā Jēzus izpirkuma upura salīdzinājums ar dzīvnieku upuriem Izraēlā. Līdzība ir, bet atšķirību daudz – pārāk daudz.

Diez vai mēs varam atrast spilgtāku pierādījumu, ka uzticību Dievam nedrīkst jaukt ar pieķeršanos organizācijai, kā Izraēla tautas vēsturē. Dievs pats nodibināja oficiālu priesterību, bet vēlāk, pēc cilvēku lūguma, nolika pār viņiem ķēniņu, kaut arī brīdināja, ka tautas vēlme, redzēt pār sevi valdnieku, ir ticības trūkums patiesajam Ķēniņam – Dievam (1. Ķēn. 8:4-7; Jes. 33:22). Piecu gadsimtu garumā uzticamie ķēniņi Jūdejā bija mazākumā, bet vēlākajā laikā Izraēla ziemeļu valstī, tādu nebija vispār. No aptuveni 24 jūdu ķēniņiem, tikai 6 ķēniņu valdīšana tiek atspoguļota pozitīvā gaismā, pat arī tie ir aptraipīti ar Dieva gribas pārkāpumiem. Tāpat arī priesterība nedeva pastāvīgu uzticamu atbalstu cilvēkiem: priesteri bieži sekoja ķēniņiem, pārkāpdami Dieva norādījumus, kas veicināja tīrās pielūgsmes sairšanu. Nav brīnums, ka Psalmu sarakstītājs brīdina:

„Nepaļaujieties uz augstiem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas nevar glābt! Kad gars viņus atstāj, tie atgriežas zemē, un tajā pašā dienā viņu domas zūd. Laimīgs tas, kam palīgs ir Jēkaba Dievs, kas cer uz Jehovu, savu Dievu” (Psalms 146:3-5).

Šie pieci gadsimti parāda to, ka neskatoties uz organizētu valstiskumu un priesterību, Jehova turpināja vērsties pie atsevišķiem cilvēkiem. Bez tam, šie cilvēki pārsvarā neguva šīs struktūras labvēlību, kuru varētu saukt par oficiālo „organizāciju”. Jehova turpināja vērsties pie Dāvida pat tad kad „organizācijas galva” ķēniņš Sauls padarīja viņu par atstumto no organizācijas. Dāvids sāka dzīvot ārpus „organizācijas”, aiz Izraēla robežām. Kādu reizi viņš pat nolēma, ka drošāk dzīvot starp pagāniem – filistiešu pilsētā Gātā, bet Jehova vienalga turpināja uzturēt ar viņu attiecības (1. Ķēn. 21:10). Izņemot Dāvida un Salamana darbus, pārējos Rakstus pārsvarā sarakstīja cilvēki, kuri nebija oficiāli iekārtotās organizācijas struktūras daļa vai arī bija krituši tās nežēlastībā un bija pret viņu. Šie pravieši bija paša Dieva izraudzīti. Viņi nesaņēma savus norīkojumus un norādījumus caur kaut kādu „kanālu” – organizāciju, neiesniedza savas runas vai darbus izskatīšanai šīs struktūras vadībai, lai gūtu apstiprinājumu. Viņi atklāti izteica nosodījumu savas organizācijas struktūras vadībai un līderiem, kā ķēniņiem, tā arī augstajiem priesteriem. Šī iemesla dēļ praviešus bieži vien uzskatīja par musinātājiem un nemiera cēlājiem Izraēla draudzē. Viņi sekoja 36. Psalma padomam un „cerēja uz Jehovu” tādā nozīmē, ka atturējās no netaisnas rīcības un vardarbības, lai atriebtos par netaisno izturēšanos pret sevi, atstājot tiesu Dievam pār valdošo nacionālo organizāciju un tās nomaldījušajiem vadītājiem. Bet šī „cerība uz Jehovu” izpaudās tieši tādā nozīmē –pravieši bez svārstīšanās atklāti paziņoja par organizācijas novirzīšanos no Dieva vārda. Viņi nejuta nekādu pienākumu „iet kopsolī” ar organizācijas struktūru un tās vadītāju kļūdaino ceļu vai pieņemt un atbalstīt Dieva vārda viltus skaidrojumus. Viņu uzticība Jehovam un viņa patiesībai bija stiprāka par uzticību jebkādai cilvēku sistēmai, pat tai, kuru sākotnēji iekārtoja pats Dievs – Izraēla tautai.

Mūsdienās vairākums Jehovas liecinieku lepojas ar to, ka atbalsta organizāciju visā, lai ko tā darītu, lai ko tā mācītu, lai kurp vestu.

Rakstos nevar atrast šādas pozīcijas atbalstu. Izraēla tautas draudzē tieši tie, kas pakļāvīgi sekoja organizācijas līderiem (ķēniņiem un priesteriem), krita viltus pielūgsmē un viņu „uzticība” līderiem noveda pie nevainīgu cilvēku vajāšanām (Ebr. 11:36-40; Jēk. 5:10,11). Viņi uzskatīja tos, kas izvēlējās palikt uzticīgi savai sirdsapziņai un Dievam, par kaitīgiem, svešiem elementiem. Tādā veidā uzticība organizācijai burtiski padarīja viņus par Dieva ienaidniekiem. Šī mācība ir aktuāla arī mūsdienās.

Kaut arī ķēniņu līnija pārtrūka, oficiālā Izraēla priesterības struktūra turpināja eksistēt arī Jēzus laikā, priesteri joprojām pildīja Dieva svaidīto pārstāvju lomu. Viņiem pievienojās arī Jūdu vecajie un kā vieni, tā otri, sastādīja tautas augstāko tiesu. Kā tas ietekmēja Dieva Dēla Jēzus Kristus dzīvi? Viņa dzīve un mācības izraisīja šīs varas struktūras un tās visaugstāk stāvošo locekļu, ieskaitot priesteru, pretestību un nelabvēlību. Patiesībā orgānu, kurš netaisnīgi notiesāja Jēzu uz nāvi, kurā ietilpa vecākie priesteri un Sinedrija locekļi, var tik tiešām nosaukt par tā laika nacionālās organizācijas „vadošo padomi” (Mat. 26:57,59). Tieši šīs „vadošās padomes” priekšā apustuļi paziņoja: „Mums pirmām kārtām jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem” (Ap.d. 5:27-29). Viņu pieņemtais lēmums un izskanējušais princips paliek aktuāls arī mūsdienās. Tas ir pilnīgā pretrunā ar principu „iet kopsolī” ar organizāciju, tikai tādēļ, ka kaut kāda organizācija pretendē uz Dieva vēstneša lomu.

Organizācijas lojalitātes noteikšana par kritēriju, lai spriestu par kristietību, nepārprotami ir Svēto Rakstu sagrozīšana. Pilnīgi noteikti nav Bībeles pamatojuma aicināt cilvēkus ticēt jebkādai zemes sistēmai un uzstāt uz to. Var izlasīt visus Rakstus un ieraudzīt, ka tie aicina mūs ticēt Dievam, viņa Dēlam, Viņa vārdam, ko nodod mums Viņa iedvesmoti cilvēki. Tomēr nekur mēs neatrodam aicinājumu ticēt cilvēkiem vai zemes organizācijai vai bez ierunām sekot šādai organizācijai. Šāda ticība ir kļūda un noved pie nopietnām sekām. Vēstures fakti to apliecina visos gadsimtos, un mūsu divdesmitais gadsimts nav izņēmums. Viss Bībelē pierakstītais nebūt neveicina šādu ticību nepilnīgiem cilvēkiem, bet gan nemitīgi atgādina par briesmām, kādas piemīt šāda veida uzticībai.

Divas kristiešu grupas

Ir viena miesa un viens gars, un tāpat ir tikai viena cerība, kurai jūs esat aicināti. Viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens visu Dievs un Tēvs, kas ir pār visiem un darbojas caur visiem un visos (Efesiešiem 4:4-6).

Dažreiz argumentācija tiek izmantota ar neparastu mērķi – atņemt Jehovas lieciniekiem iespēju, kurai būtu jābūt viņiem pēc likuma – padziļināt savas attiecības ar Dievu. Tas tiek panākts, pateicoties mācībai par divām kristiešu grupām, no kurām vienai ir daudz priviliģētākas attiecības ar Dievu. Gala rezultātā šī mācība kalpo, lai balstītu varas struktūru organizācijā un iedvestu ierindas biedriem nepieciešamību bezierunu paklausībai. Kāda ir šīs mācības būtība un kādas argumentācijas formas tiek izmantotas tās labā?

Rakstos ir vērtīgi solījumi, kas doti visiem, kas ar nožēlu vēršas pie Dieva un pauž ticību Jēzus Kristus izpirkuma upurim. Cilvēki tiek atbrīvoti no verdzības grēkam un nāvei, saņem attaisnošanu un tiek paziņoti par taisniem Dieva acīs, viņu grēki pilnībā tiek piedoti, pateicoties Jēzus izpirkuma upura spēkam. Viņš kļūst par viņu Starpnieku un ieved derības attiecībās ar savu Tēvu. Cilvēki pilnībā salīdzinās ar Dievu, kļūst par viņa ģimenes daļu, Viņa bērniem, kas ietver dziļas, personiskas attiecības. Viņi saņem mūžīgu dzīvi un to var pazaudēt tikai pazaudējot ticību, jo Dieva Dēls teica:

„Patiesi, patiesi, es jums saku: tas, kas dzird manus vārdus un tic tam, kurš mani sūtījis, iegūst mūžīgu dzīvi, un viņš netiek tiesāts, bet no nāves ir pārgājis dzīvībā” (Jāņa 5:24).

Tas ir patiesi dižens solījums, kas paver ceļu brīnišķīgām attiecībām ar Dievu un Viņa Dēlu. Taču saskaņā ar mūsdienu Jehovas liecinieku mācību, šis solījums attiecas tikai uz 10 000 cilvēku, dzīvojošiem šobrīd uz zemes – uz tā saucamo „svaidīto atlikumu” no 144 000 izredzēto. Miljonus citus Jehovas liecinieku šis solījums neskar.[9] Daudzi Jehovas liecinieki pat neapzinās šo faktu, nesaprot, cik tālu iet organizācijas mācības šajā jomā. Daudzi jūt patiesu apjukumu, kad nokļūst fakta priekšā: kaut arī viņi dzirdēja Dieva labo vēsti, pieņēma to, nožēloja grēkus un noticēja Dieva izpirkumam caur Viņa Dēla upuri, taču tomēr Jēzus Kristus nav viņu Starpnieks un viņi nav paziņoti par taisniem. Tas nenotiks līdz Kristus tūkstošgadu valdīšanas beigām, tādēļ īstenībā viņu grēki nav piedoti, viņu piedošana atrodas nenoteiktā stāvoklī, viņi nav Dieva dēli, tikai „nākotnes iespējamie bērni”, kuri varēs par tādiem kļūt tikai pēc „tūkstošgadu tiesas” un pārbaudījuma, kas sekos (pēc liecinieku apgalvojuma). Bez tam, lieciniekiem tiek paziņots (protams taktiski), ka kristiešu grieķu raksti (jeb Jaunā Derība) ir paredzēta „svaidītajiem” un attiecas uz pārējiem miljoniem cilvēku tikai „plašākā nozīmē”, jo viņi neietilpst „svaidīto pulkā”, kuri valdīs ar Kristu debesīs un kuriem ir tiesības iebaudīt maizi un vīnu Kunga vakarēdienā. Bet šīm mācībām ne visi akli tic. Cilvēki uzdod jautājumus par Bībeles pamatojumu šādai sadalīšanai – „svaidīto” un „citu avju” grupās (attiecīgi diviem attiecību līmeņiem ar Dievu). Tādēļ organizācija sagatavoja rakstu sēriju ar aicinājumu nostiprināt ticību tiem mācību aspektiem, kuri raisa visvairāk šaubu. Vērtīgi izskatīt argumentācijas metodes, kuras izmantotas šajos rakstos.

„Citas avis”

Būtiska mācības daļa ir skaidrojums, kas ir „citas avis” – šis izteiciens sastopams Jāņa 10:16. Tur pierakstīti sekojoši Jēzus vārdi: „Bet man ir vēl citas avis, kas nav no šī aploka. Arī tās man jāatved, tās klausīs manai balsij, un būs viens ganāmpulks un viens gans”. Jehovas liecinieku mācība ir sekojoša: Kad Jēzus izmantoja šo izteicienu („citas avis”), viņš domāja tos, kas neietilpst 144 000 „svaidīto” skaitā, bet patiesībā runāja par grupu ar zemes cerību.

Kādu reizi es runāju ar kādu cienījamu filiāles komitejas locekli no kādas Eiropas valsts un mēs aizskārām šo Rakstu vietu. Bez jebkādiem maniem izteicieniem un bez jebkādas sarunas priekšvēstures, mans sarunu biedrs tūlīt pat teica: „Spriežot pēc visa, šeit domāti “pagāni”. Kādā no Vadošās Padomes sēdēm mēs apspriedām šo tēmu un es pieminēju, ka esmu dzirdējis no vairākiem cilvēkiem vārdus, kas citēti iepriekš. Pēc neilgas apspriedes tika nolemts saglabāt tradicionālo mācību. Teda Jarača runa šīs apspriedes laikā ir uzskatāms apļveida argumentācijas piemērs spriedumos. Viņš jautāja: „Kur tad šajā līdzībā iet runa par zemes grupu, ja šie vārdi attiecas uz to?”.[10] Pirms pašas balsošanas padomes loceklis Leo Grinlis teica: „Varbūt tomēr pieļaut iespēju, ka dotā Rakstu vieta attiecas uz pagāniem?” Bet šāda iespēja netika dota.

Taču acīmredzams, ka šajā uzskatāmajā piemērā tiek aprakstīta Jēzus kalpošana ebrejiem, cilvēkiem, kas atrodas Izraēla „aitu aplokā”, pie kuriem viņš atnāca, lai izvēlētos tos, kas kļūs par „viņa avīm”, dzirdēs viņa balsi un atsauksies uz to. Tā kā ir skaidrs, ka sākumā Jēzus sauca avis no jūdu vidus, tad loģika saka priekšā, ka „citas avis” ir cilvēki no citām tautām, kuras arī dzirdēs viņa balsi caur apustuļiem un viņa mācekļiem (Jāņa 10:1-16; salīdz. Jāņa 1:11-13; Mateja 10:16; 15:24; 28:18-20; Ap.d. 1:8).

1980. gada 15. jūlija Sargtorņa rakstā (23. lpp) mēģināts kliedēt šaubas par Sargtorņa tradicionālajām mācībām šajā jautājumā, pie kura organizācija pieturējās aptuveni no 1921. gada. Pievērsiet uzmanību kādā gaismā pasniegts pretējais viedoklis (par to, ka apspriežamā Rakstu vieta attiecas uz pagāniem, kuri pievienojās kristiešiem no jūdu vidus un kļuva ar viņiem kopā par „vienu ganāmpulku”):

„Kristīgās pasaules baznīcas apgalvo, ka „aploks”, par kuru Jēzus šeit runā, ietver tikai kristiešus no jūdu vidus, bet „citas avis” ir tie, kuri kļūst par kristiešiem no ne jūdu un pagānu vidus. Tādā veidā jūdi un pagāni, kas apliecinājuši ticību kļūst par „vienu ganāmpulku” zem „viena gana” vadības vienā garīgajā aplokā. Bet šāda mācība ir pretrunā ar citām rakstu vietām no Bībeles, kas attiecas uz šo jautājumu”.

Mēs šeit redzam acīmredzamu „uzmanības novēršanu”: „Tiek apgalvots, ka šāda Jāņa 10:16 rakstu vietas sapratne nāk no „kristīgās pasaules baznīcām”, it kā tieši viņi būtu šīs sapratnes pirmavots. Uz Jehovas lieciniekiem tas rada diezgan paredzamu efektu: nostrādā „provinciālisma” aizspriedumi. Par cik „kristīgā pasaule” skaitās Lielās Bābeles nozīmīga daļa un tādēļ pelnījusi nosodījumu, aizspriedumi liek noraidīt šādu sapratni jau no paša sākuma.[11]

Saprātīgums saka, ka nedrīkst izturēties ar aizdomām vai nepatiku pret kādu mācību tikai tāpēc, ka tā ir pieņemta kristīgajā baznīcā. Kristīgā pasaule (vismaz lielākā tās daļa) arī māca, ka Kristus ir cilvēces glābējs, ka viņš nomira par cilvēkiem, ka Dieva vārdi atrodas Bībelē un ir mūžīgās dzīves instrukcija. Vai tad tas, ka šādas mācības izplata kristīgās pasaules baznīcas, padara tās kļūdainas vai iedveš aizdomas? Sargtorņa biedrība bez svārstīšanās citē Bībeles enciklopēdijas un komentārus, ko sastādījuši kristīgās pasaules zinātnieki, kad viņu skaidrojumus var izmantot, lai pamatotu organizācijas doktrīnas.[12] Savukārt, kad kristīgo autoru skaidrojumi ir pretrunā ar Sargtorņa dogmām, mēs varam novērot nekonsekventus aizspriedumus kā, piemēram, šajā minētajā rakstā. Godīguma ceļš ir argumentu pieņemšana kā tādu, neatkarīgi no tā, kurš tos izteica.

Rakstā uzreiz seko mēģinājums nostādīt lasītāju „viltus dilemmas” priekšā: Tiek izteikts apgalvojums, ka „šāda mācība ir pretrunā ar citām rakstu vietām no Bībeles, kas attiecas uz šo jautājumu”. Bet šis ir absolūti nepamatots apgalvojums. Uz sekundi iedomāsimies, ka visas citas organizācijas mācības ir patiesas: mācība par to, ka skaitlis 144 000 ir burtisks; cilvēki, kas neietilpst šajā skaitā, dzīvos paradīzē uz zemes; avis no līdzības par avīm un āžiem dzīvos paradīzē uz zemes. Vai tas jebkādā mērā izslēdz iespēju saprast Jāņa 10:16 rakstu vietu tā, ka runa iet par pagāniem? Īstenībā nē. Vai tad nav tā, ka atgrieztie pagāni apvienojās ar kristiešiem no jūdu vidus vienā ganāmpulkā zem viena gana vadības? Neatkarīgi no tā vai organizācijas mācība par zemes grupu ir pareiza vai nē, tas ne par jotu nemainīs notikušo. Tā kā pagāni tik tiešām „dzirdēja Jēzus balsi” un kļuva par vienu ganāmpulku ar kristiešiem no jūdu vidus, kas traucē saprast šo Jēzus līdzību tieši šādā veidā? Vai ir veselīgs iemesls mēģinājumam radīt pretstatu starp šādu Bībeles rakstu vietas sapratni un organizācijas mācību par zemes grupu, kad šāda pretstata nemaz nav? Ja argumenti būtu spēcīgi, balstītos uz stingra pamata, raksta autoram nebūtu vajadzības nostādīt lasītāju „viltus dilemmas” priekšā. Sargtorņa argumentācijā pietrūkst godīguma un pamatojuma faktos.

Nākamajā rindkopā lasītājam ir norādīts, ko Jānis ”varēja atcerēties”, pierakstot Jēzus vārdus. Atsaucoties uz līdzību par avīm un āžiem Mateja evaņģēlija 25. nodaļā, rakstā teikts: „Apustulim Jānim šī līdzība bija labi pazīstama, jo viņš ar savu brāli Jēkabu (arī Pēteri un Andreju) deva Jēzum iespēju izstāstīt pravietojumu, atsevišķi no pārējiem, prasot par pazīmi; Jānis dzirdēja visu šo pravietojumu (Marka 13:3,4). Tādēļ, kad viņš pierakstīja Jēzus vārdus par citām avīm, viņš viegli varēja atsaukt atmiņā Jēzus līdzību par avīm un āžiem. Jānis bija tas pats padzīvojušais apustulis, kuram tika dota Atklāsme. Tajā bija atklāts, ka 12 garīgajās Izraēla ciltīs ietilpst tikai 144 000 locekļu. Tādēļ Jānis zināja, ka „avju aploks”, kurā atradās mazais ganāmpulciņš iekļautu sevī tikai ierobežotu skaitu glābto (1980. g. 15. jūlija Sargtornis 23. lpp).

Šī raksta autora mēģinājums lasīt svešas domas neko nepierāda. Tas ir arī bezjēdzīgi, jo vārdi Jāņa 10:16, radās nevis no Jāņa, bet Jēzus domāšanas. Šajā citātā arī domāts, ka Jānis saprata redzējumu par 144 000 no Atklāsmes grāmatas tieši tā, kā to mūsdienās saprot Jehovas liecinieku organizācija. Kārtējo reizi, autors izmanto apļveida argumentāciju.

Viena no interesantākajām raksta detaļām ir ilustrācija, kura izmantota, lai uzskatāmi ilustrētu dotās Rakstu vietas Jehovas liecinieku skaidrojumu. Lūk, šī ilustrācija ar nosaukumu „Jehovas iekārtojums viņa „avīm””.

Kaut arī skaidrs, ka tas ir tikai mākslinieku uzmetums, ideja, kas šeit izteikta (un ir saskaņā ar organizācijas mācībām) ir gandrīz neticama. Tiek attēlots Izraēla gans, kuram ir 7 avis, kuras atrodas aizsargātā aplokā, bet 50 citas avis ārpus jebkāda aizsargnožogojuma. Kurš gans un kādā tautā tā rūpēsies par savām avīm? Kurš gans iegādāsies citas avis lielā skaitā, lai atstātu tās nošķirtas no esošā ganāmpulka, liekot tām pulcēties ap aploku? Pat ja iet runa par divu dažādu sugu avīm, dažādas šķirnes vai dažādas vilnas kvalitāti, gans vienalga, kā minimums, sagatavos papildus aploku. Bet vai tiešām eksistē divas „kristiešu šķirnes”, lai paskaidrotu nevienlīdzīgās rūpes par avīm, kas attēlotas Sargtorņa ilustrācijā?

Interesanti, ka proporcija, ko mākslinieks izvēlējās, lai attēlotu avis ārpus un iekšpus aploka, ir aptuveni 7 pret 1. Taču, ja paskaitīt proporciju starp vairāk kā 7 miljoni 800 tūkstošu liecinieku, tos, kas sastāda citas avis un tos 144 000 no tā saucamā „mazā ganāmpulciņa”, tad attiecība būs 54 pret 1. Tas nozīmē, ka, ja aploka iekšpusē attēlotas 7 avis, tad ārpusē jābūt 378 citām avīm, kas padara bildi vēl neticamāku.

1.gs 50. dienas svētkos kristījās 3000 cilvēku. Vēlāk tiek minēts par to, ka labo vēsti pieņēma vēl 5000 cilvēki (Ap.d. 2:41; 4:4). Turpmākajos gados bija novērojama izaugsme ne tikai Jeruzalemē, bet arī visā tajā laikā zināmajā pasaulē veidojās ticīgo draudzes un vēsturnieku liecības rāda, ka to skaits, kas pieņēma labo vēsti, sasniedza daudzus desmitus, pat simtus tūkstošus (salīdzināt Ap.d. 1:8; 6:1-7; 8:1,4,5,14; 13:44,48,49; Mat. 28:18-20). Pat ja mēs pieņemtu, ka lielākā daļa no viņiem izrādījās neuzticami, vienalga grūti noticēt, ka nepalika vismaz tūkstoši uzticīgi kristieši. No Sargtorņa izdošanas sākuma 1879. gadā vēl desmiti tūkstoši cilvēki pieskaitīja sevi pie svaidītajiem Kristus sekotājiem. Pie kam Sargtornis pilnīgi noteikti uzskata, ka daudzi palika uzticami. Ja piemēra pēc pieņemt, ka 1. gadsimtā līdz nāvei uzticamu kristiešu bija 10 000 (ļoti pieticīgs pieņēmums), pieskaitīt pie viņiem vēl 14 000 no 1879. gada līdz mūsdienām, tad pa visu atlikušo laiku (saskaņā ar Jehovas liecinieku doktrīnu) tiktu izraudzīti par debesu valdniekiem vēl 120 000 cilvēku. Paskatieties, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka 1779 gadu laikā līdz Sargtorņa biedrības iznākšanai uz skatuves, tikai 67 cilvēki gadā visā pasaulē palika uzticami Kristus sekotāji, kurš solīja viņus vadīt saskaņā ar vārdiem no Mateja 28:20. Protams, ka šis skaitlis ir galīgi neticams un pieņemt, ka Kristus vadība nesa tik niecīgus augļus, nozīmē noniecināt labās vēsts spēku un Dieva Svēto garu.

Neskatoties uz visu samudžināto argumentāciju, ir acīmredzams, ka iedvesmotajos Rakstos skaidri atzīta un aprakstīta tikai viena veida kristietība. Visi, kas dzird labā gana balsi, tiek aicināti parādīt vienu un to pašu ticību un mīlestību, vienādus Dieva gara augļus, un veidot tādas pašas attiecības ar Viņu, kā ar Tēvu. Divi dažādi kristiešu „avju” veidi ir cilvēku izgudrojums. Pašā Bībelē mēs atrodam fragmentu pārsteidzoši līdzīgu ar Jāņa 10:16 – Apustuļa Pāvila vārdi no Efeziešiem 2:11-18. Šajā fragmentā divu „avju” grupu vietā, apustulis runā par divām cilvēku grupām – jūdiem un pagāniem. Jaunās Pasaules tulkojumā viņa vārdi skan šādi:

„Tāpēc atcerieties, ka savulaik jūs, pēc izcelsmes cittautiešus, tie, kas ir apgraizīti cilvēku rokām, sauca par neapgraizītajiem. Tajā laikā jūs bijāt bez Kristus, šķirti no Izraēla tautas, uz jums neattiecās ar Dieva solījumu saistītie līgumi, jums nebija cerības un jūs pasaulē bijāt bez Dieva. Bet tagad, vienoti ar Kristu Jēzu, jūs, kas reiz bijāt tālu no Dieva, esat viņam tuvu Kristus izlieto asiņu dēļ. Kristus mums ir atnesis mieru — viņš abas grupas ir padarījis par vienu un ir nojaucis sienu, kas tās šķīra. Upurēdams savu miesu, viņš ir iznīcinājis naida iemeslu, bauslību, ko veidoja likumi un rīkojumi, lai šīs divas grupas vienotībā ar sevi padarītu par vienu jaunu tautu un panāktu mieru. Ar savu nāvi pie moku staba viņš ir apvienojis abas grupas vienā un ļāvis tām iegūt izlīgumu ar Dievu. Viņš ir darījis galu naidam, atdodams pats sevi. Un viņš atnāca un pasludināja labo vēsti par mieru jums, kas bijāt tālu no Dieva, un arī tiem, kas bija tuvu, jo ar viņa starpniecību mums, kas piederam gan pie vienas, gan otras grupas un esam saņēmuši vienu un to pašu garu, ir dota iespēja tuvoties Tēvam”.

Visi elementi no Jāņa 10:16 ir ietverti. Kaut arī tiek izmantots cits salīdzinājums, nevis avis, teksta jēga ir tā pati. Pāvils parāda, ka bez jūdu ticīgajiem (avīm) labo vēsti (Kristus gana balsi) dzirdēja ticīgie (avis) no pagāniem un caur Kristu abas grupas kļuva par vienu miesu (jeb vienu ganāmpulku) zem vienas galvas (sava gana). Tādēļ apgalvojums par to, ka Jāņa 10:16 fragments par citām avīm kā par ticīgajiem no pagānu vidus it kā „ir pretrunā ar citām Bībeles vietām, kas attiecas uz šo jautājumu” ir pretrunā ar faktiem. Šāda sapratne ir pilnīgā saskaņā ne tikai ar tikko citētajiem Pāvila vārdiem, bet arī visiem pārējiem Rakstiem. Sākot ar Dieva solījumu Ābrahāmam Bībelē pastāvīgi tiek doti paredzējumi par laiku, kad Dievs apvienos visas tautas zem Mesijas valdīšanas (1. Moz. 12:3; 22:18; 28:14; Psalmi 71:17; Jes. 19:23-25; Amosa 9, 11,12; Ap.d. 15:15-18; Galat. 3:8). Zinot šo priekšvēsturi, saprast Jēzus vārdus nemaz nav grūti un tamdēļ nav nepieciešams izmantot samežģītās, pārgudrās argumentācijas. Visu pravietojumu gaismā, kas norāda uz šo laiku, būtu ļoti jocīgi, ja Jēzus neatstātu uzskatāmu piemēru, kas attēlotu jūdu un pagānu ticīgo apvienošanu, jau nerunājot par to, ka šāds redzējums nemaz nav „pretrunā ar citām Bībeles vietām, kas attiecas uz šo jautājumu”.

Sargtorņa biedrības mācība par kristiešu divām grupām ir arī stipri saistīta ar Atklāsmes 7. nodaļas interpretāciju. Pēc viņu viedokļa Jāņa Atklāsme par 144 000 „Apzīmogotie bija no visām Izraēla ciltīm” attiecas uz „svaidīto grupu” vai „garīgo Izraēlu”. Panti 9-17, kuros tiek aprakstīts „liels pulks... no visām zemēm, tautām un ciltīm”, attiecas uz grupu ar zemes cerību, kuri pēc būtības ir „garīgie pagāni”. Interesanti salīdzināt izteicienus par „lielo pulku” ar Rakstu vietām, kuras, saskaņā ar organizācijas mācībām, attiecas uz „svaidīto grupu” vai kur runāts par debesu cerību. Salīdzinājums parāda, ka tiek izmantoti ļoti līdzīgi vai identiski izteicieni. Lūk daži piemēri: 

Atklāsmes grāmatas 7. nodaļā par 144 000, ka viņi ir „Apzīmogotie bija no visām Izraēla ciltīm”, pa 12 000 no katras cilts (un tās ir 12; Atl. 7:4-8). Jehovas liecinieku literatūrā ir paskaidrots, ka izteiciens „Izraēla ciltis” ir simbolisks nevis burtisks un attiecas uz „garīgo Izraēlu”. Analoģiski liecinieki māca, ka 12 „ciltis” nav burtiskas, bet simboliskas ciltis. Šī fakta gaismā izredzētie „12 000 no 12 ciltīm” arī var būt tikai simbolisks nevis burtisks lielums. Tādēļ rodas jautājums: Kā šie visi simboliskie skaitļi var dot burtisku summu 144 000? Biedrības argumentācija ir tāda, ka lielo pulku neviens nevarēja saskaitīt un tas nozīmē, ka šis skaitlis ir nenoteikts un līdz ar to 144 000 jānozīmē noteiktu, burtisku cilvēku skaitu. Taču, kad biedrība skaidro „24 vecajo” frāzes nozīmi dažādos Atklāsmes grāmatas fragmentos, viņi apgalvo, ka skaitlis 24 ir simbolisks un attēlo pilnu skaitu to, kuri valdīs ar Kristu debesīs (Atkl. 4;4,10; 5:8; 11:16; 19:4; skat. grāmatu «Откровение - его гранди-озный апогей близок!» 77.lpp). Atklāsmes grāmatā ir pieminēti 7 gari (Atkl.1:4), 7 zvaigznes (1:16), 10 dienas (2:10), 24 troņi, 24 vecajie, 7 svečturi (4:4,5), 4 dzīvas būtnes (4:6,7), 7 ragi un 7 jēra acis (5:6), ¼ zemes (6:8), 4 eņģeļi un 4 zemes malas (7:1), 1/3 koku, radību, upju (8:7-12) un daudzi citi skaitļi, kuru jēga, saskaņā ar Jehovas liecinieku literatūru nav burtiska, bet ir simboliska. Vai tad skaitlis 144 000 nav jāizskata tādā pašā veidā? Pamatojoties uz to, daži uzskata 144 000 skaitli par simbolisku, kas attēlo ideālu: pilnīgu, pilnu skaitli to, kas kļūs par „garīgajiem Izraēliešiem”, neatkarīgi no tā, cik daudz viņi būs. Tad „lielais daudzums” varētu vienkārši nozīmēt tos pašus cilvēkus, tikai aprakstītus reāli kā šī ideālā simbola piepildījumu, kurš atspoguļots ar skaitli 144 000.

Mainīgie mācību vēji

„Tad mēs vairs nebūsim mazi bērni un netiksim šurpu turpu mētāti kā pa viļņiem un apkārt dzenāti līdzi katram mācības vējam cilvēku blēdības un viltīgas maldināšanas dēļ

Efez.4:14

Patiesība ir droša, nesatricināma un noturīga. Tāpēc galvenā maldīgās argumentācijas pazīme ir nekonsekvence, it īpaši, ja nekonsekvence vēlākā pozīcijā salīdzinājumā ar iepriekšējo netiek atklāti atzīta vai tiek pasniegta kā kaut kas cits, nekā tas patiesībā ir – kļūdas labojums. Tā ir noticis ar Jehovas liecinieku organizācijas mēģinājumiem, ar it kā viņiem atklātajām zināšanām, uzkurbulēt neatliekamības sajūtu saistībā ar beigu sākumu noteiktā laika posmā. Grāmatā „Sirdsapziņas krīze” dokumentāli pierādīts, kā aizmirstībā aizgāja vesela hronoloģiska sistēma un paredzējumi, kas saistīti ar konkrētiem datumiem, un vēlāk bija piesieti pie citas hronoloģiskas sistēmas. Tāpat grāmatā minēti pierādījumi šādu pravietojumu nepamatotībai, kas saistīti ar 1914., 1918., 1920., 1925. gadu, 1940. g. sākumu un arī 1975. gadu.

Kādā Sargtornī ir atrodams mēģinājums atrast tam visam attaisnojumu un tajā pašā laikā likt lasītājam attaisnoties. 1985. gada 1. maija numurā (kr. val.; angļu val.- 1984. gada 1. decembra nr.) rakstu sērijā par „kristīgo modrību” izskanēja aicinājumi no Rakstiem „būt modriem”, attiecībā uz solīto Kristus atgriešanos un tad minētas vēsturiskas liecības par izplatītu „garīgās modrības” atslābumu kā pagātnē, tā arī mūsdienās. Raksts turpināja attaisnot stingro uzsvaru uz hronoloģiskiem aprēķiniem, lai noteiktu beigu tuvumu, kā to praktizē Sargtorņa organizācija, būtībā sakot: “Labāk ir kļūdīties, veicot šādus kļūdainus aprēķinus, nekā būt garīgi miegainam un apātiskam pret Kristus atnākšanas aprēķiniem.” Rakstu sērijas galvenais mērķis ir radīt iespaidu, ka, ja cilvēks nedomā par noteiktu laika periodu un nekoncentrē lielu uzmanību uz redzamiem apstākļiem kā zīmi, viņš automātiski nokļūst garīgi atslābušu cilvēku grupā, kuri zaudējuši interesi par Kristus atgriešanos.

Šajos rakstos var atrast ne mazums piemēru ar nepamatotiem spriedumiem. Šāda nepiepildītu Jehovas liecinieku gaidu attaisnošana lielā mērā pamatojas uz to, ka pagātnē cilvēki (t.sk. Dieva kalpi pirmskristietības un kristietības laikmetā) kļūdaini gaidīja Dieva nodomu piepildīšanos noteiktā laikā. Šāds attaisnošanas veids ir līdzīgs, ja cilvēks teiktu: „Bet taču arī citi rīkojas nepareizi, līdz ar to nav lielas vainas tajā, ka es rīkojos tāpat. Ja visi tā dara, tad man arī tā drīkst.”. Taču, ja Sargtorņa biedrībai ir zināmas citu cilvēku kļūdas pagātnē, kuri mēģināja izskaitļot beigu sākuma laiku, tad tas padara organizāciju ne mazākā, bet gan lielākā mērā atbildīgu par saviem kļūdainajiem paredzējumiem. Biedrībai vajadzētu parādīt, ka viņa ir kaut ko mācījusies no pagātnes maldiem un neiet pa to pašu kļūdaino ceļu. Ir izteiciens, ka „gudrie mācās uz svešām kļūdām, bet muļķi uz savām”. Gudrajam un uzticamajam kalpam bija pienākums atrasties starp pirmajiem un nekādi ne starp otrajiem. Cilvēki Bībeles laikos izdarīja daudz un dažāda veida kļūdas, bet tas ir uzrakstīts „par brīdinājumu mums” (1. Kor.10:11), nevis ar mērķi dot mums iespēju attaisnoties par analoģisku grēku izdarīšanu.

Pārsvarā šie Sargtorņa raksti tiecas nostādīt lasītāju neeksistējošas dilemmas priekšā. Cilvēkiem tiek piedāvāta izvēle: Vai nu viņš iet pa Sargtorņa organizācijas ceļu, atzīstot konkrētus tās izskaitļojumus par gala sākumu, izmantojot hronoloģiskus izskaitļojumus, vai nu viņš nokļūst to cilvēku kategorijā, kurus vispār neuztrauc Kristus atnākšana – apātiski, slinki cilvēki, iespējams pat atkritēji. Taču cilvēkam nav obligāti jāizvēlas tikai starp šiem diviem variantiem. Jēzus Kristus paredzēja, ka daži cilvēki teiks: „Noteiktais laiks ir tuvu.” Nesekojiet tiem!” (Lūk. 21:8). Nedz Kristus, nedz apustuļi nemudināja cilvēkus nodarboties ar hronoloģiskiem izskaitļojumiem, lai noteiktu viņa atnākšanas laiku. Gluži pretēji, Kristus mudinājums “būt nomodā” savā kontekstā ietvēra līdzvērtīgu domu: nav iespējams iepriekš paredzēt vai izskaitļot Kunga ierašanās laiku. Būt nomodā bija svarīgi tieši tādēļ, ka atnākšanas laiku nebija iespējams aprēķināt. Galam bija jāatnāk negaidīti (salīdzināt Mat. 24:42-44; 25:13; Marka 13:33-37; Lūkas 12:40).

Tādēļ būt modriem nozīmē nevis sekot masu saziņas līdzekļu ziņojumiem vai citiem avotiem un meklēt kaut kādus redzamus pierādījumus tam, ka Kristus tūliņ, tūliņ atnāks. Viņa paša vārdi parāda, ka mācekļiem bija jābūt modriem citā nozīmē: viņiem jābūt gataviem pretoties materiālistiskās pasaules vilinājumiem, uzmanības novēršanai uz dzīves raizēm. Šajā ziņā viņiem visu laiku bija jārūpējas par garīgo spēku veidot ciešas attiecības ar Dievu un Kristu, lai tajā brīdī, kad bez brīdinājumiem tiesas laiks sāksies, viņi varētu nostāties Cilvēka Dēla priekšā kā cienīgi cilvēki (Lūk. 21:36). Arī Pēteris paskaidro: „turot acu priekšā” tiesas dienu nozīmē „svēti un dievbijīgi dzīvot”, nevis nodarboties ar hronoloģiskiem skaitļojumiem, aprēķiniem vai pasaules notikumu analīzi (2. Pēt. 3:10).

Sargtorņa rakstā teikts: „Vai atkritēji, kuri apgalvo, ka ”pēdējās dienas” sākās Vasarsvētkos un aptver visu kristiešu laikmetu, ir veicinājuši kristiešu modrību? Vai tas drīzāk nav izsaucis garīgo miegainību?”.

Nav pieejami nekādi pierādījumi tam, ka šāda pēdējo dienu sapratne noved pie garīgās miegainības un kristīgās modrības samazināšanās. Taču jautājums, kurš netiek rakstā apspriests ir sekojošs: Ko fakti saka par daudzkārtēju viltus paredzējumu, kurus izteikusi pati Sargtorņa biedrība, sekām? Vai šie paredzējumi nostiprināja cilvēku ticību Bībeles solījumam par Kristus atnākšanu? Vai cilvēki šo paredzējumu dēļ sāka cienīt Rakstus vairāk? Vai drīzāk viņiem radās nosliece skatīties uz Bībeli kā uz nepamatotu gaidu avotu?

Zem virsraksta „Vilšanās var vājināt ticību” 1990. g. 15.aprīļa Sargtornī teikts: Nobrieduši kristieši arī var būt vīlušies un virknē gadījumu tas noveda pie garīgās katastrofas. Daži lika cerības uz noteiktu laiku, kurā pēc viņu viedokļa vajadzēja notikt Armagedonam. Pēc tam, kad šajā laikā nekas nenotika, viņi sajuta apjukumu”.

Nenoliedzami, šis ir netiešs norādījums uz gaidām, kādas Jehovas liecinieki loloja saistībā ar 1975. gadu. No kurienes radās šīs gaidas? Vai šo gaidu avots bija tie paši vīlušies cilvēki? Rakstā netiek runāts par to, ka vilšanās, kuras „virknē gadījumu noveda pie garīgās katastrofas” izraisīja pašas Sargtorņa organizācijas rosinātas gaidas. Kā piemēru, cik aktīvi tika virzīta šī tēma, vērts izskatīt 1969. gada izdevumu. Tur tika pasniegta Jehovas liecinieku starptautisko kongresu „Miers uz zemes” atskaite par 1969. gadu. Pēc vārdiem par jaunas tūkstošgades sākumu rakstā teikts:

„Dievbijīgiem Sargtorņa pētniekiem lielāka uzmanība jāpievērš kādai citai tūkstošgadei. Septītajai tūkstošgadei! Nē, runa neiet par 7. tūkstošgadi no mūsu ēras, bet par 7. tūkstošgadi kopš cilvēks ir šeit uz zemes, kuras atskaites punkts ir pilnīga vīrieša un sievietes radīšana Ēdenes dārzā. Parasti šāda gadu skaitīšana tiek veikta pēc tā sauktā Anno Mundi principa. Vai pēc kalendāra sastādīta no pasaules radīšanas sākuma, kur zem vārda „pasaules” domāta cilvēku pasaule. Vai šis fakts ir kaut kā saistīts ar tūkstošgades valstības tuvošanos? Pilnīgi noteikti, jā!”

Uz to brīdi jau visi liecinieki zināja, ka 3 gadus iepriekš (1966. gadā) Sargtorņa biedrība norādīja uz 1975. gadu kā uz 7. tūkstošgades sākumu. Kāda nozīme tika piešķirta šiem aprēķiniem? 1969. gada materiālā (12. lpp.) teikts:

„Nesen centīgie Bībeles pētnieki vēlreiz pārbaudīja hronoloģiju. Saskaņā ar šiem aprēķiniem, cilvēces 6 tūkstoši gadu uz zemes beigsies 1970-to gadu vidū. Tādā veidā 7. tūkstošgade kopš cilvēka radīšanas sāksies ne vēlāk kā pēc pieciem gadiem... lai Jēzus Kristus varētu būt „sabata kungs”, viņa tūkstošgades valdīšanai jābūt kā 7. tūkstošgadei (Mat. 12:8). Tad šī būs sabata valdīšana. No paša cilvēces vēstures sākuma Sātans Velns lika cilvēcei darboties līdz izsīkumam, piepildīja zemi ar cietsirdību pirms plūdiem Noasa laikā un mūsdienās to piepilda ar cietsirdību vēl lielākā mērā. Jau pavisam drīz beigsies seši tūkstoši gadi, kopš viņš nežēlīgi ekspluatē cilvēkus kā savus vergus. Saskaņā ar Jēzus pravietiskajiem vārdiem Mateja 24:4, tas notiks vēl tās paaudzes laikā, kura pieredzēja tautu laiku beigas 1914. gadā. Ņemot to vērā, vai sešu tūkstošu gadu beigas kopš nogurdinošās paverdzinošās kalpošanas Sātanam Velnam, ir piemērots laiks, lai Jehova Dievs sāktu Sabata tūkstošgadi visiem cilvēciskajiem radījumiem? Tik tiešām, ir! Un viņa ķēniņš Jēzus Kristus būs kungs pār šo sabatu!”

Galvenā atbildības nasta par visu ažiotāžu, saistītu ar 1975. gadu un visām salauztajām cerībām, gulstas uz Sargtorņa organizācijas sirdsapziņu. Kā dokumentāli parādīts grāmatā „Sirdsapziņas krīze”, sarūgtinājuma postošā ietekme bija skaidri redzama, un tas teikts pat viņu pašu galvenās pārvaldes personāla atbildīgo locekļu piezīmēs. Taču Vadošā padome atteicās atzīst savu atbildību vēl vairāk kā 4 gadus. Pašas organizācijas atskaites konstatē, ka rezultātā simtiem tūkstošu cilvēku tika radīta mākslīga „kristīgā modrība”, kura nomira kopā ar nepiepildītajām gaidām. Vai varētu teikt, ka cilvēkiem, kuri ienāca organizācijā, atsaucoties uz šo viltus aicinājumu, bija veselīgi izbaudīt vilšanos? Vai viņu pārliecība par Rakstu uzticamību stiprinājās? Maz ticams. Šīs šķietamās “garīgās modrības” pamats tika būvēts uz mainīgajām cilvēku spekulāciju smiltīm, un to nevar salīdzināt ar patiesu garīgo modrību, kas balstīta uz Jēzus Kristus mācībām, kas ir stipras kā klints (Mat. 7:24-28).

Visi mēs dažreiz esam nekonsekventi un tā ir mūsu vājība. Bet tas neattaisno mūsu mēģinājumus noliegt, notušēt vai attaisnot savu nekonsekvenci. Organizācija tikai netieši ir atzinusi atbildību par zaudējumiem, ko radīja daudzkārtēji kļūdaini paredzējumi par noteiktiem datumiem. No augstāk citētā 1990. gada 15. aprīļa Sargtorņa redzam, ka pat šādi atzinumi tiek izteikti ne pēc brīvas gribas un organizācija joprojām cenšas izvairīties no atbildības un nemanot to pārlikt uz citiem – būtībā uz cietušajiem. Šādos gadījumos nekonsekvence kļūst nosodījuma vērta.

Dažreiz organizācija nemanāmi atzīst, ka viņas sapratne par atslēgas datumu (1914. g.) pagātnē tika mainīta (40 gadu garumā 1914. gads tika uzskatīts par pēdējo dienu beigu datumu; kad šis gads pagāja, tad to sāka uzskatīt par pēdējo dienu sākumu). Neskatoties uz to, biedrība ar ārkārtēju uzstājību paziņo par šībrīža sapratnes nozīmīgumu, kas saistīts ar šo datumu. Tomēr, vērojot kā šis gads aiziet aizvien tālāk un tālāk pagātnē, pēdējās desmitgadēs organizācija pastāvīgi maina jēdziena „paaudze” definīciju no Mateja 24:34. Šo „paaudzi” organizācija piesēja pie 1914. gada un tā nevar pazust pirms beigu sākuma. Kaut gan par to nekad netika konkrēti runāts, ilgstoši ar vārdu „paaudze” bija domāti cilvēki, kuri 1914. gadā bija pieauguši. Tieši šo – pieaugušo cilvēku paaudzei bija jābūt dzīvai uz Armagedona brīdi. Pēc tam 1968. gada 8. oktobra Atmostieties! (13. lpp) nāca klajā ar šādu paziņojumu: „Jēzus acīmredzot runāja par tiem, kuri bija pietiekoši pieauguši, lai saprastu, kas notiek ar „pēdējo dienu” iestāšanos. Jēzus bija domājis, ka daži, kas dzīvoja „pēdējo dienu pazīmes” laikā, vēl būs dzīvi, kad Dievs iznīcinās šo sistēmu. Pat ja pieļaut, ka 15 gadu veca jaunatne ir spējīga apzināties 1914. gada notikuma nozīmi, pat tad pašam jaunākajam šīs paaudzes pārstāvim šobrīd būtu gandrīz 70 gadi. Tādā veidā lielākā daļa paaudzes, par kuru runāja Jēzus, jau ir aizgājuši no dzīves. Atlikušie tuvojas vecumam. Bet atcerieties, Jēzus teica, ka šīs netaisnīgās pasaules gals nāks pirms šī paaudze aizies no dzīves. Tas pats par sevi mums saka, ka līdz paredzētajam galam nav daudz laika atlicis”.

Ja pieņem 15 gadu vecumu par kādu minimumu, tad, kā teikts rakstā, pašam jaunākajam no šīs paaudzes uz to brīdi būtu 70 gadi. 10 gadus vēlāk, kad šim pašam jaunākajam no šīs paaudzes jau būtu 80 gadi – 1978. gada 1. oktobra Sargtornī, bija izdarīta neliela izmaiņa.[13] 1968. gada Sargtornī bija teikts, ka Jēzus vārdi „acīmredzot” attiecās uz pietiekami pieaugušiem cilvēkiem „spējīgiem saprast 1914. gada notikumu nozīmi”. Pēc 10 gadiem tas kļuva vairs ne tik „acīmredzams”. 1978. gada žurnālā tika apgalvots, ka „paaudze” varēja iekļaut arī tos, kas tikai novēroja šos notikumus, kā piemēram, 1914. gada karš utt. Taču tomēr zīdaiņus pilnīgi noteikti vēl neiekļāva to skaitā.

Vēl 2 gadus vēlāk. 1980. gada 15. oktobra Sargtorņa izdevumā (31. lpp) bija citēti populāra žurnāla vārdi un tad paziņots, ka pat 10 gadīgi bērni var fiksēt notikumus ilgtermiņa atmiņā. 1978. gada Sargtornī teikts:

„Kas attiecas uz mūsdienu sapratni, loģiski, ka paaudze nevar tikt attiecināta uz zīdaiņiem, kuri dzimuši 1. pasaules kara laikā. Taču 6 gadus vēlāk neloģiskais kļuva par loģisku. 1984. gada 15. maija Sargtornī (4.-7.lpp) vecā pozīcija tika pārskatīta un pateicoties dažu definīciju izmantošanai (ņemtu no kristīgās pasaules zinātnieku darbiem), tagad drīkstēja apgalvot sekojošo: „Šis jēdziens iekļauj sevī tos, kas kā dzima tā arī dzīvoja noteiktu vēsturisku notikumu laikā. Ja Jēzus izmantoja vārdu „paaudze” šajā nozīmē un mēs to attiecinām uz 1914. gadu, tad tiem, kas pat bija zīdaiņi tajā laikā, tagad ir 70 gadi un vairāk”.[14]

Tātad, 1968.gada 8.oktobra numurā tika apgalvots, par 15 gadīgiem (kuriem uz 1968.gadu) būtu jau 70 gadi, pēc 15 gadiem 1984.gadā orgnizācija jau runā par 1914.gadā dzimušiem zīdaiņiem, kuriem uz to brīdi būtu 70 gadi.

Sal.pam. 27:16 nespēja savaldīt kašķīgu sievu tiek salīdzināta ar mēģinājumu „savaldīt vēju un ar roku sagrābt eļļu.” Tieši tāpat mēģinājums atrast kaut ko Jehovas liecinieku mācībās par paaudzi, salīdzināms ar mēģinājumu sagrābt eļļu. Tā vienkārši izslīd.[15]

Paies nedaudz vairāk par divām desmitgadēm un tie retie ilgdzīvotāji, kuri dzimuši 1914. gadā vai vēl agrāk, kuri uz to brīdi būs vēl dzīvi, jau šķēros 100 gadu robežu un vairāk. Kā parādīts grāmatā „Sirdsapziņas krīze”, neskatoties uz kategoriskiem izteicieniem Jehovas liecinieku literatūrā, liela daļa Vadošās padomes locekļu jau ilgu laiku saprot, ka mācība par paaudzi kļūst aizvien neticamāka. Nevar atrast citu paskaidrojumu tam faktam, ka 1980. gadā Priekšsēdētāju komitejas locekļi sastādīja un piedāvāja izskatīšanai dokumentu, saskaņā ar kuru šīs paaudzes sākumpunkts tiku mainīts no 1914. gada uz 1957. gadu, kad Padomju Savienība palaida savu pirmo satelītu!

Līdzīgu mainīgo mācību brīdi var atrast Jehovas liecinieku izdevumos, kas mēģina atspoguļot 1914. gadu kā unikālas pazīmes brīdi, saistītu ar kariem, badu, zemestrīcēm un epidēmijām.

Grāmatā „Pēdējo dienu pazīme – kad?” (autori Karls Olafs Džonsons un Volfgangs Verbsts) līdzīgi un vispusīgi apspriestas daudzās liecības ar nekonsekventiem mēģinājumiem balstīt savus secinājumus ar no konteksta izrautiem citātiem, vēsturisko faktu ignorēšanām, tādēļ šeit tos mēs atkārtoti neapspriedīsim. Bez Rakstu liecībām par patieso ´parousia´ un „pēdējo dienu” jēdzienu nozīmi grāmatā tiek minēti ļoti nopietni pamatojumi secinājumam, ka pati pieeja pie Jēzus vārdu sapratnes no Mat. 24. nodaļas ir raksturīgas ne tikai liecinieku organizācijai, bet arī daudzām citām reliģiskām sistēmām un balstās uz nepareizu priekšnoteikumu.

Lai gan organizācija ir spiesta atzīt tās publicētās „patiesības” mainīgumu, tā tik pat centīgi mazina un pat noliedz savu nekonsekvenci. Organizācija izmanto dažādus argumentus, cenšoties izskaidrot un attaisnot savas kļūdas mācībās un pārvērst „pieaugošā patiesības gaismā”.

Daudzi reliģiskie darbi, piemēram, Bībeles komentāri, sarakstīti 100 un pat 200 gadus atpakaļ, vēl tiek izdoti un satur patiesu vērtību.[16] Pretēji tiem, ļoti nedaudzas Sargtorņa biedrības publikācijas izdotas pirmajos 100 gados, netiktu šobrīd uzskatītas par novecojušām (tās praktiski visas, bez izņēmuma vairs netiek izdotas un vairs nav iespējams pasūtīt caur draudzi). Šos darbus varētu uzskatīt par vājas pētniecības un jaunu mācību ģenerēšanas pārsteidzības pazīmi, taču to visu parasti pasniedz kā liecību, ka „Jehova progresējoši ved savus kalpus” un ar „aizvien pastiprinošos gaismu!”. Taču ir problēma, jo daudzos gadījumos it kā „progress” patiesībā atgrieza organizāciju atpakaļ pie mācībām, kuras agrāk tika atmestas kā kļūdainas, ar nepieciešamību tās nomainīt pret ar tā brīža „progresējošo” patiesību. Tādos gadījumos tas, kas tika kādreiz saukts „par aizvien spožāku patiesību”, kļuva par kļūdu, bet tas, kas tika uzskatīts par kļūdu par „aizvien spožāku patiesību”.

Kāds Vispasaules Dieva Baznīcas bijušais loceklis savā vēstulē stāsta, kas tika mācīts viņa baznīcas locekļiem: „Mēs atrodamies patiesajā baznīcā, jo mainām savas mācības tiklīdz saprotam, ka tās ir kļūdainas”. Kādu laiku baznīca ieņēma noteiktu pozīciju attiecībā uz šķiršanos un atkārtotu laulību; vēlāk pozīcija mainījās. Kā minēja šis cilvēks, organizācijas vadība izmaiņas pasniedza kā „jaunu gaismu, jaunu patiesību, kuru Dievs beidzot mums atklāja”. Viņš turpina: „Citiem vārdiem viņš [organizācijas galva] smalki nostādīja mūsu doktrinālās kļūdas it kā Dievam par vainu. Viņš tā arī neatzina, ka kļūdījās viņš pats. Viņš tā arī neatvainojās cilvēkiem, kuru dzīves un laulības viņš izjauca. Viņš visu atbildību par tūkstošu ģimeņu sagraušanu novēla uz Dievu.”[17]

 Vadības vēstulē locekļiem tika apliecināts, ka „šai pieredzei vajadzētu mācīt, ka lojalitāte Dievam un Viņa Baznīcai vienmēr ir jāliek pirmajā vietā pār domājamiem vai patiesiem pārkāpumiem vai personīgām sūdzībām”. Par to vēstules autors atzīmē:

„[Viņš] saka, ka lojalitāte [baznīcai] ir jānovieto augstāk par uzticību Dieva Vārdam! Viņš saka, ka mums bija pareizi pieņemt [baznīcas] nebībeliskās un un uz Rakstiem nebalstītās mācības. . . visus šos gadus, jo viņš to sauc par "lojalitāti Dieva Baznīcai". Un viņš saka, ka šai lojalitātei "vienmēr jābūt pirmajā vietā, pār domājamām vai reālām pārestībām vai personiskām sūdzībām"; citiem vārdiem sakot, lojalitāte organizācijas diktātam ir augstāka pār to, ko māca Bībele. . . . [Viņš] uzskatīja tos, kas pirms desmit gadiem atteicās paklausīt [baznīcas tagad mainītajām] mācībām, par nelojāliem, lai gan viņi bija uzticīgi tam, ko Dievs teica savā Vārdā.”

Šādā pašā manierē, apspriežot savus kļūdainos pagātnes uzskatus, Sargtorņa biedrība ar uzslavu atsaucas par tiem, kuri nepretojās šādiem uzskatiem un palika uzticīgi „Dieva organizācijai”. Tādā veidā uzticība organizācijai kļūst vairāk slavējama par uzticību patiesībām no Rakstiem. Pat tad, kad mācība, izpildot pilnu apli, atgriežas savā sākuma punktā, biedrība cenšas demonstrēt, ka kaut kāds progress tomēr bija. Tiek izdarīti mēģinājumi parādīt, ka pēdējā pozīcija kaut kādos būtisko aspektos atšķiras no sākotnējās pozīcijas.

Spilgts piemērs atrodams 1981. gada 1. decembra Sargtorņa rakstā, kurš satur brīnišķīgu viltus analoģijas piemēru argumentācijā. Šī raksta autori (27.-29.lpp) cenšas paskaidrot kā vienīgais Dieva saziņas kanāls uz zemes sākumā varēja mācīt vienu, pēc tam pilnīgi citu un pēc tam atkal atgriezties pie sākotnējās pozīcijas.[18] Tiek izmantots piemērs ar laivu, kura iet pret vēju kā redzams attēlā:

„Taču dažiem var likties, ka ceļš ne vienmēr ved uz priekšu. Dažreiz Jehovas redzamā organizācija veica izmaiņas mācībās un varētu šķist, ka viņa atgriežas pie saviem iepriekšējiem uzskatiem. Taču patiesībā, tā nebija. To var salīdzināt ar stūrmaņu aprindās labi zināmu jēdzienu „iet pret vēju”. Vadot kuģi, jūrnieki var to vest no kreisās uz labo, atpakaļ un uz priekšu, bet pastāvīgi tuvojoties galamērķim, neskatoties uz pretvēju. Šāds Jehovas kalpu galamērķis ir „jaunās debesis un jaunā zeme”, saskaņā ar Dieva solījumu (2. Pēt.3:13)”.

Atceros kā, esot par Rajona pārraugu, veicu izbraucienu ar burinieku Britu Virdžīnu salās, peldot no Tortola salas uz Virdžgordas salu. Ceļojums aizņēma 6 stundas, kuru laikā mēs veicām 27 km, izmantojot tieši šādu „iešanas pret vēju” metodi. Burinieki ir spiest izmantot šādu metodi nelabvēlīga vēja apstākļos, bet nav skaidrs, kādēļ šāda metode būtu nepieciešama Dieva izraudzītajam kanālam saziņai ar cilvēci. Lasītājam netiek paskaidrots kādi tad pretvēji virza organizāciju nepareizā virzienā dažreiz rakstos, ko sarakstīja viens cilvēks, tikai ar pāris gadu nobīdi. Rakstā dots sekojošs „iešanas pret vēju” attēls. Tajā attēlā kuģis virzās pa lauztu līniju ar 90 grādu pagriezieniem .

Aprakstot Jehovas liecinieku daudzu mācību evolūciju, drīzāk būtu piemērota šāda ilustrācija:

Sargtorņa mācību pagriezienus drīzāk var aprakstīt ar 180 grādiem un pilnīgu virziena maiņu. Tas nekādi neatgādina iešanu pret vēju, kura laikā saglabājas kustība uz priekšu un sākuma punkts aizvien attālinās no galapunkta. Pēc būtības Jehovas liecinieku mācību izmaiņas un pagriezieni bieži ir salīdzināmi ar airu laivu atklātā jūrā, kuru airē viens cilvēks bez kompasa un pēc kāda laika var atrasties aptuveni tajā pašā vietā, kur sāka airēt. Izskatīsim vienu piemēru no tā paša 1981. gada 1. decembra Sargtorņa jautājuma par „augstākajām varām” no Romiešiem 13. nodaļas.

Augstākās varas

Sākotnēji (Mācītāja Rasela laikos) tika uzskatīts, ka tas attiecas uz zemes valdniekiem, un kristiešiem bija jāmaksā nodokļi un jāparāda viņiem cieņa. Raterforda laikos no šādas sapratnes atteicās. 1929. gadā Sargtornī kategoriski apgalvots, ka augstākās varas ir Dievs un Kristus. Bija paziņots, ka augstākās varas nekādi nav saistītas ar laicīgajām varām, attiecīgi šāda sapratne ir pilnīgi nepieņemama. Arī šīs izmaiņas pasniedza kā patiesības gaismu, kas tika atklāta Dieva tautai.[19]

30 gadus vēlāk 1962. gadā kādreiz „pastiprinošā” „gaisma” tika atmesta. Atkal sāka mācīt, ka augstākās varas attiecas uz laicīgajām varām. Taču paskatieties kā šī situācija aprakstīta 1981. gada 1. decembra Sargtornī (29. lpp): „Par laimi, 1962. gadā Jehova deva savai tautai sapratni par pakļaušanās principu. Tika atklāts, ka kristiešiem, kas veltījušies, jāpakļaujas laicīgajām varām kā augstākajām varām, ar prieku atzīstot tās par „Dieva kalpu” sev pašiem par labu (Rom. 14:3). Bet ko darīt, ja šīs varas lūdz izdarīt kaut ko, kas pārkāpj Dieva likumu? Līdz šim brīdim kristieši izpilda Rom. 13:1: „Lai ikviens pakļaujas varām”, bet šajā gadījumā ir jāievēro Jēzus teiktais Mateja 22:21: „Tad dodiet ķeizaram to, kas pienākas ķeizaram, bet Dievam to, kas pienākas Dievam”. Tādēļ, ja ķeizars pieprasa no kristiešiem pārkāpt Dieva gribu, viņiem jāliek Jehovas likums augstāk par ķeizara likumu.

Kā mēs redzam, tika apgalvots par zināma progresa panākšanu, kas sastāv no 1962. gadā it kā pirmo reizi vēsturē atklātās patiesības! Jehovas liecinieki saprata principu par pakļaušanos, saprata, ka pakļaujoties laicīgajām varām, nav jāpakļaujas pilnībā. Ja šīs „augstākās varas” pieprasīja pildīt to, kas ir pretrunā ar Dieva likumu, tad pakļaušanās nav nepieciešama. Iespējams, raksta autors pavirši iepazinās ar faktiem, kaut gan varētu gaidīt, ka viņam jāizpēta tēma, par kuru raksta. Taču fakts ir tāds, ka šāda sapratne nebija jauna. Rasela laikos vienmēr uzskatīja, ka pakļaušanās laicīgajām varām ir nosacīta, gadījumā ja tās prasības ir pretrunā ar Dieva prasībām. Vēl 1886. gadā grāmatā „Dieva gadsimtu plāns” (The Divine Plan of the Ages 266.lpp ) teikts: „Zinot, kas ir Dieva griba ne Jēzus, ne apustuļi neiejaucās zemes valdnieku valdīšanā. Pretēji tam viņi mācīja baznīcu paklausīt šīm varām, neskatoties uz to, ka cieta dēļ to ļaunprātīgās varas izmantošanas. Viņi mācīja baznīcu pakļauties likumiem un cienīt tos, kam ir vara, pat ja viņi kā personības bija necienīgi, maksāt nodokļus, izņemot, kad viņu likumi ir pretrunā ar Dieva likumiem (Ap.d. 4:19; 5:29), neizrādīt nekādu pretestību jebkuram pieņemtam likumam (Rom. 13:1-7; Mat. 22:21). Kungs Jēzus, apustuļi un baznīca bija paklausīgi šīs pasaules valdnieku likumiem, kaut arī bija nošķirti un neņēma dalību tajos”.

1981. gada 1. decembra Sargtornī pieminēti apgalvojumi (publicēti 1904. gadā) par to, ka kristieši varētu dienēt armijā ar nosacījumu nevienu negalinot. Šie vārdi minēti ar mērķi parādīt, ka agrīnie Bībeles pētnieki nesaprata pakļaušanās principu pareizi. Lai gan 1981. gada Sargtornī ir citāti no 1904. gada materiāla, liecības no 1915. gada 1. septembra Sargtorņa acīmredzami bija ignorētas un nepamanītas. Izdevumā ar nosaukumu „Kristiešu pienākumi un karš” mācītājs Rasels izteica sekojošo:

„Rakstu pētīšanas 6. sējumā mēs izteicām pieņēmumu, ka Kristus sekotājiem vajadzētu izvairīties no kara par katru cenu. Tur mēs piedāvājām, ka iesaukuma gadījumā Kunga sekotājiem vajadzētu izmantot visu savu ietekmi, lai saņemtu norīkojumu uz slimnīcas nodaļu vai armijas sagādes nodaļu, ar mērķi izvairīties no dalības pašā karadarbībā. Mēs arī izdarījām pieņēmumu, ka, gadījumā, ja nav iespējams izvairīties no došanās uz frontes līniju, tas vienalga nenozīmē, ka nāksies pārkāpt Dieva pavēli „nenogalini”. Pēc tam mēs esam pārdomājuši vai šis mūsu piedāvātais veids ir bijis labākais. Mēs uzdevām jautājumu vai tas nebūtu kompromiss? Mēs uzskatām, ka iestāšanās armijas rindās un uniformas valkāšana ietver sevī karavīra lomas pildīšanu. Izteikt savus iebildumus oficierim nav jēgas. Cilvēki kopumā to nesapratīs. Vai kristietim būtu sevi jānostāda šādā situācijā? Kāds var iebilst: „Ja cilvēks atteiksies uzvilkt uniformu un dienēt, viņu nošaus.” Mēs atbildam šādi: Ja pienācīgā veidā visu paskaidrot, tad iespējams izdosies panākt kādu atbrīvojumu; bet ja nē, tad labāk ir tikt nošautam par uzticību „Miera ķēniņam”, nekā būt nošautam zem šīs pasaules valdnieku ģerboņiem. No šīm divām nāvēm mums jāizvēlas pirmā. Nomirt par uzticību savam debesu Ķēniņam... Mēs nespiežam uz šādu lēmumu. Mēs vienkārši piedāvājam. Visa atbildība gulstas uz katru atsevišķu cilvēku. Mēs atbrīvojamies no atbildības daudzu Bībeles pētnieku priekšā, kuri grib saprast Kunga prātu šajā jautājumā. Iepriekš mēs paziņojām labāko, kas mums ienāca galvā, bet tagad baidāmies vai nebijām pārāk konservatīvi”.

Vienīgā atšķirība starp šo pozīciju un to, kurai organizācija pieturas mūsdienās ir tā, ka Rasels necentās uzspiest savus uzskatus par dienēšanu slimnīcā citiem un ļāva katram cilvēkam klausīt savu sirdsapziņas balsi. Tādēļ apgalvojums, ka Rasela laikos būtu nepietiekama sapratne par pakļaušanos laicīgajām varām, neatbilst patiesībai. Vienlaicīgi tas novērš uzmanību no jautājuma, kurš tika uzskatīts par augstāko varu. Šajā jautājumā organizācija divas reizes izpildīja pagriezienu par 180 grādiem. Pat ja organizācijas sapratne par pakļaušanos tomēr izmainītos vēlākā laikā, tas nekādi neatceļ faktu, ka organizācija ieņēma absolūti nepareizu definīciju par „augstākajām varām” un pieturējās pie tā trīs desmitgades, kamēr atkal neatgriezās pie pareizās sapratnes.

Nekādu patiesu izmaiņu sapratnē par pakļaušanos varām nebija. Pat ja bija kādas sīkas, nenozīmīgas atšķirības sapratnē par augstākajām varām, tas vienalga līdzinās cilvēkam, kuram vajag uz ziemeļiem, kādu laiku arī peldēja uz ziemeļiem, bet pēc tam strauji pagriezās atpakaļ un peldēja uz dienvidiem. Gandrīz līdz tai pašai vietai, no kuras sāka savu ceļojumu. To nevar salīdzināt ar „iešanu pret vēju”, kad kuģis mērķtiecīgi un secīgi tuvojas savam mērķim, kaut arī pa lauztu līniju. Tā ir bezjēdzīga spēju tērēšana, peldēt turp un atpakaļ. Šāda „progresējoša kustība” sapratnē, kādu pasniedz Sargtorņa biedrība savās publikācijās, ir tik pat “saprātīga” kā ceļotāju maršruts apkārt 200 km salai ar mērķi ierasties 1,5 km attālumā no vietas, no kuras sāka savu ceļu.

Attiecībā par „nosacīto pakļaušanos” var atrast desmitiem kristīgās pasaules Bībeles komentārus, kuros par Romiešiem 13. nodaļu atzīmēts, ka pakļaušanās laicīgajām varām ir nosacīta. Tas attiecas arī uz komentāriem, kuri izdoti 100 un pat 200 gadus atpakaļ, ilgi pirms žurnāla Sargtornis parādīšanās. Kā tikai vienu piemēru var minēt mūsdienās populāro 1832.-1851. gados pierakstīto Alberta Bernza komentāru par norādījumu „būt paklausīgam augstākajām varām” no Rom. 13:1 teikts:

„Vārds, kas šeit lietots, nenorāda kādā mērā nepieciešams parādīt pakļāvību; detalizētu norādījumu par to nav. Kā mēs redzam, vispārējais princips ir sekojošs: Pakļauties vajag visās tajās lietās, kuras nav pretrunā ar Dieva likumiem... Nekad nav radies un nevar rasties jautājums vai vajadzētu pakļauties ierēdnim, ja tas pieprasa izpildīt kādu darbību, kas ir tiešā pretrunā ar Dieva likumiem”.

Jehovas liecinieki mūsdienās pieturas pie analoģiskas pozīcijas un šī sapratne bija labi zināma vēl pirms dzima Čārlzs Rasels. Taču Sargtornī minētais citāts rada priekšstatu, ka Dievs pirmo reizi atklāj šo gaismu savai tautai tikai 1962. gadā! Visa šī “turp un atpakaļ” jēdziena un analoģijas galvenā vaina nav vienkārši tā, ka tā neatbilst faktiem, bet gan tajā, ka tā tik ļoti maldina par veidu, kā Dievs vēsturiski atklāj patiesību saviem kalpiem.

Jehovas liecinieki bieži izmanto 1. gadsimta piemēru, kad daudzi pieturējās pie nepareiziem uzskatiem attiecībā par apgraizīšanu, lai attaisnotu savu mācību mainīgumu. Taču kļūdainais veids nekādi neattaisno svārstīgo, nepareizo kursu, pie kura pieturējās agrīnie kristieši jautājumā par apgraizīšanu, bet gan dažu, pārsvarā jūdu, cilvēku tendenci pieturēties pie noteikumiem, kurus deva pats Dievs dažus gadsimtus iepriekš un tā bija tikai kavēšanās, saistīta ar Vecās Derības ēnu, kas satikās ar realitāti Mesijas – Jēzus Kristus personā. Runa iet nevis par vienas mācības lēkāšanu pie otras turp un atpakaļ, bet gan kavēšanos virzīties uz priekšu savā sapratnē.

Pārlasot visus Rakstus, kopumā ir redzams, ka Dievs atklāj savus nodomus attiecībā uz cilvēci (ar dažādu viņam raksturīgu paņēmienu palīdzību – caur iedvesmotajiem praviešiem un Bībeles sarakstītājiem) secīgi un pakāpeniski. Mēs nevaram ieraudzīt maldīšanos vai kustību pa lauztām līnijām. Dieva nodoms pakāpeniski atklājas soli pa solim. Viena atklāsme seko citai bez kļūdām un maldiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs varam paļauties uz pierakstītā Vārda uzticamību. Sargtornī tika atzīts, ka brīžiem organizācijas ceļš gāja pa zigzagu, bet šāds ceļš nekādi neliecina par Dieva vadību. Tas liecina par pilnīgi pretējo – par nepilnīgo cilvēku domāšanu. Tā kā mēs visi šādi domājam, pats par sevi tā nav nopietna problēma. Problēma rodas tad, kad cilvēki uzstāj, ka viņu spriedumus jāpieņem kā Dieva atklātās „patiesības” un nosoda citus, kuri tiem nepiekrīt, jo vadās pēc savas brīvības un saviem spriedumiem.

Nav nekā slavējamā tajā, ka cilvēki parāda bezierunu paklausību organizācijai, kura pati sevi ir apveltījusi ar milzīgām pilnvarām un nepārbauda šīs organizācijas ceļus pēc uzticama kompasa no Dieva vārdiem.

Lai gan viltus loģikas paņēmieni var būt noderīgi (tādi, kuri tika apspriesti iepriekš) lai atrastu kļūdas argumentācijā, tas nav absolūti nepieciešams. Radītājs mūs ir apveltījis ar saprātu no dabas un ja mēs nesteidzamies pieņemt svešus uzskatus, dodam sev laiku padomāt, uzdot jautājumus, ar lūgšanām meklējam Viņa gara palīdzību, tad mēs varam rast aizsardzību no maldiem. Tā vietā, lai baidītos no cilvēkiem vai viņu iespaidīgām runām vai grāmatām, mums ir jāpārbauda viņu teicieni, uzdodot sev jautājumus: “Vai doma ir patiesi pierādīta, vai arī tas ir kāda personiskais viedoklis? Vai tas ir vienīgais saprātīgais skaidrojums, lai man tas būtu jāpieņem kā patiesība?

Kristīgā brīvība un patiesība iet kopsolī (Jņ.8:32). Mēs nekad nesaņemsim Dieva solīto brīvību, ja nevēlēsimies pacensties un noteikt, kas ir patiesība un kas nav. Tas nenozīmē, ka ar apmātību jācenšas noskaidrot katras Rakstu vietas precīzo nozīmi. Daudzus izteicienus var saprast dažādi, pie kam viena sapratne var būt tik pat labi saskaņota ar Rakstiem, kā cita. Centrālās patiesības, uz kurām ir jābalstās mūsu ticībai, ir saprotamas katram no mums. Tādēļ Dieva Dēls var pateikties Dievam par to, ka: „noslēpis šīs lietas no tiem, kas ir gudri un mācīti, un esi tās atklājis maziem bērniem.” (Lūk. 10:21) Tādēļ mūsu mīlestībai jāiet kopsolī ar mīlestību pret patiesību, kuras pavadonis ir godīgums. Dabisku iemeslu dēļ, mums var būt nosliece izvēlēties vieglāko ceļu, pasīvas pakļaušanās ceļu, bet atteikties no Dievam dotas spējas kritiski domāt un analizēt, lētticīgi pieņemt „patiesību”, kuru mums pasniedz citi cilvēki – nozīmē atdot sevi verdzībā šiem cilvēkiem. Mīlestība pret patiesību var prasīt no mums daudz spēkus, bet no tā vai mēs esam gatavi piepūlēties, atkarīga mūsu dzīvība. Jo taču Dieva atzītiem kalpiem „jāpielūdz garā un patiesībā.” (Jņ.4:23,24)

KRISTĪGĀS BRĪVĪBAS MEKLĒJUMOS
(RAYMOND FRANZ, VADOŠĀS PADOMES LOCEKLIS)

[1] В книге «Логика и современная риторика» Ховард Кахане из Колледжа Бернарда Баруха пи-шет: «„Местничество“ часто приводит к тому, что люди необоснованно считают свою группу очень важной или высоконравственной. В крайних формах оно становится еще худшим пороком, превращаясь в ура-патриотизм. Из-за преданности своей группе, человек верит или не верит во что-то, несмотря на огромное количество свидетельств, говорящих о его заблуждении».

[2] См. книгу «Откровение – его грандиозный апогей близок», стр. 129-160. 

[3] Как уже было показано, в оправдание таких жестких действий Рутерфорд изобразил «избира-емых старейшин» людьми гордыми, отказывающимися от сотрудничества, мало занимающихся проповедью от дома к дому или вообще являющихся противниками этой деятельности, а также выдвинул против них другие обвинения. Немногие задумываются над тем, что люди, подобные Фреду Френцу, а также ряд других очень видных в организации лиц в то время сами были из числа «избираемых старейшин». Также никогда не упоминается, что сам Рутерфорд в проповеди от двери к двери не участвовал. 

[4] Обратите внимание, что человек, составивший этот список «ошеломляющих доказательств», приводит библейские тексты по порядку, от Бытия до Откровения, но затем, в самом конце, воз-вращается к Исаии 43:10 и упоминает «Свидетелей Иеговы», создавая тем самым иллюзию, что все предшествовавшие пункты приводят к этой кульминации. Это манипуляция в чистом виде. 

[5] Манера изложения свойственна Президенту Общества Сторожевой Башни Фреду Френцу. 

[6] Например стих из Иова 10:22 о «стране мрака, каков есть мрак тени смертной, где нет устрой-ства, где темно, как самая тьма», может оставить читателя в догадках по поводу того, какая име-ется связь между этим стихом и обсуждаемым вопросом о «Божьей организации». 

[7] В русском издании «Перевода нового мира» стих из 1 Кор. 14:40 звучит следующим образом: «Только пусть все проходит пристойно и организованно». Несмотря на то, что в литературе Сви-детелей Иеговы признается, что «оригинальные слова из древних языков со значением „органи-зация“ во вдохновленных Писаниях не встречаются», слово «организованно» все же было до бавлено в русское издание. В английском «Переводе нового мира» употреблено слово с другим корнем. – прим. перев. 

• В той же самой статье (стр. 15) приводятся отрывки из выпусков «Сторожевой Башни» за 1883 и 1884 годы с целью поддержать мысль о существовании видимой организации, подобной той, что существует сегодня у Свидетелей Иеговы. Слово «организация» действительно нередко упо-минается в этих цитатах. Но на этом все и заканчивается. Если рассмотреть эти цитаты внима-тельней, то выяснится, что на самом деле они полностью противоречат современному взгляду на организацию. В том материале XIX столетия приводятся доводы против развития высокострукту-рированной земной религиозной организации, и защищается идея о том, что должна существо-вать лишь небесная, невидимая организация, в которую входило бы собрание Христа. Как было показано в главе 4, редактор «Сторожевой Башни», Чарльз Рассел, возражал против формирова-ния той самой земной, видимой организационной структуры, которая стала создаваться после его смерти. Об этих фактах нет ни малейшего упоминания в обсуждаемой статье, и читателя под-водят к мысли, что цитаты столетней давности и современная концепция организации Свидете-лей Иеговы находятся в полном соответствии. Неблагоприятные факты подавляются, затушевы-ваются, искажаются или попросту игнорируются.

[9] И, конечно же, оно не относятся ни к одному из семи миллиардов жителей земли, которые не являются Свидетелями Иеговы.

[10] В литературе Свидетелей «земной класс» последовательно исключается из всех притч Иисуса, кроме этой притчи и притчи об овцах и козлах (Матф. 25:31-46), о чем Ярачу хорошо известно.

• В логике подобная тактика называется «отравить источник»: дискредитируя автора высказы-вания, стараются создать впечатление, что ни один его аргумент не заслуживает доверия.

• В качестве примера можно привести «Сторожевую Башню» за 15 января 1991 года, где всего на шести страницах (с 10 по 15) в поддержку позиции Общества приводится 15 цитат – и все из источников «христианского мира». Когда используется благоприятная для Свидетелей Иеговы цитата, обычно не привлекается особого внимания к тому, что цитируемый источник (библей-ский словарь, комментарий и т.д.) является продуктом того, что в «Сторожевой Башне» называ-ется «отступническим христианским миром». Автор благоприятного материала указан не как представитель «Вавилона великого», а просто как «ученый-библеист» или подобным образом.

[13] Эта статья была подготовлена по причине того, что член Руководящего совета Альберт Шрё-дер во время своей поездки по Европе в том году по своей инициативе предлагал новое пони-мание фразы «поколение». Его мысль состояла в том, что «поколение» относится к «помазанни-кам». В этом случае оно не было бы «привязано» к какой либо конкретной дате и продолжало бы оставаться актуальным до тех пор, пока любой из Свидетелей Иеговы, вне зависимости от да-ты рождения, причислял бы себя к «классу помазанных». Статья из «Сторожевой Башни» была призвана подтвердить традиционное учение, связанное с 1914 г. См. также «Кризис совести». [В 2008 году отвергнутый взгляд Шрёдера стал официальным учением организации. – прим. ред.]

[14] Эта же позиция была подтверждена в журнале «Пробудитесь!» за 8 апреля 1988 года, стр. 13.

[15] В недавние годы в литературе Свидетелей делались частые упоминания о числе живущих в данное время людей, достигших 90 или 100-летнего возраста.

[16] В библиотеке штаб-квартиры Общества Сторожевой Башни хранится не один десяток таких трудов.

[17] Более подробно об этом письме говорится в главе 16. Здесь нельзя не вспомнить распоряжений о разводе, опубликованных организацией Сторожевой Башни. Люди были вынуждены оставаться в браке со своими спутниками, которые на стороне занимались анальным сексом, гомо-сексуальными действиями или даже скотоложством. Эти распоряжения были в силе в течение нескольких десятилетий, и как человеку, в то время являвшемуся членом Руководящего совета, мне известно, что когда ошибочность такой позиции была, в конце концов, признана, практиче-ски никто из членов Совета не проявил никакого беспокойства по поводу вреда и страданий, причиненных людям на протяжении столь долгого времени. См. «Кризис совести».

[18] Эта статья была, очевидно, основана на речи, произнесенной для работников главного управления членом Руководящего совета Карлом Клейном 23 января 1981 года.

[19] Такой взгляд можно проследить вплоть до 1959 года. См. книгу «Роль Свидетелей Иеговы в намерении Бога», стр. 91,124.