Fakti par Jehovas lieciniekiem

Vārds: Inta Ausmane
Gadi: 57
Izglītība: Bakalaura profesionālais grāds pedagoģijā
Ģimenes stāvoklis: šķīrusies, 4 bērnu māte
Piederība organizācijā: no 1993. — 2021. gadam 
Pozīcija organizācijā: 5 gadus pionieris

Jūs uzzināsiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus….

*Mani sauc Inta Ausmane. Es piedzimu 1964. gada 9. martā Jelgavas rajonā un biju visjaunākā no četrām māsām ģimenē. Es augu ģimenē, ko mūsdienās dēvē par “nelabvēlīgu ģimeni”. Tētis ļoti daudz strādāja un tas ietekmēja viņa veselību. Ik gadu viņam bija jādodas uz sanatoriju, ārstēt tuberkulozi. Audzināšanu galvenokārt biju saņēmusi no tēva, jo mātei bija atkarība no alkohola. Mums nebija liela saimniecība, bet atceros, ka bija daži mājlopi un par viņiem bija jārūpējas. Lai gan bērnībā bija daudz jāstrādā sevišķi, vasaras mēnešos, pēc darba varējām brīvi darīt ko sirds vēlas. Šī brīvības sajūta, apkārtējā daba, mīlestība pret tēvu palīdzēja man bērnībā nepadoties grūtībām, ar kurām tolaik bija jāsaskaras. Man ir spilgti atmiņā vārdi, kurus teica tētis pirms vairāk nekā 45 gadiem: “Dzīvo, meitiņ, tā, lai man par tevi nav jākaunas.” 80. gados, kad mācījos Rīgas pedagoģiskās skolas 1. kursā, tētis traģiski gāja bojā. Skolu pametu un sāku strādāt Jelgavas RAF rūpnīcā, tur iepazinos ar savu vīru Aināru un pēc diviem gadiem apprecējāmies. Pirms tam jau biju atsākusi mācīties, lai iegūtu pirmsskolas skolotājas profesiju neklātienes nodaļā.

1991. gada rudenī piedzima meita Ieva, tolaik biju dekrēta atvaļinājumā un tieši tad arī pirmo reizi iepazinos ar Jehovas lieciniekiem. Divas jaunas māsas sludināja pie durvīm un vīrs teica, lai atnākot citreiz, kad es būšu mājās. Tā mēs iesākām apskatīt brošūru “Redzi visu es daru jaunu”. Ar laiku interesi par Bībeli izrādīja arī mans vīrs. Tad mūsu ģimeni sāka apmeklēt kāds jauns aktīvs brālis. Man bija daudz neskaidru jautājumu, un es biju pārsteigta par to, cik prasmīgi ar Bībeles palīdzību šis brālis varēja atbildēt uz visiem maniem jautājumiem. Atceros kādu nodarbību, kurā apskatījām jautājumu par kristīgo neitralitāti. Brošūrā bija paskaidrots, ka katoļi piedalījās krusta karos, bet tas nav saskaņā ar Bībeles mācībām. Man likās, ka esmu uzzinājusi kaut ko vērtīgu. Tā man radās vēlēšanās uzzināt vairāk par šo grāmatu, lai gan labi sapratu, ka tas prasīs daudz laika. Nodarbības ritēja ātrā tempā. Tās vairāk bija pielāgotas manam vīram. Lai gan daudzi jautājumi bija neskaidri, gājām tik uz priekšu. Vienu reizi atceros pirms kādas nodarbības es jautāju brālim, vai es varu nodarbības laikā adīt un klausīties? Uz ko viņš atbildēja: “Labāk nē, jo laiks, kuru veltu mācoties, pieder Dievam. Pēc kāda laika mēs tikām aicināti uz sapulcēm, taču vīrs nebija vēl gatavs tās apmeklēt. Arī nodarbības mājās viņš laiku pa laikam izlaida. Atceros tieši tajās reizēs, kad biju viena ar bērnu, tad šis brālis jautāja, vai es gribētu kopā ar draudzi sludināt. Uz ko es atbildēju, ka man jārunā ar vīru par to. Tad brālis atvēra rakstu vietu no Apustuļu darbu grāmatas un palūdza man izlasīt, ka Dievu vairāk jāklausa nekā cilvēkiem. Tā es kļuvu par sludinātāju un sāku sadarboties ar draudzi, lai gan īsti nebija pārliecības par to, ko stāstīju citiem. Tikai pēc kāda laika brālis pateica, ka būtu labi, ja es apmeklētu sapulces arī darba dienās, jo tur notiek apmācība, kā pareizi sludināt. Tad padomāju, ja man būtu iepriekš pateikts, ka vēl papildus būs jāapmeklē darbdienas sapulces, tad nebūtu piekritusi kļūt par sludinātāju. Man jau brīvdienās nebija viegli vienai ar bērniem nokļūt līdz sapulcei. Spriedzi vēl radīja kāda neprecēta māsa, kura mēdza pirms sapulcēm bieži ienākt, lai it kā atgādinātu par sapulču apmeklēšanu. Tajā laikā sākās strīdi un nesaskaņas ar vīru, jo sapulču apmeklēšana prasīja daudz spēka un laika. Atceros bieži bija tādas reizes, kad biju izlēmusi uz sapulci neiet, taču, kad pienāca vakars, tad visus nepadarītos darbus atstāju novārtā un tomēr skrēju uz sapulci. Tajā laikā biju lasījusi pantus no Bībeles par to, ka senatnē Dievs sodīja ar nāvi cilvēku, kurš bija ģimenei gādājis malku, bet to esot darījis dienā, kad bija laiks jāvelta garīgām nodarbēm. Tas man nebija līdz galam skaidrs, bet draudzē tika paskaidrots, ka Dieva viedokli apšaubīt nevar, jo viss ko viņš caur saviem Rakstiem māca ir pilnīgs, jo Dievs un Viņa Dēls ir pilnīgi. Arī draudzes sapulcēs tika uzsvērts, cik svarīgi ir apmeklēt sapulces, jo tā mēs parādam uzticību Dievam un mīlestību pret ticības biedriem. No sapulcēm mājās nācu pārgurusi un raudādama, jo ar bērniem nebija viegli. Vīrs tolaik nevēlējās mani atbalstīt, bet tieši otrādi pārmeta, kāpēc apmeklēju šīs sapulces, ja jau tik ļoti nogurstu. Tad vēl šīs Bībeles studijas, no kurām maz ko varēju uztvert, jo bērni prasīja uzmanību. Mācīšanās temps bija pielāgots manam vīram, nevis man ar bērniem. Kad grāmata, kuru studējām gāja uz beigām, brālis jautāja, vai es vēlos kristīties. Teicu, ka manas zināšanas nav pietiekamas, bet brālis teica, ka tās jau laika gaitā varēs papildināt. Lai pamudinātu kristīties viņš minēja kādu piemēru. Ja mēs kādam esam kaut ko parādā un tad, kad parādu atdodam, tad ir tāds atvieglojums. Tālāk skaidroja: “Mēs visi cilvēki esam Dieva parādnieki un kristoties tas parāds it kā dzēšas.”

Vēlāk kāda kristiete piedāvāja mani iepazīstināt ar kādu jaunu vientuļo māmiņu, kura arī mācījās Bībeli. Tā sākās mūsu draudzība ar šo jauno māmiņu, par kuru vēlāk pastāstīšu vairāk. Tolaik arī viņa mani mudināja kristīties. Viņa izlasīja pantu no Bībeles, kur bija teikts: “Kas var darīt labu un nedara, tas grēko.” Tā es izlēmu 1993. gada vasaras kongresā kristīties. Atceros — tad sākās vēl vairāk problēmas, jo vīrs neatbalstīja manu lēmumu. Bija sajūta, ka visi ir nostājušies pret mani, arī tuvākie radi. Visu notiekošo uztvēru kā organizācijā tika mācīts, ka tā ir pretestība no sātana un viņa pasaules, un tas liecina, ka es esmu uz pareizā ceļa. Atceros, kad draudzes vecākais bija gana apmeklējumā, lai pārbaudītu vai es mācu bērniem Bībeli, viņš uzdeva jautājumus no Bībeles stāstu grāmatas. Tolaik ģimenē audzinājām divus bērnus Gati un Ievu.

1996. gadā piedzima Lotta. Tas bija ļoti grūts laiks, jo visā valstī bija ekonomiskā krīze. Daudziem tolaik nebija darba, arī mēs dzīvojām uz bērna pabalstiem. Draudzē bija kāds draudzes vecākais, kurš piedāvāja darbu vairākiem draudzes locekļiem, starp kuriem arī bija mans vīrs, lai gan viņš nebija kristīts Jehovas liecinieks. Šis brālis vīram iedeva darbu — siet mežā bērza slotas. Atceros, kad vīrs brauca mājās, vienmēr somā bija ielikts kāds dārzenis. Tā mēs kaut kā ar šīs ģimenes atbalstu varējām pārdzīvot krīzi. Kad meitiņa paaugās, tad atsāku strādāt bērnudārzā. Tanī laikā darba kolēģi zināja manu situāciju ģimenē. Atceros, kādu rītu pie manis bērnudārzā grupā ienāca kāda nepazīstama sieviete un iedeva man konvertu, kurā bija ielikusi palielu naudas summu. Kad vēlējos noskaidrot, kas viņa ir un kāpēc vēlas man palīdzēt, viņa nevēlējās to atklāt. Biju tik ļoti pārsteigta, ka nevarēju īsti saprast, tikai nojaust. Lai varētu savilkt kopā galus, man bija jāpiestrādā Latvijas faktos, kur mans darba pienākums bija aptaujāt iedzīvotājus dažādos jautājumos. Lai parūpētos par savu bērnu pamatvajadzībām vēlāk jau sāku strādāt trijos darbos. Šo informāciju stāstu, jo draudzē tiek skaidrots, ka Dievs rūpējās par cilvēkiem, kas viņam kalpo. Kad gaidīju trešo bērnu, biju ļoti nobažījusies, kā varēšu parūpēties par saviem bērniem. Tad kāda māsa mierināja un teica, lai nesatraucos, ka Dievs jau parūpēsies. Tagad pārdomājot to laiku, varu droši pateikt, ka tolaik daudziem draudzē un manai ģimenei palīdzēja nevis Dievs, bet šis brālis ar savu ģimeni. Atceroties sievieti, kura atnesa konvertā naudu, sapratu, ka viņa nebija Jehovas lieciniece, taču atšķirībā no JL nelielījās. 

JL stāsta cilvēkiem, ka pieturas pie Bībeles un seko Jēzus mācībām, bet paši nepārtraukti lielās ar to, ka palīdz ticības biedriem, kuri cietuši dabas katastrofās. Vai tas ir saskaņā ar Jēzus teiktajiem vārdiem?

2004. gadā iznāca likums par obligāto augstāko izglītību pirmsskolas skolotājiem. Lai nezaudētu darbu, es iestājos augstskolā. Lai gan sapulces izlaidu diezgan bieži, no draudzes neviens man nepārmeta. Tā kā man bija jārūpējas par bērniem, es nekādā gadījumā nedrīkstēju zaudēt darbu, tāpēc biju apņēmusies pabeigt skolu, lai arī kas notiktu. Uz to brīdi ģimenē jau bija četri bērni — vecākais dēls un trīs meitas. Tolaik vecākie bērni ļoti palīdzēja mājas darbos un jaunāko māsu pieskatīšanā. Sapulcēs tika runāts negatīvi par augstskolām, taču tolaik es tur nesaskatīju nekā slikta. Tieši otrādi — es varēju gādāt par bērniem un rādīt labu piemēru. Atceros pēdējā gadā, kad bija jāgatavojas valsts eksāmeniem, sapulcēs biju diezgan reti. Tad draudzes vecākie atnāca un aicināja mani nepamest organizāciju.

Turpinot savu dzīvesstāstu, gribu pastāstīt par jauno māmiņu, kuru sākumā pieminēju. Kā viņa, būdama kristīta Jehovas lieciniece, vilka projām no manis manu vīru. Viņa bija klusas dabas māsa. Viņai ļoti patika lasīt un pētīt Bībeli. Mēs bieži kopā gan gatavojāmies sapulcēm, gan pavadījām brīvo laiku. Viņa man sūdzējās, ka citas ģimenes draudzē no viņas izvairās un negrib īpaši kontaktēties un veidot draudzību. Tolaik vēl īsti nesapratu, ka tam bija nopietns iemesls. Tā kā šī māsa bija neprecēta un audzināja viena pati dēlu, viņa bija nomākta un depresīva. Viņa bieži ciemojās mūsu mājās dažreiz līdz vēlam vakaram. Atceros — kādā vasaras dienā Jelgavas pilsētas svētkos bija pasākums, kuru apmeklējām trijatā. Es ar vīru un šī jaunā māsa. Tanī vakarā kristīgā māsa aizgāja ar manu vīru projām, man neko nepasakot, pie tam uz visu nakti un pārradās tikai uz rīta pusi ar šampanieti rokās. Kad jautāju, kā viņa tā var rīkoties, būdama kristiete, viņa atbildēja, ka viņai bija interesanti pastaigāties. Es centos aizmirst šo gadījumu un par to vairāk nerunāt. Šai māsai bija grūti atrast darbu un ja viņai tas izdevās, viņa ilgi nestrādāja. Man bija viņu žēl un piedāvāju viņai strādāt par auklīti savā bērnudārzā, cerēdama, ka depresija atkāpsies, taču es kļūdījos. Katru rītu viņa kavēja darbu un ar darba pienākumiem nevarēja tikt galā, kā rezultātā mēs sākām strīdēties. Atceros kādu dienu, kad mudināju viņu izdarīt darbus, viņa reaģēja ļoti asi un meta man ar lielu nazi, kuru tobrīd turēja rokās. Tad gan nobijos un griezos pie vadības pēc palīdzības, jo nevarēju vairāk turpināt kopā strādāt. Tā šī māsa pēc pārrunām ar vadību uzrakstīja atlūgumu.

Pēc daudziem gadiem, kad bijām jau pilnas slodzes kalpošanā, mēs kopīgi atpūtāmies un spēlējām kādu spēli. Ar mums kopā bija vēl viena māsa. Šajā spēlē bija jāatbild uz jautājumu, ko tu esi darījusi tādu, ko negribētu nevienam teikt? Tad šī māsa pateica, ka esot ar manu vīru vēl vienu reizi pavadījusi laiku kopā. Tas, protams, mani pārsteidza, bet tā kā biju jau izšķīrusies no vīra, neuzskatīju par vajadzību viņu iztaujāt. Tikai otra jauniete teica: “Vai ar viņu viss ir kārtībā?” Vēlāk šī māsa man stāstīja, ka viņa pamanījusi, ka viņa uzkrītoši pievērš uzmanību tieši precētiem brāļiem. Kāpēc stāstu šos notikumus? Jo vēlos, lai cilvēki saprastu, ka organizācija ir izveidojusi tādus noteikumus, ka draudzēties ar pretējo dzimumu var tikai tad, ja ir nodoms precēties. Un tas ir atļauts tikai draudzes iekšienē. Tāpēc daudzas māsas jūtas vientuļas, jo neredz iespēju, ka varētu satikt savu otro pusīti.

Turpinot runāt par šo problēmu, vēlos pastāstīt kā kāda kristīta jaunā māsa stāstīja par savām attiecībām ar vīrieti, kurš nebija Jehovas liecinieks. Kad viņai tika jautāts, cik ilgi viņa tā turpinās, kristītā māsa atbildēja: “Kamēr draudzes vecākie nepieķers”. Kad informācija nonāca līdz draudzes vecākajiem, šī māsa visu noliedza. Draudzes vecākie vēlāk man palūdza informāciju nevienam nestāstīt un atstāt visu Jehovas ziņā. Šī māsa bija un ir Jehovas lieciniece. Viņas vecāki skaitās ļoti aktīvi draudzē.

Turpinot stāstīt par šo jaunieti, vēlos pievērst uzmanību tam, kā Jehovas liecinieki audzina savus bērnus un kā viņi ar savu nekaunīgo rīcību ietekmēja citus bērnus. Atšķirīgu apstākļu dēļ tolaik nevarēju meitai iegādāties tādas lietas, kādas bija šai jaunietei. Līdz ar to šī jauniete apcēla manu meitu kā rezultātā bija grūti meitu palaist uz skolu. Kad vēlējos pārrunāt šo radušos problēmu ar jaunietes māti, kura bija laipna, kristīta māsa, viņa negribēja ticēt maniem vārdiem un izteicās, ka tā nevar būt. Man bija sajūta, ka esmu otrās šķiras cilvēks un neko nevaru mainīt. Audzinot meitas, pieredzēju daudz nepatīkamas situācijas, kad citi draudzes locekļi sargāja savus bērnus no maniem kā no spitālīgiem. Draudzē tika mācīts, lai vecāki palīdzētu saviem bērniem izvēlēties labus draugus, tādus kam ir garīgi mērķi u.t.t. Tāpēc citi vecāki no citām draudzēm ievāca ziņas par manu ģimeni. Tā kā mani bērni auga “reliģiski sašķeltā ģimenē”, kā liecinieku literatūrā ir rakstīts, es ar meitām citiem kristiešiem bijām slikta sabiedrība. Arī manas meitas to labi saprata un mājās par to atklāti runājām. Paliekot vecākas viņas pašas arī nevēlējās būt starp tādiem liekulīgiem cilvēkiem. Protams, viss nebija tik slikti. Bija arī daudzbērnu ģimene, ar kuru kopā ļoti jauki pavadījām brīvo laiku un draudzējāmies. Vēl esmu ļoti pateicīga kādam draudzes vecākajam, kurš mani ar meitām mudināja apmeklēt sporta pasākumus, kurus organizēja draudzes locekļi, kā arī palīdzēja nokļūt līdz sporta zālei gan man, gan manām meitām.

Runājot par organizācijas mācībām, gribētu atzīmēt to, ka tā māca, ja kristietis vairāk veltīs laika sludināšanai, tad Dievs svētīs. Viena no svētībām ir dieva svētais gars, kuru Dievs piešķir tiem, kuri viņam paklausa. Tāpēc biju apņēmusies viņu paklausīt it visās lietās kā organizācija mācīja. Vienreiz mani bērni ļoti vēlējās, lai es esmu kopā ar viņiem savas vecākās māsas dzimšanas dienā. Lai gan man ļoti gribējās būt kopā ar savu ģimeni, baidījos, ka Dievs nesvētīs manu pionieru kalpošanu, ja būšu viņam neuzticīga. Atceros, kad biju pionieru skolā, tad vakara sapulcē apskatījām jautājumu no grāmatas “Pasargiet sevi Dieva mīlestībā”. Man spilgti palika prātā doma, ka gara augļus nevar attīstīt bez Dieva gara palīdzības. Savukārt citā reizē uzmanīgi klausījos draudzē teikto runu “Kā mēs varam zināt, vai mums ir tuvas attiecības ar Dievu?” Brālis sākumā minēja Bībeles pantu no 1. Mozus grāmatas, kur teikts, ka cilvēki ir radīti pēc Dieva tēla un līdzības. Tātad, es domāju, cilvēks, kurš daudz laika velta kalpošanā, saņems Dieva gara atbalstu, ar kura palīdzību viņš spēs attīstīt gara augļus un tādējādi būs tuvāk Dievam. Es tolaik uzskatīju, ka izveidot tuvas attiecības ar Radītāju ir vissvarīgākais, ko cilvēks var darīt savā dzīvē.

Kāda jauna māsa, kura kalpoja par pionieri kādreiz izteicās, ka visi pionieri ir slimi ar nerviem vai depresīvi. Tolaik negribēju piekrist viņas teiktajiem vārdiem, taču pēc vairākiem pavadītajiem pionieru kalpošanas gadiem esmu personīgi pārliecinājusies, ka tā bija patiesība. Piemēram, manā draudzē bija trīs speciālās pionieres, kurām bija nopietnas problēmas ar veselību. Vienai māsai, kurai vīrs bija draudzes vecākais un misionārs, bija emocionālie traucējumi, viņa bieži mēdza izlaist sapulces, arī sludināt vairākas stundas viņa nevarēja. Savukārt cita māsa nevarēja sadzīvot un saprasties ar draudzes locekļiem savu rakstura īpašību dēļ, lai gan daudzus gadu desmitus kalpoja pilnu slodzi. Viņa reiz izkratīja savu sirdi kādai citai māsai un teica, ka būs jāiet ārstēties psihiatriskajā slimnīcā. Trešā māsa, kura daudzus gadus bija kalpojusi Bētelē, bija laimīga, ka bija tikusi no turienes laukā un bija atsūtīta uz Jelgavas draudzi kā speciālā pioniere. Bētelē viņai daudzu gadu garumā tika jautāts, vai viņa nedomā precēties. Ar šo māsu es bieži sadarbojos un atceros, ka viņa nepārtraukti bija noraizējusies kā draudzes locekļi un vecākie skatās uz viņas kalpošanu. Viņa man nedaudz stāstīja par laiku, kad bija dzīvojusi Bētelē. Par visiem stingrajiem noteikumiem, piemēram, kad durvīm nedrīkstēja būt ciet, ja istabā atradās neprecēti pretējā dzimuma kristieši. Tolaik man nebija saprotams, kāpēc kristiešiem, kuri atrodas ieslodzījumos Dievs palīdz palikt uzticīgiem, bet kristieši, kuri mīl viens otru nevar satikties divatā un palikt vieni slēgtā telpā? Vai tad Dievs viņiem nepalīdzēs palikt uzticīgiem? Viņa stāstīja par māsām, kuras gāja pie viņas sūdzēties par to, cik slikti viņas jūtas, būdamas precētas sievas, lai gan precējās ar kristītiem brāļiem. Organizācija nepārtraukti raksta savās publikācijās, cik labi, gudri padomi ir atrodami Bībelē. Tikai neraksta otru pusi — par to, cik daudz ģimeņu izjūk, jo JL paši šos padomus neievēro. Bijusi 27 gadus organizācijā, esmu pati personīgi no māsām dzirdējusi, kā viņas ir cietušas no saviem vīriem gan emocionāli, gan fiziski. Kāds varbūt teiks, ka tie ir atsevišķi gadījumi. Tā nav patiesība. Īpaši to varēja dzirdēt, kad sapulces un sludināšana notika attālināti, zoom platformā. Tad varēja redzēt un dzirdēt kādas attiecības patiesībā ir JL ģimenēs. Vienreiz sludināšanas laikā dzirdēju kā kristīts vīrs kliedza uz savu sievu, lai lasās laukā no mājas. Kāda cita māsa, kura nesen bija apprecējusies, atnāca ar uzdauzītu aci. Cik nožēlojami, ka organizācija sevi reklamē kā laimīgu dieva tautu, bet patiesībā lielākā daļa kristiešu cieš no trauksmes sajūtas un depresijas. Organizācija māca, ka sievām jāpakļaujas saviem vīriem, bet krievu valodā šis vārds skan “podčiņatsa”, tas man lika justies kā armijā, bezierunu paklausība. Ja ģimenē ir savstarpēja mīlestība un cieņa, tad nevienam nav jāpakļaujas. Šis princips jeb norādījums daudzās ģimenēs radīja nevajadzīgu spriedzi un nomāktību.

Atgriežoties pie jautājuma par Dieva svēto garu, organizācija māca, ja vairāk sludinās, tad kristieši būs bagātīgi svētīti. Gribētu pastāstīt ko pieredzēju kādā kampaņas laikā. Mani ļoti pārsteidza gados vecāko māsu uzvedība ar kurām tolaik dzīvoju vienā mājā. Šīs māsas strīdējās savā starpā, jo nevarēja sadalīt vienu jaunu brāli. Interesanti bija tas, ka viena no viņām nāca pie manis, lai es izšķirtu strīdu. Es jutos kā bērnudārza audzinātāja. Lai veicinātu savstarpēju mieru mājā, man bija jāpaskaidro elementāri jautājumi, pie tam vēl kristietēm, kuras kalpo pilnu slodzi. Vienai no viņām bija jau vairāk par 60 gadiem. Es nekādi nevarēju saprast, kā kristieši, kuri vairāk velta laiku sludināšanā, var izturēties kā mazi bērni. Kur tad ir Dieva svētais gars? Kur ir rakstura īpašības, kuras vajadzētu izpaust kristiešiem, kuri vairāk sludina? Citā dienā viena no māsām mēģināja mani aizskart ar vārdiem, lai izaicinātu, jo biju kopā sludinājusi ar kādu citu brāli. Arī vakaros tai vietā, lai pārrunātu, kā ir pagājusi diena, es pamanīju, ka māsas runāja par seksuāla rakstura jautājumiem, pie tam vēl diezgan vulgāri. Turpinot stāstīt par māsām, kuras kalpo pilnu slodzi, es pamanīju, ka vairākām māsām ir vainas sajūta, ka viņas nevar izpildīt stundas, citas sūdzējās, ka jūtas vientuļas. Kādā kongresā pārtraukuma laikā sarunājos ar kādu māsu, kura tolaik bija atstājusi speciālo pionieru kalpošanu. Kad viņai jautāju, kāpēc viņa tā izlēma, viņa atbildēja, ka psiholoģiski nevarējusi izturēt. Es tolaik klausījos kongresā šīs māsas interviju, viņa stāstīja par savām attiecībām ar vīru. Tolaik priecājos par to, ka organizācijā ir tādas labas ģimenes. Vēlāk uzzināju, ka šai māsai bija problēmas ar vīru, viņa gribēja tikt pie cita brāļa. Es nevarēju saprast, kas notiek.

Organizācija uzsver, ka tie, kas kalpo pilnu slodzi ir laimīgi un priecīgi, viņiem ir tuvākas attiecības ar Dievu, jo viņiem ir Dieva svētais gars, taču es redzēju pilnīgi pretējo. Apkārt psihiski nelīdzsvarotas kristietes, ar seksuālām novirzēm.

Organizācija turpina gadu no gada savās publikācijās uzsvērt, ka atlicis maz laika, tāpēc vajag izmantot šo brīdi, lai cilvēkus brīdinātu par gaidāmo “tiesas dienu”. Es agrāk domāju, kā mana darba kolēģe, būdama katoliete, var biedēt bērnus ar elles ugunīm? Ko dara JL? Nepārtraukti baida ar tuvojošos tiesas dienu, pie tam vēl izveidoja video, kur attēlotas vajāšanas pret “uzticīgajiem dieva kalpiem”. Kā kristietis var palikt vesels, regulāri skatoties un klausoties šādu informāciju? Pēdējā gadā sāku aizdomāties, ka kaut kas nav kārtībā. Sāku uzdot jautājumus draudzes vecākiem, kāpēc organizācija rāda tādus video, kur var redzēt psiholoģisku ietekmi uz cilvēku.

Video “Kas notiek Valstības zālē” tiek teikts, ka sapulču laikā katrs brīvprātīgi var izlemt sniegt komentāru, vai nē. Taču no māsām biju dzirdējusi, ka viņas jūtas nomāktas, jo nepārtraukti tiek izdarīts spiediens uz šiem draudzes locekļiem kā arī uz ieinteresētajiem. Vienreiz sapulcē pa tiešo izskanēja doma no kāda misionāra, draudzes vecākā, ka citi tikai “atnāk, nosēž un aiziet mājās”. Tā kristiešiem gadu no gada, apmeklējot šādas JL sapulces, rodas vainas sajūta un nomāktība, īpaši tiem, kuri no sirds ir patiesi. Turpinot rakstīt par sapulcē sniegtajiem komentāriem, Sargtornī bija teikts, ka tādā veidā kristietis apliecina mīlestību pret Jehovu un ticības biedriem. Tas nozīmē, ka vēlēšanās atbildēt jānāk katram personīgi no sirds. Ar laiku uzzināju, ka no draudzes vecāko sievām un bērniem tiek pieprasīts, lai viņi sapulcēs atbildētu. Tas nepieciešams, lai rādītu draudzei piemēru. Tad jautāju kādam draudzes vecākajam: “Kā tad var zināt, vai kristietis atbild brīvprātīgi, vai piespiedu kārtā?” Sanāk, ka organizācija gatavo kristiešus, kuri liekuļo.

Tad vēl organizācija ieteica no galvas mācīties Bībeles pantus, kuri it kā palīdzēšot laikā, kad sāksies lielās vajāšanas. Tobrīd man bija daudz brīva laika, jo gulēju uz gultas ar ieģipsētu kāju, kuru slēpojot biju satraumējusi. Tā es sāku cītīgi mācīties. Mans mērķis bija nedēļā iemācīties vismaz desmit Bībeles pantus. Atceros, ka meitām nosūtīju īsziņās pantus, kurus tolaik biju iemācījusies no galvas. Tā kā organizācija vienmēr mācīja, ka lasītais ir jāpārdomā, tā arī darīju. Bībeles pantus salīdzināju ar Sargtorņa rakstiem, pārskatīju iepriekšējo gadu kongresa pierakstus un atskārtu, ka JL mācības nav saskaņā ar Bībeli un ir pretrunīgas. Piemēram, kādā kongresā jauna pioniere sniedza interviju, kurā stāstīja, ka viņa turpmāk izvēlēsies sev draugus tikai no pionieru vidus. Jehovas liecinieki sevi reklamē kā Dieva tautu, kur kristieši visi ir vienoti mīlošā ģimenē. Tas, ko dzirdēju no šīs jaunās pionieres, parāda, ka viņas draugu izvēle neveicina draudzes vienotību un ir pilnīgā pretrunā ar Jēzus mācībām. Pie tam šī māsa bija uzaugusi JL ģimenē, kurā vecāki bija un ir pilnas slodzes kalpotāji. Saistībā ar šīs pionieres interviju atcerējos iepriekš apskatīto Sargtorni, kur bija teikts: “Lai palīdzētu tiem, kuri attālinājušies no draudzes, ar šiem kristiešiem vispirms ir jāsadraudzējas”. Kā var sadraudzēties, ja jāizvēlas draugus tikai no pionieru vidus? Es secināju, ka pilnas slodzes kalpošana nepalīdz attīstīt gara augļus un nepalīdz būt tuvāk Dievam, jo JL organizācijā nav Dieva gara. Tā arī uzrakstīju savā atteikuma vēstulē, kad biju izlēmusi izstāties no organizācijas.

Tieši tajā laikā draudzē tika atgādināts par to, lai nelasām neko, kas tiek sūtīts no tiem, kas vairāk neskaitās liecinieki. Es nelasīju, taču man visu laiku domas bija par to, kas varēja būt par iemeslu tiem, kuri izlēma atstāt organizāciju. Tad kādā sarunā brālis pieminēja valsti un notikumus, kas bija saistīti ar JL. Tad cītīgi sāku meklēt informāciju un līdz vēlai naktij tulkoju rakstus, kas stāstīja par pedofilijas lietām. Izlēmu sapulcei vairāk nepieslēgties, jo nevēlējos būt organizācijā, kas piesedz pedofiliju. Vēl lielāka skaidrība kļuva, kad noklausījos Reimonda Frensa grāmatu, kura man palīdzēja visu salikt pa plauktiņiem un uzrakstīt izstāšanās vēstuli.

Tagad saprotu, kāpēc draudzēs nepārtraukti tiek brīdināti kristieši, lai nekontaktējas ar izslēgtajiem. Viņi baidās, ka uzzinās patiesību par visiem noziegumiem, kurus Vadošā padome slēpj no sludinātājiem. Viņiem vairāk netiks sūtīti ziedojumi, no kuriem jāapmaksā organizācijai uzliktie sodi par pedofilijas slēpšanu. Viņiem nebūs, par ko nopirkt gredzenus un dārgus pulksteņus, kurus es redzēju agrāk, skatoties pārraidēs. 

Vai varat iedomāties apustuli Pāvilu, dzīvojot uz citu kristiešu rēķina, pērkot ekskluzīvas dārgas automašīnas un citas lietas?

Tas tā, pārdomām. Vai Jehovas liecinieki dzīvo saskaņā ar to ko sludina? Nē. Tā ir mana pieredze 27 gadu garumā.

Gribētu no sirds pateikties visiem par emocionālo atbalstu manas izstāšanās laikā no JL organizācijas. Tas nebūt nav viegli, kā daži apgalvo. Ir ļoti smagi apzināties, ka tas, kam no sirds ticēji daudzu gadu garumā, pat gadu desmitiem, ir bijis meli. Stundām esmu raudājusi, nonākot pie šīs atziņas. Paldies visiem, kas piekrita ieguldīt laiku un līdzekļus, lai izveidotu šo mājas lapu. Paldies, ka izlasījāt manu dzīvesstāstu! Lai jums visiem labi klājas!

Inta Ausmane
27.10.2021.

* Šis stāsts ir literārs jaunrades darbs. Tajā aprakstītie notikumi un personas ir izdomāti un nav reāli. Jebkāda tieša vai netieša līdzība ar konkrētām personām vai iestādēm ir tikai nejauša sakritība.