Fakti par Jehovas lieciniekiem

Vārds: Jānis Stūrmanis
Gadi: 40
Izglītība: RVT Kokapstrādes tehnologa doploms, RTU nepabegta augstākā datorzinātņu fakultātē
Ģimenes stāvoklis: precējies, 6 bērnu tēvs
Piederība organizācijā: no 1995. — 2021. gadam
Pozīcija organizācijā: 3 gadus pionieris, 10 gadus draudzes grāmatvedis, 17 gadus draudzes kalpotājs

*Mani sauc Jānis Stūrmanis. Esmu dzimis 1981. gadā, Rīgā. Izaugu nepilnā, jauktā latviešu/krievu ģimenē. Visi radi no mammas puses runā krieviski. Vecāki izšķīrās, kad man bija pāris gadi. Atceros, ka tētis sita mammu. Viņa stāvēja uz ceļiem, raudāja un tēvs viņu sita. Mamma lika saģērbties un mēs vairs neatgriezāmies. Mēs bieži mainījām dzīvesvietas un skolas, jo mainījās patēvi. Tēvs par mums nerūpējās. 1990-o sākumā, kad mums nebija, ko ēst, tēvam bija firma, BMW automašīna. Tajās retajās reizēs, kad viņš atbrauca, viņam katrreiz bija cita sieviete. Vienreiz bagāžniekā viņam bija kaste ar banāniem (tajos nabadzīgajos laikos, tas bija neticami). Citreiz viņš svešai sievietei, ko es redzēju tikai vienu reizi, iedeva 100 USD pledam. Šī netaisnība ļoti iespiedās mana bērna prātā. Es domāju kā tas var būt, ka mēs dzīvojam trūkumā, bet tēvam BMW, banāni, sievietes, dolāri? Es nozvērēju sev, ka es nekad dzīvē tā nedarīšu. Man būs viena sieva un es pats izaudzināšu savus bērnus! Šo zvērestu esmu izpildījis. Šobrīd man ir 40 gadi, 6 bērni, par kuriem esmu gatavs nomirt, un dzīvē bija tikai viena sieviete – mana sieva.

Pamatskolu pabeidzu ar izcilību kā labākais klasē. Esmu ieguvis vairākas godalgotas vietas olimpiādēs. 2000. gadā pabeidzu RVT kokapstrādes fakultāti ar izcilību kā labākais kursā. Visus 4 studiju gadus bija paaugstinātā stipendija par labām sekmēm. Papildus man ir nepabeigta augstākā izglītība RTU datorzinātņu fakulktātē. Kursabiedri mani ievēlēja par kursa vecāko. No 2006. gada man ir savs uzņēmums. Šobrīd taisām datorprogrammas kokapstrādes programvadības darbagaldiem, ko lieto lielākās mēbeļu rūpnīcas Krievijā un Baltijā. Ar savu ideju esmu vinnējis Eiropas konkursu „Zinātniski rūpnieciskajos pētījumos” un ieguvis Eiropas finansējumu jauna zāģēšanas optimizācijas algoritma izveidošanā, ko izstrādājam sadarbībā ar Latvijas zinātniekiem. Kad produkts būs gatavs, Latvijai būs sava, ātrākā pasaulē zāģēšanas optimizācijas programma. To es atstāšu mantojumā saviem bērniem.

Es biju Jehovas Liecinieks no 1995. gada 24. decembra līdz 2021. gada 11. janvārim. Savā dzīvesstāstā es vairāk gribu pievērsties tieši šim posmam un dalīties unikālā pieredzē. Ceru kādam tas palīdzēs. Jehovas Liecinieki apgalvo, ka drīz būs armagedons, kurā dzīvību zaudēs visi, kas nav Jehovas Liecinieki, jo visa pasaule ir ļauna un pelnījusi iznīcināšanu. Izglābsies tikai Jehovas Liecinieki. Lasot manu dzīvesstāstu, es gribu, lai jūs uzdodat sev jautājumu un gūstat atbildi:”Vai JL ir izredzēti, labāki par citiem cilvēkiem? Vai arī viņi ir šīs „ļaunās pasaules” daļa, pie kam ne tā labākā?”. Atbildi, lai sniedz katrs pats.

1990-o gadu sākumā mūsu ģimenē notika vairākas nelaimes. Nomira vectēvs, kuru mēs ļoti mīlējām. Viņš bija ļoti gudrs. Viņam piederēja vairāki patenti un izgudrojumi. Bērēs es nesu lielu krustu pa priekšu procesijai. Bēru vadītāja teica, lai pienāk atvadīties un, ja ļoti tic, tad var notikt brīnums. Es sagrābu vectēva līķi aiz rokas, aizvēru acis un pilnīgi sasprindzinājos, lai stiprāk gribētu, bet nekas nenotika. Es jutos vainīgs. Laikam par maz gribēju. Mamma ar patēvu iekļuva smagā avārijā. Mamma gandrīz nomira. Viņa pusgadu atradās slimnīcā. Avārijas rezultātā viņa guva 13 lūzumus un izkropļotu seju, ko izlaboja ar plastisko operāciju. Mūs pameta patēvs, kas par mums rūpējās visilgāk ~ 6 gadus. Tas bija rekords! Šādā ievainojamības stāvoklī 1994. gada oktobrī pie mums uz dzīvokli Ziepniekkalnā atnāca Jehovas Liecinieki un solīja iespēju satikt vectēvu paradīzē uz zemes. Man bija 13 gadi. Mēs dzīvojām trijatā: mamma, māsa un es. Studēt sāka mamma ar māsu. Māsai bija 15 gadi. Man jau bija bioloģijas priekšmets. Mums mācīja evolūciju. Pāris nedēļas es par mammu un māsu smējos. Apsaukāju par svetošām un gāju pagalmā bumbu spēlēt, kamēr viņas studēja. Tad kādu reizi mamma piedāvāja palikt, paklausīties, jo pēc tam būs tējasdzeršana ar poņčikiem. Tas bija spēcīgs arguments! Kā vēlāk izrādījās es savu dvēseli (25 manas dzīvas gadi) pārdevu par šiem nolādētajiem poņčikiem! Studijas laikā es māsai, kas ar mums studēja, uzdevu jautājumu par dinozauriem. Kur radīšanas aprakstā viņi ir? Daudzi bija plēsēji jau pirms Ēdenes dārza, zemes nolādēšanas un noteikti neēda salmus. Tam ir vajadzīgi plakani zobi, bet daudziem dinozauriem bija asi plēsēju zobi. Māsa solīja sagatavoties un atbildēt nākamreiz. Nākamo reizi viņa atnāca kopā ar vairāk pieredzējušu brāli, kurš parādīja 1.Moz 1:21, kur pieminēti „lielie jūras briesmoņi”. Tie arī esot dinozauri. Viņi izmira, jo Dievs viņus izmantoja, lai sagatavotu zemes augsni cilvēkam. Viņi savu uzdevumu izpildīja un vairs nebija vajadzīgi. Šī pasaciņa pilna ar caurumiem. Sākot ar to, ka dinozauri ir rāpuļi, kurus radīja tikai sestajā radīšanas dienā (1. Moz 1:25), izmira 65 miljoni gadi pirms cilvēka, izmiršanas iemesls nebija cilvēka parādīšanas, bet dabas katastrofa, u.t.t. Kā arī man nebija pieejama Jehovas Liecinieku „svētā gara gaisma” – vecās publikācijas, kur viņi zīmēja dinozaurus kopā ar Noasu (tipa vienkārši šķirstā neielīda), zinātniski kļūdainā fotodrāma, Rassela apgalvojumi, ka zeme ir ne vecāka par 48 tūkstoši gadu (JL apgalvoja, ka katra radīšanas diena ilga 7000 gadi un mēs dzīvojam 7-ās tūkstošgadu nedēļas noslēguma posmā), u.t.t. Papildus brālis man iedeva grāmatu krievu valodā: „Dzīvība. Kā tā ir radusies? Evolūcijas vai radīšanas ceļā?” Tur es izlasīju, ka visi normālie zinātnieki tic radīšanai, evolūcija ir sazvērestības teorija, ko bīda negodīgie zinātnieki, kas krāpjas un fabricē viltus pierādījumus, piemēram, līmējot cilvēka un mērkaķa galvaskausa fragmentus un pasniedzot kā cilvēkmērkaķi. Citu fosiliju, kas pierāda evolūciju nav. Pēc šīs grāmatas aizejot uz bioloģijas stundu, kur stāvēja viena galvaskausa kopija, man aiz dusmām rokas dūrē sažņaudzās. Vot maitas un krāpnieki! Cilvēkus māna! Tajā brīdī es biju 13 gadu vecs puika un es vēl neapzinājos, ka smalki piekrāpts biju es! Šī grāmata ir bēdīgi slavena ar viltus citātiem un zinātnieku apgalvojumiem, izrautiem no konteksta, apgriežot viņu teiktā jēgu par 180 grādiem. Šī grāmata vairs netiek izdota. Citātu salīdzinājums ar autoru oriģināliem atrodams pēc saites.

Es sāku ticēt Dievam. Teikt lūgšanas. Mēs apmeklējām visas sapulces. Mani piespieda valkāt uzvalku. Mūsu indoktrinācija noritēja sekmīgi un es strauji „garīgi augu”. Pēc pāris mēnešu studešanas es gribēju kļūt par sludinātāju. Ziepniekkalna draudzes vecākais lika pabeigt grāmatu „Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē un zemes”. Lai prasību izpildītu mēs forsējām. Tikāmies pa 2 reizēm nedēļā, katreiz izstudējot pa 2 nodaļām. Grāmatu pabeidzām 6 mēnešu laikā un 1995. gada 14. maijā notika tikšanās ar draudzes vecāko sludinātāja jautājumu kārtošanai. Pēdējā brīdī atklājās, ka mamma nevar būt sludinātājs, jo nav oficiāli šķīrusies ar patēvu. Šī formalitāte prasīja laiku. Mamma piespieda māsu kļūt par sludinātāju kopā ar mani. Viņa nevēlējās. Tikai vairākus gadus vēlāk viņa pateica, ka vairs nenožēlo, ka kļuva par Jehovas Liecinieci piespiedu kārtā. 

Līdz šim brīdim mēs katru vasaru pavadījām pie Babuškas (vecmāmiņa) Dārziņos kopā ar brālēnu Andreju. Brīvdienas, svētkus un brīvlaikus pa ziemu mēs arī pavadījām pie Babuškas, tikai Iļģuciema dzīvoklī. Rudenī atgriežoties skolā ar grūtībām varēja latviski parunāt, jo vairākus mēnešus valoda nebija lietota. 90-o sākumā Latvija atguva neatkarību. Tā kā es mācījos latviešu skolā, bet vienā brīdī mani pārtikas trūkuma dēļ aizsūtīja dzīvot pie Babas arī pa ziemu un viņa veda mani uz skolu, bet latviski viņa runāt nemācēja, tad man skolā bieži nācās kauties, jo mani apsaukāja par krievu. Tas bija briesmīgs lamuvārds. Man pat prātā neienāca, ka kļūstot par Jehovas Liecinieku mani atkal atspārdīs par šo tēmu. Par notikumiem mainot latviešu -> krievu draudzi aprakstīšu vēlāk. Kļūstot par sludinātājiem, 1995. gada vasara bija pirmā, kad mēs vairs nebraucām pie Babuškas, jo bija daudz jāsludina. Mēs paziņojām, ka vairs nesvinēsim svētkus. Notika norobežošanās no radiniekiem. To izdarījām mēs, nevis viņi. Babuška līdz mūža pēdējam brīdim 2020. gada aprīlī ticēja, ka mēs svinam svētkus, bet bez viņas. Katrreiz kad viņa svētkos zvanīja, mēs tusējām (izmantojām brīvdienas). Viņa lūdza, lai paņem viņu arī. Mēs neņēmām, jo apgalvojām, ka nesvinam, vienkārši pavadām brīvo laiku kopā. Lai gan viņa teica, ka nesvinēs kopā ar mums, mēs viņu atraidījām. Izmaiņas skāra visu. Attiecības ar radiem, draugiem, uzvedību, drēbes, hobiji. Uz skolu es sāku staigāt uzvalkā. To darīja tikai 2 cilvēki: skolas direktors un es. Es paturēju tikai tos draugus, kas bija gatavi ar mani studēt. Tādi bija trīs klasesbiedri. Mamma nokārtoja sludinātāju un burtiski pēc pāris mēnešiem 95 gada vasarā kristījās Lietuvas kongresā. Mēs ar māsu kristījāmies 1995. gada 24. decembrī. Es paņēmu palīgpionieri (jāsludina 60 stundas) līdz atteikumam. Es pametu futbola treniņus, jo draudzes vecākais teica, ka palīgpionieris ir labāks veids kā pavadīt pēdējos mēnešus pirms armagedona. 90-os tika kultivēta armagedona psihoze Jehovas Liecinieku vidū sakarā ar Mat 24:34 tā brīža interpretāciju. Ziepniekkalna draudzes vecākais mums pat ļoti konkrēti teica, ka armagedons pienāks max 2 gadu laikā. Tas bija 1996. gads. Kur esam mēs? Kur 96 gads? Kur armagedons? Šim brālim izvērsās brīnišķīga karjera JL organizācijā. Viņš pat ir kalpojis Somijas filiāles komitejā. Viņam jāatzīst, ka viss kam viņš ticēja 1996. gadā nepiepildījās. Mēs daudz sludinājām. 1996. gada novembrī es kļuvu par pilnas slodzes pionieri. Tas ir 1000 stundas gadā. Nokalpoju 3 gadus. Man bija 12 bībeles nodarbības, es izplatīju vidēji 250 žurnālus mēnesī. Mans rekords ir 500 žurnāli. Ar manu palīdzību 3 cilvēki kļuva par Jehovas Lieciniekiem. Es piemānīju pusi Olaines, Baložu, Ziepniekkalna. Galvenā sludināšanas tēma bija Mat 24:34 un drīzais gals, jo pēdējās dienas saskaņā ar JL mācību sākās 1914. gadā un pantā pateikts, ka viņi vēl būs dzīvi, kad visas šīs lietas notiks. Labi, ka cilvēkiem slikta atmiņa. Mani tagad varētu ar akmeņiem nomētāt kā viltus pravieti, kas sola drīzu galu, bet nepiepildās.

Tajā gadā es pabeidzu pamatskolu. Tā kā es labi mācījos, skolotāji mudināja mani mācīties tālāk vidusskolā un apgūt profesiju augstskolā. Draudze mani atrunāja no augstskolas plāniem un mudināja iet uz tehnikumu. Es iesniedzu dokumentus RVT. Pēc otra augstākā reitinga no kādiem 800 pretendentiem es varēju izvēlēties jebkuru fakultāti. Daži ieteica izmantot augsto reitingu un iet uz datoriķiem, kur bija konkurss 15 cilvēki uz vienu vietu. Es izvēlējos kokapstrādes fakultāti, kur konkursa nebija vispār. Tur gāja tie, kas netiek nekur citur. Es biju galīgi nojūdzies un pārsludinājies! Datori likās kaut kas nedabisks no sātana pasaules, kas nebūs jaunajā pasaulē. Man likās Jēzus bija galdnieks un man arī jābūt! Bet dzīve visu salika pa vietām. Tagad taisu datorprogrammas kokapstrādes darbagaldiem. Nekur tālu no datoriem neaizmuku. 

Mēs sludinājām tēvam. Uz to brīdi visa viņa varenība bija pazudusi. Viņš saslima ar šizofrēniju smagā formā ar halucinācijām un balsīm. Viņam likās viņš var pārslēgt luksoforus, slēdza līgumus ar tarakāniem, viņam bija kontakts ar ārpusszemes civilizācijām, u.t.t. Tas bija kā likums, ka pavasarī un rudenī viņš brauca uz Tvaika ielu. Viņš kļuva atkarīgs no citiem cilvēkiem. Nav vairs mašīnu, sieviešu, dolāru… Viņš ir gudrs cilvēks. Zināja, ka dzīvība attīstās evolūcijas ceļā, bet tajā laikā viņš palika vājš un ievainojams. Jehovas liecinieku sociums bija kaut kas vairāk, nekā viņam bija tajā brīdī. Viņu arī piemānīja tāpat kā mani ar grāmatu „Dzīvība kā tā ir radusies? Evolūcijas vai radīšanas ceļā?”. Ja viņš tajā brīdī zinātu cik šajā grāmatā ir melīgu apgalvojumi un apzināti sagrozīta informācija!

Tā kā ģimenē bija grūts finansiālais stāvoklis, tad mēs ar māsu jau no 13 gadiem piestrādājām pa vasarām un naudu atdevām mammai. No 15 es sāku strādāt ar brāļiem celtniecībā arī pa ziemu. Tā sākās mana darba pieredze ar brāļiem. Parasti brāļi visu algu maksāja aploksnē. Vienam brālim no Ziepniekkalna piederēja firma celtniecības jomā. Man uzticēja izremontēt Tērbatas ielā vienas skolas klasi kopā ar kādu kalpošanas palīgu no krievu draudzes. Tas brālis uz darbu hroniski nenāca. Ieradās kādas divas reizes nedēļā uz pāris stundām. Es gāju uz darbu kā pulkstenis no 8-17:00. To šefs redzēja. Kad objekts bija pabeigts un pienāca algas diena, šefs uzlika naudu uz galda un, redzot brāļa slinko strādāšanu, prasīja kā naudu dalīt. Kalpošanas palīgam, redzot naudas kaudzīti, pilnīgi dolāra zīmītes acīs varēja redzēt un viņš pieprasīja dalīt uz pusēm. Es piedāvāju dalīt proporcionāli pavadītam laikam darbā. Brālis iespītējās un pieprasīja pusi, jo tā bija sarunāts sākumā. Es biju apmācīts, ka labāk piekāpties, lai saglabātu mieru. Es piekāpos un sadalījām uz pusēm. Šefs izteica man līdzjūtību. 

Brālis uzņēmējs uzticēja man vēl objektus. Viņš arī bija kalpošanas palīgs. Pēc viena objekta man izsniedza tikai pusi atrunātās algas, kas bija stipri zemāk par tirgus cenām. Uz manu jautājumu kur pārējā nauda, brālis atbildēja, ka viņam jāmaksā nodokļi, tādēļ ir mazāk. Tā es pirmo reizi mūžā uzzināju, kas ir nodokļi. Nodokļi, tas ir, kad sarunā algu, bet saņem uz pusi mazāk! Protams, ka tā bija visprastākā krāpšana. Pirmkārt viņš nemaksāja nodokļus un mēs neslēdzām darba līgumu. Otrkārt algu atrunā ar ciparu uz rokas vai informē par summām pirms un pēc nodokļiem.

1998. gadā uz Ziepniekkalna krievu draudzi, kur mēs kalpojām kā trīs pionieri, atnāca vēstule no filiāles ar aicinājumu mums pāriet uz latviešu draudzi. Mēs mīlējām savus draugus, draudzi un man bija tuva krievu mentalitāte, bet nācās pakļauties un mēs pārgājām uz Torņakalna latviešu draudzi. Torņakalnieši to sauca par mākslīgo pieaugumu. Sajūtas bija briesmīgas. Itkā nokļūtu viltus reliģijas baznīcā. Visi bija it kā sasaldēti. Mierīgi varēja atnākt, pasēdēt kā baznīcā un aiziet. Nebija ciešas draudzības. Daudz depresīvu cilvēku. Drūma noskaņa. Man vēl tagad no vārda Torņakalns drebuļi metas.

Atmosfēra ģimenē pasliktinājās. Visiem bija pārslodze. Mammai pilnas slodzes darbs + pionierkalpošana. Mums ar māsu mācības + pionierkalpošana + piestrādāšana. Mani iecēla par kalpošanas palīgu 17 gadu vecumā. Bija daudz pienākumu draudzē. Gandrīz katru sapulci kāda runa. Papildus vai nu grāmatvedība, vai teritorijas. Avārijas dēļ mammai nedarbojās vairogdziedzeris, izveidojās autoimūna saslimšana un diabēts kā sekas. Diabētiķiem ir raksturīgas garastāvokļu svārstības hormonu un cukura līmeņa nestabilitātes dēļ. Māte bieži uz mums bļāva, sita līdz asinīm. Tik traki nekad nebija. Viņas slimība tika atklāta vēlāk, kad izveidojās nopietnas blaknes. Tobrīd mēs ar māsu domājām, ka mums ir agresīva māte. Mēs ar māsu domājām par pašnāvību. Es gribēju izlēkt pa virtuves logu no devītā stāva. Mēs izsaucām draudzes vecākos, jo domājām, ka viņi ir svētā gara iecelti un spēs mums palīdzēt. Tā bija pilnīgi bezjēdzīga tikšanās pēc kuras mums ar māsu bija vilšanās. Mums nolasīja pāris Bībeles pantus ar primitīvām pamācībām: „bērni klausiet saviem vecākiem”, „vecāki nekaitiniet bērnus.” Un tas bija viss. Nekas nemainījās. Vienu dienu māte atnāca nogurusi no darba. Viņa atņēma man zupas šķivi un sāka spekulēt ar Bībeles pantiem:”Kas nestrādā, tas neēd!” Tagad es saprotu cik grūti sievietei audzināt vienai divus bērnus + visi kulta pienākumi + diabēts. Tajā laikā man likās viņa agresīva, bet tētis labs, jo mierīgs. Es piecēlos no galda, un sāku ģērbties. Māte teica, ja es iziešu pa šīm durvīm, tad atpakaļ, lai vairs nenāku. Tā es 17 gadu vecumā paliku par „bomzi”. Māte ar māsu drīzumā pārdeva dzīvokli, lai sludinātu Siguldā. Man ilgāku laiku nebija pieraksta (mūsdienās deklarētā dzīvesvieta). Tas bija obligāti. Nevarēja noslēgt darba līgumu bez pieraksta. Darbā es meloju un saucu veco adresi, cerot, ka nepārbaudīs. Tā es bez neviena santīma pa zaķi aizbraucu līdz Iļģuciemam, cerot, ka varēšu palikt pie tēva. Tēvs šo situāciju izmantoja savā labā. Tēvs aptīrīja mammu un mani padarīja par vergu.

Jehovas Liecinieki apgalvo, ka viņiem ir laimīgas ģimenes, bet pasaulīgajiem nevar būt, jo viņi nevadās pēc Bībeles. Mūsu ģimene bija uzskatāms piemērs, ka tā nav. Mēs bijām supergarīga ģimene. Garīgums un draudze mums bija pirmajā vietā, bet laimi tas nenesa.

Un problēma bija, nevis tajā, ka mēs neievērojām kādus Bībeles principus, bet drīzāk Bībele un visa tā kulta slodze arī bija problēma. Esmu pilnīgi pārliecināts, ja mēs viens otram veltītu vairāk laika un regulāri brauktu izbraucienos ar ģimeni, neatgrūstu radus, vestu normālu dzīvesveidu kā agrāk – viss būtu savādāk. Ja es vai māsa izdarītu pašnāvību, tad sanāktu labs raksts avīzē: ”Jehovas liecinieku draudzes vecākie ignorē bērnu saucienus pēc palīdzības un bērni izdara pašnāvību!”

Tēvs daudz nevilcinoties aizskrēja pie draudzes vecākajiem un pieprasīja no mammas alimentus. Man bija 17,5 gadi. Tēvs mammai iepriekš alimentus nemaksāja. Viņš pieprasīja, lai mamma sedz manus uzturēšanas izdevumus. Mamma pieprasīja līdzvērtīgu ieguldījumu bērna uzturēšanā, uz ko tēvs paziņoja, ka viņam nekas nav jāmaksā, jo es dzīvoju tagad pie viņa un viņš maksā par dzīvokli, kas arī ir viņa ieguldījums. Iļģuciemā pie tēva mēs dzīvojām trijatā. Tēvs, vecmamma un es. Viņi abi izdomāja kā noslaukt mammu un mani padarīt par vergu. Kā jau minēju, mamma pārbrauca uz Siguldu sludināt. Viņa pārdeva dzīvokli Rīgā un plānoja nopirkt Siguldā. Šajā brīdī tēvs ar vecomammu pieprasīja no mammas 3000 USD kā manu mantojuma daļu no mammas. Viņi pierunāja mani pirkt no viņiem dzīvokļa privatizācijas tiesības par 6000 USD. 4000 USD vecmammai un 2000 USD tēvam. Tas bija valsts dzīvoklis un viņiem nepiederēja. Viņi šo dzīvokli dabūja pa velti no pašvaldības, pamatojot ar to, lai tēvu invalīdu pieskatītu. Tagad vecmamma teica, ka grib uz laukiem, un lai es pērkot no viņiem atteikumu no privatizācijas tiesībām man par labu pa 6000 USD. Pierakstu tāpat viņi pieļaut negribēja, jo tad man bez visiem 6000USD būtu tādas pašas privatizācijas tiesības kā viņiem. Dzīvot man nebija kur. Izvēles nebija. Es piekritu. Tajā laikā 100 LVL/mēnesī bija normāla alga. Man likās es sev parakstu nāvesspriedumu. Tēvs ar vecmammu visu gribēja nokārtot mutiski. Viņi gribēja, lai mamma dod viņiem 3000USD un es katru mēnesi no algas viņiem nesu naudu, kamēr atdošu vēl 3000USD bez nekādiem dokumentiem. Mamma piespieda tēvu iet pie notāra un visu nokārtot. Neskatot uz to, ka mamma man priekšlaicīgi izmaksāja mantojumu, lai man būtu, kur dzīvot, viņas centienus mani pasargāt no apkrāpšanas un prasību visu nokārtot pie notāra es uztvēru kā agresīvas, nevajadzīgas darbības. Mēs ar tēvu taču esam brāļi! Papildus mamma 6 mēnešus līdz manai pilngadībai tētim deva naudu manai uzturēšanai. Un tad sākās murgs. Maz ka pilngadību es sagaidīju ar kredītsaistībām ~30 mēnešalgu apmērā, neviens mani netaisījās uzturēt un tēvs pateica, ka tā kā es tagad esmu pilngadīgs, tad man tagad jāsedz arī sava daļa par komunālajiem maksājumiem. Tas viss situācijā, kad es mācījos tehnikuma trešajā kursā, kalpoju par pilnas slodzes pionieri, draudzē jūra pienākumu, bija jāvada arī draudzes Imantas grupas grāmatstudijas. Es vienkārši nestādījos priekšā kā to visu nopelnīt un segt. Plāns bija sekojošs. Pa dienu mācos, strādāju naktsmaiņā, pionierkalpošanu uzrauju pa brīvdienām sludinot pa 12h dienā. Kādu pusgadu es tā nodzīvoju. Gulēju maz. Sāku slimot. Pazaudēju svaru. Tajā pašā laikā mani intervēja kongresā ar jautājumu ar ko es nodarbojos:” Mācies, strādā vai esi pionieris?” Es atbildēju:”Mācos! Strādāju! Un esmu pionieris!” Sekoja vētraini aplausi. Es tiku pasniegts kā pozitīvs piemērs kam sekot. Protams, ka medaļas otru pusi, neviens negribēja pasniegt. Bada reiboņi, spēku izsīkums, muguras sāpes, miega trūkums, bieži transportā pabraucu garām pieturai, jo rubījos ārā. Es vairs nevarēju izturēt un pateicu draudzes vecākajiem, ka vairs nevaru izpildīt pioniernormu un vēlos beigt pionierkalpošanu. Torņakalna draudzes koordinators necentās iejusties manā situācijā, par kādu reālu palīdzību nerunājot. Viss ko viņš pateica bija, ka draudzei vajadzīgi tik fanātiski sludinātāji kā es un, lai es pacenšos vēl pāris mēnešus, paļaujos uz Jehovu un kaut kāds risinājums atradīsies. Šie pāris mēneši neko nemainīja. Jehova nepalīdzēja. Es biju spiests beigt pionierkalpošanu, kuru augstu vērtēju. Es tā būtu vergojis līdz mūža beigām. Risinājums atnāca, ne no draudzes, ne no Bībeles, ne no Jehovas. Es izdarīju kaut ko pretēji tam uz ko organizācija mudina – es iestājos augstskolā. RTU datorzinātņu fakultātē. Nācās pieņemt praktiskus lēmumus. Pie manis atnāca draudzes vecākie, jo esot nobažījušies par manu garīgumu, saistībā ar augstskolu. Jehovas Lieciniekiem nedrīkst mācīties augstskolā. Ja jūs to darāt, pret jums vērsīs represīvas metodes. Jūs vairs neskaitīsities priekšzīmīgs. Jums var atņemt amata pakāpi (manā gadījumā kalpošanas palīga amatu), privilēģijas, papildus par to būs publisks pazemojošs paziņojums draudzē it kā jūs kaut ko sliktu izdarītu. Ap 2000 gadu JL iekšējā kārtība vēl nebija tik stingra attiecībā uz augstskolu un man atļāva turpināt būt par kalpošanas palīgu. Tieši augstskola sniedza visu manu problēmu risinājumu. Tā kā man bija kokapstrādes tehnologa diploms un tagad vēl mācījos datoriķos, Latvijas Finieris rūpnīcā mani sāka strauji virzīt pa karjeras kāpnēm no parasta galdnieka līdz ražošanas inženierim ar darbagaldiem un cilvēkiem pakļautībā. Man uzticēja visdažādākos atbildīgus pienākumus saistībā ar programvadības darbagaldiem, CNC, robotiem u.t.t. Ja iepriekš man bija 12h maiņu darbs, tad tagad man iedeva kabinetu, darba laiks no 8-17:00, alga bija nesalīdzināmi augstāka. Iepriekš man darba dēļ nācās izlaist sapulces. Tagad varēju apmeklēt visas. Es spēju nokārtot saistības par dzīvokli. 

Mācoties augstskolā mums tika pasniegts priekšmets tiesības. Es uzzināju, ka saistības, kuras uzņēmos par dzīvokli nebija obligātas. Tēvam jāuztur bērns līdz 24 gadiem, ja viņš mācās un nebija vajadzīga viņu piekrišana, lai pierakstītos tēva dzīvoklī, kā arī nebija jāmaksā komunālie maksājumi vai jāpelna pārtikai, drēbēm, ziepēm. Tēvam ir jānodrošina tas viss par velti. Nekas no tā nebija.

Kā draudzē varēja notikt šāda bērna paverdzināšana pret likumu? Kur skatījās draudzes vecākie? Kāpēc palīdzība nāca no „Sātana ļaunās pasaules” augstskolas pasniedzēju konsultācijām?

No draudzes vecākajiem reālu palīdzību es nesaņēmu. Tikai bezjēdzīgu tukšu muldēšanu, kas neko nepalīdz. Vismaz būtu juridisku palīdzību snieguši. Tas jau būtu kaut kas. Kad uzzināju manas situācijas juridisko aspektu, gribējās raudāt. Gadiem sviedru, negulētu nāktu, kas nebija vajadzīgs. Ar vecomammu es jau biju norēķinājies. Viņa negribīgi aizbrauca. Atklāti teica, ka nedomāja, ka es tik ātri atdošu. Plānoja savākt mammas naudu, slaukt pamazām manu un tad jau viņas dzīvei pietiks, jo bija veca. Tas bija ļoti sāpīgi redzēt, kad es nesu naudu mājās, devu to vecmammai pret parakstu par saistībām un manu acu priekšā viņa manu naudu tāpat vien atdeva otram brālēnam. Sajūta bija it kā viņi vampīri dzer manas asinis. Tēvs apprecējās piekto reizi ar kādu tikpat jukušu krievu māsu. Viņš īpaši izvēlīgs nebija. Nesmādēja nevienu. No viņa mutes vārds „māsas” skan maģiski. Dažas no viņa tēzēm:

„Katra māsa ir cienīga, lai viņu apprecētu!”

„Es esmu sasniedzis tādu garīguma līmeni, ka varu apprecēt jebkuru māsu!”

Tagad viņi abi dzīvoja pie manis. Izīrēja sievas dzīvokli. Lieki pieminēt, ka peļņu visu paturēja sev. Kad es noguris, pārstrādājies atnācu mājās un izklāstīju savas tiesības, ka visam te jābūt savādāk un tas viņam mani jāuztur, nevis otrādi, šie pateica, ka neko nav man parādā. Es viņus izdzinu! Viņi aizgāja uz sievas dzīvokli, kur dzīvo vēl tagad. Pateicoties labam darbam 23 gadu vecumā, pēc 5 gadu verdzības es pilnībā ar tēvu norēķinājos par atteikumu no privatizācijas tiesībām. Kāds varētu teikt, ka šim stāstam nav nekāda sakara ar Jehovas Lieciniekiem. Vienkārši viens slikts tēvs, kādi mēdz būt arī starp Jehovas Lieciniekiem. Šis apgalvojums neiztur kritiku, jo svētajam garam labpatikās manam tēvam piešķirt dažādas privilēģijas.

Ap 2000-o gadu mani sāka pamest neatliekamības apziņa, ar kuru mēs kalpojām 90-jos. Armagedons kā nenāca, tā nenāca. Sajūta bija, ka mums pie starta pateica, ka būs jāskrien sprints, bet aiz līkuma izrādījās būs jāskrien maratons. Kādu nakti Dārziņos es karsti lūdzu Dievu līdz rītausmai, lai viņš man atgriež šo neatliekamības apziņu. Kas var būt vēl vairāk saskaņā ar Jehovas gribu kā lūgšana stiprināt ticību? No rīta sajūtas bija vēl sliktākas, jo Jehova atkal neko neizdarīja. No savas puses es izdarīju visu. JL mācības un argumentāciju zināju kā ābeci. Kaut kas manī salūza uz visiem laikiem – ticība drīzam armagedonam. Es nolēmu kalpot tādēļ, ka tas ir pareizi, nevis prēmijas – paradīzes dēļ. 

17 gadu vecumā es pirmo reizi ieraudzīju savu sievu. Tā bija iemīlēšanās no pirmā acu skatiena. Viņa spēlēja flautu draudzes atpūtas pasākumā. Es vēl tagad atceros pat kādas drēbes viņai bija. Es sēdēju pirmajā rindā, man pamira sirds un, nebrīnītos, ja tecēja siekala. Es biju finansiāli patstāvīgs jaunietis ar savu dzīvokli un nopietniem nodomiem. Jehovas Liecinieku organizācija arī šeit man lika mietus spieķos. Mārīte bija nekristīts sludinātājs. Es kristīts brālis ar pagoniem. Jehovas Lieciniekiem ir aizliegts precēties ar jebkuru, kas nav JL. Tas tiek pamatots ar Bībeles pantu 2.Kor 6:14-15. Lai gan pantā ir runa par neticīgajiem, kas neatzīst Kristu kā messiju, tomēr JL interpretē šo pantu tā, ka neticīgais ir jebkurš, kas nepieder pie sīkā Jehovas Liecinieku kulta. Burtiski sekot pantam, ticēt Kristum – nepietiek. Nepietiek arī regulāri nākt uz JL sapulci vai kā Mārītes gadījumā pat būt sludinātājam. Der kā minimums kristīts JL un ne mazāk. Ja jūs nepakļausities šiem iekšējās kārtības noteikumiem, tad pret jums vērsīs represīvas metodes. Jūs skaitīsieties negarīgs, nepriekšzīmīgs un 100% gadījumos, ja jūs esat iecelts brālis (ir pagoni), jūs zaudēsiet visas privilēģijas un par to tiks izteikts pazemojošs publisks paziņojums draudzē. Tajā laikā man vēl tā Sargtorņa varas vertikāle bija svarīga, jo domāju JL ir vienīgā izredzētā reliģija caur kuru darbojas Dievs, un jautājumam par Mārīti nolēmu pieiet radoši. Pēc kādas sludināšanas sapulces, kuru vadīju, Mārīte palika bez pāra un es, protams, visnotaļ izpalīdzīgi piedāvāju iet kopā. Ir! Sludinot es viņu mudināju izvirzīt garīgus mērķus un kristīties. Taču Mārīte bija nelokāma un atbildēja, ka neesot gatava. Laime bija tik tuvu, bet viss plāns izgāzās. No likteņa neaizmuksi. Mēs ar Mārīti apprecējāmies, bet pazaudējām 5 gadus. Šobrīd es nožēloju, ka upurēju mīlestību pogonu dēļ. Vajadzēja uzspļaut organizācijas represīvai sistēmai un ņemt Mārīti ciet jau tad.

Mūsu ar Mārīti ceļi atkal satikās 2003. gadā. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem kalpot, kur lielāka vajadzība, mana māsa atgriezās Rīgā un dzīvoja pie manis. Viņa sadarbojās ar Mārīti pēc programmas pionieri palīdz sludinātājiem. Es sapratu, ka tā būs kārtīga sieva un dzemdēs man bērnus, nevis kā vairākums JL trofejsievas, kas atrunājas ar drīzo galu un negrib neko darīt. Medniekiem šādām daiļā dzimuma pārstāvēm ir īpašs nosaukums – ālavas. Ālavas ir visskaistākās stirnas, jo nedzemdē mazuļus. Medniekus apmāca ālavas šaut nost, jo viņas bezjēdzīgi aizņem vietu un resursus ekosistēmā. Sakarā ar milzīgu disproporciju starp neprecētiem brāļiem/māsām JL dīķī brāļi sāka uzvesties kā gaiļi vistu kūtī un bieži rīkojās ļoti negodprātīgi pret māsu jūtām. Mana māsa arī vairākkārt bija upuris šādu ieceltu brāļu pazemojošai rīcībai. Vienā gadījumā kalpošanas palīgs sāka draudzēties ar manu māsu. Ilgstoši izrādīt personisku uzmanību, ko nevar saprast savādāk. Pēkšņi viņš jau pasita padusē citu un pateica manai māsai: „Tu mani pārprati. Mums nekas nebija.” Citā gadījumā draudzes vecākais uzsāka draudzēties. Izteica oficiālu piedāvājumu, bet pēc tam vispār nelikās par viņu ne zinis. Es redzēju kādas sāpes tas radīja manai māsai, tādēļ nolēmu būt absolūti godīgs pret Mārīti. Pēc 2 nedēļu jūtu stabilitātes testa es sapratu, tas pa nopietnam. Uzaicināju Mārīti sludināt. Pēc sludināšanas uzaicināju uz soļanku Valdeķu ielas Prismas otrā stāva ēdnīcā. Man dzīvē nekad nebija tik grūti kaut ko pateikt. Es vairākas reizes mēģināju dzemdēt vārdus, bet nesanāca. Tad pārgrupējos, iekalu frāzi un spļāvu ārā: „Mārīt! Vai tu būtu gatava ar mani draudzēties ar mērķi apprecēties?” Fu! Izdarīju. Tā kā Mārīte aizdomājās un klusēja, tad no stratēģijas viedokļa, lai nesaņemtu ātru atteikumu, piedāvāju: „tu bišku padomā un nākamsestdien atbildi.” Nākamsestdien 2003. gada 22. februārī ar uztraukumu es sagaidīju Mārīti Iļģuciemā no trolejbusa. Mārīte izkāpa ar platu smaidu un vēl pirms jebko pateica es sapratu – YES! Tālāk notikumi risinājās kā tam arī jānotiek starp diviem jauniem cilvēkiem, kas iemīlējušies. Eiforija. Nenormāls spēka pieplūdums. Varēja strādāt neguļot. Visu laiku gribējās pavadīt laiku kopā. Daudz romantikas. Nevarēja pašķirties. Mārīte īrēja ½ istabas Ziepniekkalnā pie kādas depresīvas māsas. Tur bija neveselīga gaisotne. Es dzīvoju savā Iļģuciema dzīvoklī. Mēs bieži palaidām garām pēdējo autobusu, sēžot pieturā uz soliņa. Tad man bija jāiet 1,5h kājām mājās. Kādu reizi tas pats notika tikai Iļģuciemā. Mēs vienkārši nespējām atvadīties. Mārīti pa nakti sūtīt 1,5h kājām caur bīstamo Āgenskalnu es negribēju un piedāvāju palikt pie manis pa nakti. Mārīte gulēja uz dīvāna, bet es uz grīdas. No rīta istabā ienāca mana māsa. Viņa sāka vaidēt un šausmināties, ka mēs esot sagrēkojuši! Neskatot uz to, ka mēs saglabājām nevainību līdz kāzu naktij, JL uzskati par netiklību ir dziļi dīvaini. Pats fakts, ka tu paliki divatā ir sodāma rīcība. Mana māsa uzstādīja ultimātu un deva termiņus, lai es pats eju ar grēksūdzi pie vecajiem. Godīgi sakot, es nobijos, un neizdarīju. Māsa mani nostučīja. Mums sarīkoja tiesas komiteju. Neko tik pazemojošu es dzīvē nebiju piedzīvojis. Tiesas komiteja ir JL reliģiskā tiesa, kur lemj kādus soda mērus tev piemērot. Tur bija trīs vecajie – neprecēti jauni vīrieši, kuru priekšā mums vajadzēja atbildēt uz sekojošiem jautājumiem: Vai bāzi? Kur bāzi? Ko aiztiki? Kā aiztiki? Vai patika? Orgasms bija? Cik reizes jūs to darījāt? Kad pēdējo reizi? U.t.t. Šobrīd es šiem perversajiem kretīniem bietē iedotu par šādu manas meitenes pazemošanu, bet tad likās, ka caur viņiem runā svētais gars, es esmu izdarījis kaut ko sliktu un viņi palīdzēs man saņemt Jehovas piedošanu. Draudzes vecākajiem ir slepena draudzes vecāko grāmata. Kaut kas līdzīgs kriminālkodeksam, kur vairums nodaļu veltītas kā pareizi piemērot sodu, kādu sodu un par kādiem nodarījumiem. Visi šie intīmie, nepieklājīgie jautājumi ir nepieciešami, lai draudzes vecākie jūsu rīcību varētu pareizi kvalificēt, pabāzt zem pareizā paragrāfa un zināt kāds sods jums pienākas. Tā kā es godīgi visu izstāstīju, ka biju pabāzis roku zem džempera, tad to klasificēja kā pornea. Tikšanās beigās viņiem jālemj vai jūs izslēgt un atņemt visus draugus un radus vai tikai sodīt un pārmācīt. Man uzdeva jautājumu vai Jehova man ir piedevis. Es apstulbu un atbildēju, ka man likās es esmu šeit, lai jūs to atbildētu. Viņi neatlaidās. Es prasīju kā to var zināt? Viņi: „Tas kā tu jūties, vai piedeva, vai nē?” Tad gan es padomāju, priekš kam es vispār uz šejieni atnācu, ja beigās viss atkarīgs no tā kā es jūtos. Es pacēlu galvu, aizbolīju acis, lai sajustu atbildi un jā, neko ļaunu nesajutis, atbildēju, ka Jehova man piedeva. 

JL šādas reliģiskas tiesas un nepieciešamību stučīt uz draugiem un radiem balsta uz Jēkaba 5:14 „Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu”. Pantā iet runa par fizisku slimību dziedināšanu, ko pirmajā gadsimtā vecajie darīja ar olīveļļu. Maz ka JL draudzes vecajie nemāk dziedināt no gripas, bet pat olīveļļu man nepiedāvāja! JL interpretē šo pantu tā, ka tur īstenībā esot domāta garīga dziedināšana un līdz ar obligātu pienākumu aicināt vecajos grēka gadījumā. Ja jūs lasītu Bībeli ar skaidru prātu bez halucinogēno sēņu lietošanas, jūs nekad nenonāktu pie šādas interpretācijas. Tā kā pēc JL interpretācijas ataicināt vecajos nav brīvas gribas lēmums, bet vēl arī ir obligāti un no viņu pakalpojumiem atteikties nedrīkst, tad tas leģitimē masveida stučīšanas praksi JL draudzēs. Rezultātā solītās „palīdzības” vietā jūs ar gumijas zābaku iemīs dubļos. Ja kāds dzīvē nonāks grūtā situācijā vai kādā atkarībā, tad mirklī, kad visvairāk nepieciešama palīdzība – viņu izslēgs, radiniekiem un draugiem aizliegs ar viņu kontaktēties, pat labdien pateikt. Kā tas palīdz? Kā tas saskan ar aicinājumu pat ienaidniekus mīlēt? Kā tas saskan ar pazudušā dēla līdzību? Ja pazudušā dēla tēvs būtu Jehovas Liecinieks, tad viņš nedrīkstētu skriet pretī dēlam. Dēlam no Jēzus līdzības pat nebūtu izredžu atjaunoties draudzē, jo viņa atgriešanos saskaņā ar draudzes vecajo grāmatu klasificētu kā „pasaulīgo nožēlu”, jo viņš atgriezās pēc tam, kad nauda beidzās, nevis pirms. Tātad nožēla nav patiesa un tu nožēlo sekas, nevis savu ļauno rīcību! Tā ir saskaņā ar draudzes vecajo grāmatu. Šī Jēzus līdzība Bībelē ir tieši tamdēļ, lai kristieši tā nedarītu kā dara JL. „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” (Mat 7:1) Neskatot uz Jēzus pavēli, Jehovas Liecinieki izveidoja tiesu komitejas un veselu soda sistēmu. Tiesas komitejas lēmums bija atcelt mani no kalpošanas palīga un uzlika mums ar Mārīti liegumu sapulcē atbildēt. Tas tā, lai visiem skaidrs, ka mēs puscilvēki, citādi vēl spridzināsim ar garīgiem komentāriem un cilvēkiem jautājumi radīsies, ko normālos abižo. Papildus, protams, bija tas pazemojošais paziņojums:”Jānis Stūrmanis vairs nav kalpošanas palīgs.” Mēs ar Mārīti sēdējām kopā, kad notika paziņojums. Visi zināja, ka mēs ar Mārīti jau gatavojāmies precēties. Paziņojuma brīdī kāds novaidējās, citi atskatījās. Paziņojumā netika paskaidrotas detaļas, tādēļ katrs varēja ieslēgt savu fantāziju, cik nu kuram izvirtusi, un domāt, ko mēs sastrādājām. Diemžēl vecajie mums sameloja gan par solīto konfidencialitāti, gan soda termiņiem. Viņi mums solīja, ka pēc 2 mēnešiem viss būs atpakaļ. Pēc 6 mēnešiem mums bija plānotas kāzas 2004 gada 14. augustā. Ja jūs domājat, ka veicot grēksūdzi vecajiem, jums paliks vieglāk, tad jūs maldāties. Grēkus viņi neatlaiž, tikai piemēro sodus. Nekad mūžā nestāstiet vecajiem konfidenciālu informāciju! Viss, ko jūs pateiksiet, var tikt izmantots pret jums. To jūs sapratīsiet no notikumiem, kas sekos. Tas pazemojošais tiesāšanas un soda piemērošanas process ir tikai puķītes. Tūliņ es jums arī par auglīšiem pastāstīšu. 

Neskatot uz tiesas komitejas lēmumu un solītajiem 2 mēnešiem, neko mums neatgrieza. Pat pēc 6 mēneši mums vēl arī atteica kāzu runu valstības zālē. Gribējās normālas kāzas. Noīrējām zāli citur. Šito soda mēru es nesaprotu vispār. Tik nežēlīgi nedara neviena baznīca, ja tu esi viņas loceklis. Un tas viss, neskatot uz visiem 9 nokalpotiem gadiem, 3 gadi pionieris, 7 gadi kalpošanas palīgs. Tu pabāz roku topošai sievai zem džempera, visu godīgi izstāsti un tevi nolaiž kanalizācijā. Pat tas, ka tu 6 mēnešus neko tādu vairs nedari, neko nemaina. Pat runu kāzās neļāva! Tas vēl nebija viss. Jautrākais vēl priekšā. Mums atteica 5 vedēji. Tas bija neticami. Man likās man daudz draugu organizācijā. Viņi piekrita un pēc kāda laika atteica. Mēs bijām izmisumā. Es liku likmes uz manu māsu. Viņa taču nepievils! Kā pēdējie, kādu vien nedēļu pirms kāzām, mums atteica arī viņa ar savu topošo vīru. Kā jau jūs nojaušat, tā nebija sakritība.

Divi draudzes vecajie staigāja apkārt un tiklīdz uzzināja, ka kāds grib būt mums vedējs ar draudu palīdzību atrunāja.

Māsai ar topošo vīru draudēja izdzīt no Bēteles, ja viņi būs mums vedēji. Mārīte jau raudāja. Kas notiek? Vairs pat apprecēties nedrīkst? Uz kādu tikumību tas mudina? Es Mārītei nosolīju vēl vienu mēģinājumu un tad mest mieru. Ja nesanāks, tad aiziesim uz zaksu, pa ceļam paņemsim divus bomžus. Katram samaksāsim pa 5 LVL, lai parakstās. Nav skaisti, bet ko padarīsi, Jehovas Liecinieki mums citu izvēli neatstāja. Mēs jau tam gatavojāmies. Pēdējā mēģinājumā es mainīju stratēģiju. Man bija skaidrs, ka man aiz muguras mūsu kāzām vecajie liek šķēršļus, tādēļ jāņem cilvēki, tuvi draugi, bet bez pagoniem, kam nav ko zaudēt. Kā vedēji kāzās mums bija Mārītes labākā draudzene Žanete un mans draugs bez pagoniem, kurš bija kādu brīdi pat izslēgts, jo sita cilvēku ar dēli un teica, ka tā vajadzēja. Runu teica brālis, ģimenes draugs, kalpošanas palīgs, nevis vecajs. Viņš man stāstīja, ka pie viņa pienāca Pīters Lukturis (vārds mainīts) un spieda, lai nesaka runu, bet viņš noturējās. Urā! Mums būs kāzas!

Kā kaut kas tāds varēja notikt? Atbilde ir JL Latvijas filiāles koordinators. Tajā laikā Latvijā bētele bija autonoma filiāle, kuras koordinators bija vīrs ap 65 gadi, dzimis Latvijā, bet 4 gadu vecumā ģimene pārbrauca bēgļu gaitās uz Austrāliju. Tur viņš apprecējās, piedzima bērni. Bērni izauga. Viņu ar sievu nozīmēja uz Latvijas bēteli. Sieva nomira. Šis pensionārs sāka ošņāties gar jaunām māsām. Viena atteica. Otra atteica. Uzminiet kas piekrita? Man nepaveicās. Manas topošās sievas māsa. Mums ar Bēteles filiāles koordinatoru nesalīmējās. Viss notika tajā pašā 2004 gadā. Viņi arī taisījās precēties. Kad es to uzzināju, es sāku skaļi smieties pie Mārītes vecākiem. Viņš bija vairākus gadi vecāks par topošās sievas tēvu. Es izteicos: ”Vecam vilkam sagribējās jauna jēra gaļu.” Tas bija joks. Lai gan es uzskatu to par kaut kādu perversijas paveidu, bet man vienalga, ko dara citi. Mārītes vecāki to atstāstīja māsai ar filiāles koordinatoru. Ja jūs saprotat kāda vara pieder Jehovas Liecinieku filiāles koordinatoram, tad labāk bija nedzimt vispār. Sākās ar to, ka viņi ar Mārītes māsu mēģināja izjaukt mūsu attiecības. Pēc kādas sapulces viņš pasauca mani uz konfidenciālu sarunu. Viņš mani nenormāli slavēja un cēla debesīs: ”Tādi brāļi kā tu organizācijai ļoti vajadzīgi!” Pēc tam: „Zini, Jāni, Mārīte tev neder. Viņa nav tik garīga.” Tajos laikos man likās filiāles koordinators ir tuvāk Dievam. Es teicu, es padomāšu. Labi, ka es biju atklāts ar Mārīti. Es visu viņai izstāstīju. Man par izbrīnu, Mārīte pastāstīja, ka viņai bija līdzīga saruna ar māsu, Pītera topošo: „Tu laba, Jānis slikts.” Mēs nozvērējāmies, ka būsim atklāti, tikai tā var noturēties pret intrigām. Tas nebija viss. Neplūcot panākumus, Pīters uzņēma apgriezienus, ieslēdzot varas gaļasmašīnu pret mani. Tā kā viņš bija Torņakalna draudzē, viņam bija gala vārds. Iedomājieties kāda veiksme viņam nokrita uz paklāja, kad es, naivais idiots, atnācu ar savu grēksūdzi? Viņš mani noraka. Viņš organizēja šķēršļus kāzām. Viņš neļāva runu zālē. Viņš pagarināja komitejas soda termiņus. Viņš neļāva man 2 gadus pat mikrofonu zālē nēsāt. Viņš lika šķēršļus, lai atjaunotu mani kā kalpošanas palīgu.

Pasaulē ārpus JL to sauc par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Bet pie Jehovas Lieciniekiem tā nenotiek. Vai ne?!

Ja jūs vēl aizvien ticat, ka JL vada svētais gars, man ir viens paziņojums: „Pīteri Lukturi (vārds mainīts) nogalināja svētais gars!” Tūliņ pamatošu. Tajā laikā brāļus iecēla filiāle, kuras koordinators bija Pīters. Bez viņa akcepta nenotika nekas. Šobrīd kārtība mainījās. Ieceļ rajona pārraugi. Tipa atkal Bībeli sāka saprast pareizi. Nu tad zviedru izcelsmes rajona pārraugs man izstāstīja, ka es tiku vairākkārtīgi virzīts uz pagonu atjaunošanu, bet Pīters Lukturis neakceptēja. Pēc kāda laika viņš nomira un nākamajā rajona pārrauga apmeklējumā mani iecēla atkal par kalpošanas palīgu uzreiz kā viņš karoti nolika. Padomājiet paši. Sanāk Pīters Lukturis pretojās svētā gara darbībai un svētais gars viņu nosita! Jūs taču negribat apgalvot, ka svētais gars nevar pievarēt vienu intrigantu, kas pretojas viņa darbībai?

No šiem pieciem vedējiem tikai viens pāris man atvainojās vairākus gadus vēlāk. Viņi kalpoja nedzirdīgo draudzē. Tur pat, kur mana mamma un māsa ar vīru. Man jau bija savs uzņēmums. Mana dzīves filozofija bija tāda, ka katram jāatbalsta valstības intereses. To darīt ir iespējams tikai trīs veidos. Vai nu tu esi pilnas slodzes sludinātājs, vai dzemdē daudz bērnu un viņi būs pilnas slodzes sludinātāji, vai tu daudz strādā un daudz ziedo organizācijai. Ja tu nedari neko no tā – tu esi zemes tārps. Tā kā es vairs nebiju pionieris, tad uzskatīju par pienākumu atbalstīt organizāciju ar pēdējiem diviem. JL nepieprasa desmito tiesu, bet būt dāsniem mudina, tādēļ es padomāju, ja izraēlieši varēja maksāt desmito tiesu, tad kāpēc es nē. Es ziedoju ievērojamas summas tūkstošos no uzņēmuma dividendēm katru gadu. Tas papildus ikmēneša ziedojumiem. Tā vienu gadu es aprīkoju nedzirdīgo draudzi ar lielizmēra ekrānu. Tagad tādi stāv visās zālēs, bet tad šī bija pirmā draudze Latvijā un cenas uz šo tehniku bija stipri augstākas kā tagad. Pēc šī tehniskā uzlabojuma brālis ar sievu no nedzirdīgo draudzes, kas atteicās mums būt vedēji, man piezvanīja un atvainojās, ka viņi kļūdījās. Man ir tikai viens jautājums. Kas notiktu, ja man nebūtu augstākās izglītības, firmas un finansiālu iespēju būt tik dāsnam? Tas aizvien būtu es – Jānis Stūrmanis, tikai nabadzīgs. Pat šis brālis man neatvainotos. Vai tiešām Jehova ir kāds baņķieris, kura kontā jāieskaita noteikta summa, lai gūtu viņa labvēlību?

Mums sāka dzimt bērni. Šis process vēl aizvien turpinās:

1. Laura 22.12.2007.
2. Toms 12.04.2009.
3. Elīza 14.08.2012.
4. Anna 11.07.2015.
5. Roberts 14.05.2017.
6. Stella 1.08.2020.

Dzīvoklī palika pa šauru. Es paņēmu kredītu un mēs nopirkām māju ar pelēko apdari. Tā kā man bija savs pamatdarbs, tad uz remontu pieaicināju brāli no nedzirdīgo draudzes. Klīda baumas, ka nedzirdīgie brāļi esot čaklāki un godīgāki, lai kompensētu ierobežotās darba iespējas. Bija atrunāta tāme rakstiskā formā pa pozīcijām. Brālis ņēma avansus – apmaksu uz priekšu. Naudu devu pret parakstu. Strādāja kvalitatīvi, bet viņam negāja tik raiti uz priekšu cik naudas viņš gribēja ņemt uz priekšu. Es piebremzēju ar avansiem un paskaidroju, ka visa nauda pēc tāmes būs viņa, bet šobrīd viņš izņēma aptuveni 1000 LVL vairāk nekā izdarīja. Pēc nedēļas mēs ieradāmies apskatīt kā darbi virzās uz priekšu. Mums par pārsteigumu šis brālis, neko nepasakot, aizlaidās ar visu manu naudu, nepabeidzot objektu. Mani mācīja, ka pasaulīgie ir ļauni un tādēļ tiks iznīcināti, bet organizācijā nekas slikts nevar notikt, jo pat, ja iezogas draudzē kāds nelietis, tad Jehova ar savu svēto garu un vecajo viedo roku visu nokārtos. Tad lūk es nolēmu šo pakalpojumu izmantot un ataicināju nedzirdīgo draudzes vecāko. Viņam bija nenormāli lielas ausis uz sānu kā čeburaškam. Bija divas tikšanās. Pirmajā reizē nedzirdīgais atzinās, ka viņam ir naudas problēmas, tādēļ aizlaidās uz citu objektu, nesaņemot jaunu avansa injekciju. Kā risinājumu es draudzes vecākā priekšā paprasīju cik lielas problēmas viņam ir. Viņš nosauca summu. Es piedāvāju izpalīdzēt ar norunu, ka viņš pabeigs darbu. Draudzes vecākā priekšā mēs sastādījām aizdevuma līgumu un es viņam iedevu vēl naudu. Lieki minēt, ka darbu viņš nepabeidza un naudu neatdeva. Sekoja otra tikšanās. Draudzes vecākais ar lielām ausīm man pateica, ka esot princips, ja tu aizdod brālim, tad jābūt gatavam šo naudu pazaudēt, lai es atlaižu parādu un miers draudzē tiks atjaunots. Es biju šokā. No manas puses nāca kontrpiedāvājums. Tā kā man ir vairāki apgādājamie, kredīts ap 100 000 EUR, tad no kopējā labuma viedokļa, ja mēs gribam nelieti atbalstīt, tad tas jādara šim vecajam. Vecajam nebija neviena apgādājamā un kredīta. Viņš bija spec. pionieris un dzīvoja uz maniem ziedojumiem. Lai viņš uzdāvina nelietim naudu un ar mani norēķinās. Čeburaška ieslēdza atpakaļgaitu un par saviem līdzekļiem vairs šo principu nevēlējās izmantot. Sekoja tiesas komiteja, kas nepanāca neko. Vecajiem nav izpildvaras un viņi nevar nevienu piespiest izdarīt neko. Viņi ir pilnīgi bezzobaini civilstrīdu risināšanā. Papildus vecajiem trūkst juridisku iemaņu, lai taisnīgi atrisinātu cietušā prasību. Neskatot uz to visu Jehovas Lieciniekiem ir aizliegts iet pasaulīgā tiesā pret brāli. Tas tiek pamatots ar 1. Kor. 6:1-7 interpretāciju. Rezultātā JL draudzēs zied un plaukst nesodīta krāpšana. Cietušos mudina piedot, lai saglabātu mieru draudzē.

Man ir liela pieredze darba attiecībās ar brāļiem. Es varētu runāt stundām. Lai piešķirtu svaru saviem apgalvojumiem un jūs nenogurdinātu es pieminēšu tikai dažus. Vienā brīdī mana māte strādāja pie kāda draudzes vecākā no krievu draudzes transporta biznesa jomā. Pildīja ekspeditora pienākumus. Viņa iesniedza atlūgumu, jo viņai morāli nebija pieņemams šī brāļa krāpnieciskais biznesa stils. Tikai viens piemērs. Viņš nesamaksāja šoferim tālbraucējam atalgojumu pamatojot, ka klients neesot ar viņu norēķinājies. Tu izbrauc vēl reisu un tad man būs budžets, lai samaksātu. Nabags brauc arī, jo naudu vajag, mājās sieva, bērni. Pēc reisa draudzes vecākais viņu brutāli uzmet. Es negribētu viņa vietā iet mājās pie sievas un bērniem paskaidrot, ka šomēnes diemžēl neko nenopelnīja. Mana mamma zināja, ka klients ir samaksājis un tā bija nežēlīga krāpšana. Mamma iesniedza atlūgumu un palika bez darba.

Es viņu paņēmu darbā pie sevis. Tā sākās skaists posms manā mūžā. Mēs ar mammu kļuvām par labākajiem draugiem un kolēģiem. Mēs nostrādājām kopā vienā kabinetā pie blakus galdiem 8 gadus. Kopumā mēs strādājām 4 cilvēki ofisā un 10 cilvēki tālbraucēji. Ofisā mēs visi bijām radinieki. Mamma, Mārīte, Andrejs (tas ir brālēns ar kuru es kopā no smilškastes līdz šim brīdim) un Es. Es uzticējos tikai asins radiniekiem. Svešiem cilvēkiem uz 100% pat JL es vairs neticēju. Andrejs nekad nav bijis JL, bet es viņam uzticējos vairāk kā jebkuram JL. Šoferus ņēmām kas pagadās. Mēs bijām sapņu komanda. Mamma ekspeditors, parādu piedzinējs, dinozaurs iznīcinātājs. Es ideju ģenerators, tehniskā daļa. Mārīte grāmatvedība. Andrejs – viss ko vajag. Man bija labi organizēti divi biznesi. Kokapstrādes programmas, kur mēs ar Andreju darbojāmies, un transports. 5 vilcēju sastāvi.

Transporta biznesa ietvaros es noslēdzu pāri 200 darba līgumiem šo 7 gadu laikā no 2010-2017. gadam. Pie manis strādāja arī daži JL. Ja man būtu jāsastāda sliktāko darbinieku tops, tad JL ieņemtu visu augšu.

Ar pasaulīgajiem šoferiem viss bija vienkārši. Pārsvarā viņi visi bija labi profesionāļi un atlaidu vai nu par dzeršanu, vai zagšanu. Ar JL bija savādāk. Viņi bija debili, vai apzināti kaitnieki. Daži piemēri. 

Viens brālis no latviešu draudzes pie manis strādāja kā maiņas šoferis. Es viņam uzticēju ar vilcēju iziet tehnisko apskati. Vilcējs bija tikko no apkopes un visam bija jābūt kārtībā. Plānots bija viņu laist reisā. Brālis atveda vilcēju ar divnieku. Nevar braukt ārpus Latvijas. Es paprasīju tehniskās apskates protokolu un divnieks bija par ugunsdzēšamā aparāta iztecējušu termiņu. Es pats esmu gājis tehnisko apskati desmitiem reižu un man neviens nav skatījies ugunsdzēšamā aprāta derīguma termiņu. Es prasīju kā tas notika? Uz ko brālis atbildēja, ka viņš draudzē atbild par ugunsdrošību, un atzinās, ka pats norādīja inspektoram uz iztecējušu ugunsdrošības balona termiņu. Tas ir no variantiem apzināts kaitnieks ar debiluma piešprici. Es neesmu pret ugunsdrošības noteikumiem, jo pats biju atbildīgais par signalizācijām Iļģuciema valstības zālē. Biju Valstības zāles ekspluatācijas komitejas sastāvā kā arī apmaksāju par saviem līdzekļiem sev un citam brālim ugunsdrošības kursus, lai mūsu zāle izpildītu valsts prasības. Es esmu pret kaitniecību. Nekas tāds ar pasaulīgu šoferi nebūtu iespējams. Normāls šoferis vai nu pārbaudītu balona derīguma termiņu pirms tehniskās apskates un iemestu citu balonu no citas fūres, vai nopirktu citu pa ceļam, vai sēdētu klusu apskates laikā, ja visu palaidis garām. Šis šoferis bija šedevrs un izcēlās uz citu fona ar daudzām citām debilām izdarībām arī reisos. Tā pat kā visi pārējie JL. Mamma pateica, ka nevar ar šo šoferi strādāt, jo pastāvīgi vāra sūdus, un mēs atteicāmies no viņa pakalpojumiem. 

Cits brālis šoferis no krievu draudzes strādāja ārkārtīgi slinki. Aizbraukt uz Lionu Francijā viņam vidēji prasīja par 2 dienām vairāk nekā citiem šoferiem. Mums apmaksa bija pa dienām. Līdz ar to viņš ņēma mašīnu no ofisa, parkojās pie mājām Ziepniekkalnā, un izbrauca, kad viņam sagribējās. Protams par visu šo prieku man bija jāmaksā. Kronis visam bija viņa selektīvi principiālā attieksme pret darba atpūtas režīmu. Kad viņam vajadzēja paspēt uz mājām, jo dēls no Baltkrievijas atbrauca, tad viņš pārkāpa visus darba atpūtas laika režīmus un nāca pie manis uz ofisu, un lūdza attīrīt grēku vēsturi un taisīt fiktīvas brīvdienu lapas (mašīna bija ar analogo tahogrāfu, tautas valodā – šaibas). Kad vajadzēja uzņēmumam, tad viņš ieņēma kārtīga Jehovas Liecinieka pozu. Nevar taču krāpties. Vienā reisā, kas pielika mūsu attiecībām punktu, viņš neaizbrauca 15 min līdz izkraušanas vietai Lietuvā. Pārkāpa amata instrukciju un noparkojās neapsargātā stāvvietā. Normāls šoferis vai nu nostātos uz Polijas/Lietuvas robežas un izkrautos nākamajā dienā vai brauktu līdz galam. Visi zin, ka Lietuvā stāvēt nedrīkst – apzags. Šitais bija debils ar kaitnieka piešprici. Maz ka mēs vedām kravu ar datoriem, viņš sava principiāluma dēļ apstājās neapsargātā stāvvietā, jo darbalaiks beidzās. 15 min trūkst. No rīta viņš pat nepārbaudīja kravu un aizbrauca uz izkraušanos. Uz rampas viņam paprasīja kur krava? Kravas nebija. Viņam izzaga 300 kg datortehnikas. Pēc skaita nezinu, jo kravu pieņēmām uz svaru. Mēs apdrošinājām kravas. Tas sauca CMR apdrošināšana, bet šajā gadījumā viņi atteicās segt zaudējumus, jo šoferis noparkojās neapsargātā čuhņā. Mums nesamaksāja par reisu, ceļa izdevumi saglabājās. Papildus pret mums izvirzīja kosmisku prasību par 300 kg datortehnikas iztrūkumu. Šis šoferis arī izcēlās uz kopējā fona. Mēs viņu atlaidām ar pantu par amata instrukcijas nepildīšanu. Šādi gadījumi bija daudz un pat sliktāki. Varu stāstīt stundām.

Drudzē ir pat nerakstīts likums:”Ar brāļiem strādāt nedrīkst!” Pretēji realitātei Sargtorņa biedrība savās publikācijās regulāri pasniedz savus biedrus kā čaklākos, godīgākos, atbildīgākos darbiniekus. Šādas ilūzijas radīšanai tiek selektīvi pasniegts kāds atsevišķs, pozitīvs piemērs, bet negatīvie, protams, noklusēti. Šādus rakstus lasot, vēl budami JL, mēs vienmēr smējāmies cik tālu viņi ir no realitātes. Tādēļ līdzīgi kā Padomju Savienībā veidojas dziļa plaisa starp oficiālo viedokli un to, ko cilvēki runā mājās pie galda. Tas attiecas gan uz darba attiecībām, gan citiem jautājumiem. Kā var būt, ka izredzētā tauta, kurai ir Dieva svētais gars un viņa augļi, realitātē vidēji ir sliktāki darbinieki par pasaulīgajiem Sātana kalpiem, kuri ir nāvi pelnījuši? Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka tieši JL kults viņus par tādiem padara. JL nosoda augstskolu, tādēļ tās biedri vidēji ir zemāk kvalificēti. Papildus darba tikuma vietā tiek kultivēta uzticība organizācijai ar visiem tās daudzajiem sistematizētiem pasākumiem, kuri ir obligāti un prasa daudz laika. Darba tirgū nevar izmantot JL kulta metodes problēmu un attiecību risināšanai. Tur nav jēdzieni: “tev mani jāsaprot, pat, ja man nav rezultātu”,”tev man jāpielāgojas, jo tu esi man klupšanas akmens”. JL ir problemātiskāki, neuzticamāki darbinieki, kuri var pacelt cepuri jebkurā brīdī vai neiekļauties termiņos, jo piemēram, otrdienās jāsludina cietumā, bet ceturtdienās jāpalīdz Bētelei, kongresi u.t.t. Domu jūs sapratāt. JL nav labākie, čaklākie, godīgākie strādnieki kā to apgalvo sargtorņa biedrība. Ierindas JL bez pieredzes reāli tic, ka brāļi ir labāki cilvēki par pasaulīgajiem. Tie JL, kam ir jebkāda pieredze šajā jautājumā un saprot, ka JL neizceļas ar kādiem īpašiem gara augļiem uz kopējā fona, nonāk grūtības priekšā:”Par ko tad īsti tie 8 miljardi pasaulīgo tiks noslepkavoti Armagedonā?” Šīs kategorijas JL parasti sevi mierina, ka glābšana būs nevis “augļu” dēļ, bet vienkārši par vēlmi piederēt pie JL kulta, jo tā ir izredzētā reliģija. Trešā kategorija JL, kuri saprot, ka arī mācību jautājumā organizācijai ar Bībeli ir nevairāk sakara kā jebkurai citai kristīgai baznīcai un ir pilns ar nebībeliskām, mākslīgi radītām mācībām, pazūd arī šis pēdējais izredzētības salmiņš. Pie šīs trešās kategorijas ar laiku nonāca visa mana ģimene un mamma.

Mums ar mammu patika pavadīt laiku kopā. Mēs strādājām kopā. Mēs gājām uz vienu draudzi. Mēs atpūtāmies kopā. Nekad neapnika. Un tad nāca smagākais sitiens manā mūžā. Mamma nomira. Mēs saslimām ar gripu smagā formā. Mēs ar Andreju bijām komandējumā kokapstrādes uzņēmumā Maskavā. Mamma strādāja viena Rīgā. Nezinu no kurienes zaraza atnāca, iespējams no draudzes, jo tur bija māsas, kurām likās baigi garīgi slimām uz sapulci nākt, bet mammai diabēta un autoimūnas saslimšanas dēļ katras iesnas lipa. Lidmašīnā es pats gandrīz nomiru. Es jau karājos pie drošības jostas kā puņķis. Stjuartes sāka skraidīt. Es vairs nevarēju parunāt un brīžiem zaudēju samaņu. Man viss bija pa velti. Tēja ar citronu, zāles, u.t.t. Līķi uz borta viņas negribēja. Andrejs mani nogādāja mājās ar temperatūru 39,5. Likās baigi viegli palika. Var tikai minēt cik bija lidmašīnā. Es biju tuvu nāvei. Diemžēl mammas organisms šo zarazu neuzvarēja.

Atbraucot, es biju smagā stāvoklī pēc kādas dienas mamma aizbrauca uz slimnīcu. Pie pirmās iespējas aizbraucu pie mammas. Mēs parunājāmies, nav pirmā reize, kad mamma slimnīcā, bet šoreiz es no mammas acīm sapratu – tas ir fināls. Mammai diabēta un daudzo bērnībā pārslimoto plaušu karsoņu dēļ jau bija švakas plaušas un fibroze. Tajā pašā vakarā pēc manis mammu ieveda mākslīgajā komā ar trubu caur kaklu, lai elpinātu. Es atkal karsti lūdzu Jehovu. Atkal viņš neko nedarīja. Es sapratu – viņam vajag upuri! Kā Jefta upurēja meitu. Sākumā es piedāvāju, ka, ja viņš ārstiem dos gudrību mammu glābt, es atkal būšu pionieris. Tas nenostrādāja. Ārsti vispār pa brīvdienām ieslēdza haļavu un reāla izmeklēšana nenotika. Sapratu. Viņš grib vairāk. Es piedāvāju visu kas man ir – manu dzīvību. Jehova aizvien klusēja un mamma nomira. Vēl es sagrēkoju. Reanimācijā esot, ārsti veica vienu mēģinājumu izvest mammu no komas, bet plaušu stāvoklis bija briesmīgs un izredžu nebija. Mamma bija pie samaņas un teica, ka mirst. Es viņai sameloju, ka, nekādas miršanas šeit nebūs un esmu runājis ar ārstu un šis esot pateicis, ka vajag tikai cīnīties un šī būs izšķiroša diena. Es vienkārši nespēju viņu atlaist. Es biju boss. Mamma man absolūti uzticējās. Man pēc tam ārsti pateica, ka nekad tādu cīnītāju nebija redzējuši. Viņa elpoja kamēr izsīka. Inese Stūrmane nomira 20.02.2017. Es esmu kroplis. Liku tuvākajam cilvēkam, kas man uzticējās, mocīties bez izredzēm, egoistisku iemeslu dēļ, jo nespēju atlaist. Es sev nekad to nepiedošu. Man likās es nositu mammu.

Iestājās drūmākais periods manā dzīvē. Es atlaidu visus šoferus. Es vairs nespēju strādāt. Andrejs vienkārši gaidīja, kad es izķepurošos. Pus gadu no savas dzīves es praktiski neatceros, jo nenormāli dzēru aiz bēdām. Es gribēju izdarīt pašnāvību. Draudze pat neko nemēģināja palīdzēt, Jehova kā vienmēr klusēja, Bībele nesniedza veldzējumu. Cerība satikt mammu paradīzē uz zemes nekādi nepalīdz. Ja jūs cilvēku ļoti mīlat, tad jums viņš pietrūks tieši tagad. Būs sāpīgi skatīties uz tukšo darbavietu, krēslu kur viņš parasti sēdēja, braukt garām pieturai, kur 8:15 viņš gadiem tevi gaidīja. Es neesmu izņēmums. Pēc kāda laika mūsu ģimenes draugi pazaudēja vīru un tēvu. Sieva teica, ka tikai es viņu saprotu. Draudzē viņas pārdzīvojumus uzskatīja par vājas ticības pazīmi un daži pat atklāti teica:”Ko tu pārdzīvo? Drīz satiksi viņu paradīzē.” Mokas un vainas apziņa bija neizturamas. Neizsekoju. Nepasargāju. Viņa aizbrauca uz slimnīcu pa tiešo no darba datora. Darbu atstāja ideālā kārtībā. No darba pa tiešo zārkā. Nebija ne pensijas, ne atpūtas, pat ne atvaļinājums. Par to es arī sevi vainoju, jo pusgadu iepriekš mēs lēmām vai izbeigt transporta biznesu. No stratēģiskā viedokļa es pieņēmu pareizu lēmumu turpināt, jo cenas uz auto atlikušo vērtību nokritās. Bet šis mans lēmums noveda pie tā, ka mamma nomira pat vienu dienu pensijā nepasēžot. Viss jau bija izplānots. Man ir divas bises, jo esmu mednieks. Šajā periodā visi gāja gulēt, bet es uzkāries paliku lejā. Ļoti gribējās uzlikt spaini uz galvas un izšaut rīklē 12. kalibru. Spaini, lai vākt smadzenes mazāk. Ir pseidopašnāvnieki, kas īstenībā baidās no nāves. Manā gadījumā viss bija citādi. Man vajadzēja iekrampēties galdā, lai to neizdarītu. Tā bija īsta cīņa, kuru es uzvarēju. Visgrūtākajos brīžos, kad jau cēlos iet šauties nost, spēku deva domas par bērniem. Es taču nebūšu kā mans tēvs un viņus nepametīšu! Bībele spēku nedeva. Tikai ģimene. Man brīžiem pazuda valodas spējas. Nevarēju parunāt. Mamma vienmēr teica, ka vectēvs bija fēnks un es arī. Pēc pus gada transa es piecēlos no pelniem ar dubultu spēku. Es esmu ļoti pateicīgs Mārītei, ka viņa šitādu dārzeni paturēja. Mani vairs nevarēja iebiedēt. Tagad es klana galva! Lai gan vairums, ko mīlēju, jau ir aizsaulē, lai pagaida vēl. Nekur es nepalikšu un pievienošos viņiem. Bet līdz tam vēl kaut ko labu izdarīšu. Un lai kāds pamēģina kaut ko sliktu manai ģimenei izdarīt. Būs darīšana ar kamikadze, kas no nāves nebaidās.

Kā es piecēlos no pelniem? Mani piekāva sieva. Mārīte zināja par manām pašnāvnieciskajām tieksmēm, lai gan centos viņas slēpt. Kādu reizi mēs ar māsu iedzērām un, protams, panesās Mimi (vecmāmiņa, Inese Stūrmane, mana māte) tēma. Es toreiz atklāti pateicu māsas un sievas priekšā, ka vēlos nomirt. Mārītei tas piegriezās. Tas bija kaut kas! Mārīte pieleca kājās, sasita manu šņabja pudeli, un sāka klopēt mani ar kulakiem kā Muhameds Ali ringā – lido kā taurenītis, dzeļ kā bitīte! Viņai smags sitiens. Es iesēdos blokā un cietos. Kad viņa piekusa mani sist, pateica:”Gribi nomirt? Nu tad ej un nomirsti!” Mārīte raudot aizgāja uz otro stāvu. Istabā iestājās kapa klusums. Lai atspriegotu atmosfēru, es pieliecos pie māsas un iečukstēju: „Tagad skaidri var redzēt, ka Mārīte mani mīl!” Māsa sāka raudāt un smieties vienlaicīgi:”Tu tiešām esi krievs. Tevi vajag sist, lai tu ticētu, ka tevi mīl.” Bez jokiem, kaut kas tajā ir. Vot šeit es arī piecēlos. Nākamajā dienā bija paredzēts braukt kopā sludināt. Es biju sapampis no dzeršanas kā bomzis. Mani atstāja mājās. Lai pierādītu savu lietderību, es vācu suņa kakas. Tieši šajā brīdī Mārīte ieradās mājās. Tas bija nožēlojams skats. Sapampis, pohains bomzis, vāc suņu kakas, lai pierādītu, ka vēl kaut ko var. Mārīte izkāpa no mašīnas un vienkārši mani apķēra. Lai gan man likās es vairs nekad nebūšu laimīgs, manī pamodās kaut kāda spīts. Es jums visiem vēl pierādīšu, ka no manis ir jēga! Andrejs pus gadu gāja uz tukšu ofisu un gaidīja fēniksa pamošanos. Un fēniks pamodās. Pēc pus gada es ierados darbā ar daudz jaunām idejām. Es sāku daudz strādāt. Tagad mēs beigsim ar transportu, bet taisīsim datorprogrammas paši. Es programmēju pa naktīm. Šajā periodā es radīju vairākus produktus, ko lieto lielākās mēbeļu rūpnīcas un no kā mēs pārtiekam vēl tagad. Pat prieku dzīvē atguvu. Sludināšana un lūgšanas nepalīdzēja. Es sāku spēlēt tenisu amatieru līgā. Aizbraucām atvaļinājumā uz ārzemēm un es pirmo reizi pēc mammas nāves sajutu prieku. Eu, bet dzīve ir skaista!

Kāpēc man bija tik smagi pēc mammas apglabāšanas? Protams tāpēc, ka ļoti mīlēju viņu un pazaudēju māti, draugu un kolēģi vienā personā, bet šo dziļo depresiju veicināja tas, ka ticēju brīnumiem un lūgšanas spēkam. Bija dziļa vilšanās. Atbilde meklējama vienā no visdārgākajiem sociāliem eksperimentiem 2,5 miljoni USD vērtībā. 1800 sirds šuntēšanas operācijas pacientus iedalīja trīs kategorijās:

1. Par vieniem lūdza, un viņi to zināja, 
2. otriem pateica, ka, iespējams, par viņiem lūgs, bet nedarīja,
3. trešajiem pateica, ka iespējams par viņiem lūgs un darīja.

Starp otro un trešo kategoriju nebija būtisku izmaiņu. Lūdz vai nelūdz nekādas atšķirības. Izcēlās tikai viena kategorija ar 8 % pasliktinājumu uz komplikācijām – tiem kuri zināja, ka par viņiem lūdz. 8% ir pietiekami daudz, lai meklētu cēloni. Psihologu skaidrojums bija, ka lūgšanas uzlika papildus stresu un atbildību, tādēļ rezultāti ir manāmi sliktāki. Secinājums. Lūgšanas slikti ietekmē cilvēka psihi. Tas notika arī ar mani. 

Šajā jautājumā par brīnumiem un lūgšanu spēku JL mēģina sēdēt uz diviem krēsliem. No vienas puses brīnumi vairs nenotiek. No otras puses, ja jūs paļausieties uz Jehovu, tad jums var brīnumainā kārtā lidmašīnas biļetes uz biedrības celtniecību parādīties kā to pasniedz broadcasting. Par šo mums izcēlās asas diskusijas ar brāli, kas tulkoja mēneša broadcasting pārraides uz latviešu valodu. Es vairs neticēju brīnumiem un reālam lūgšanas spēkam. Tajā mēnesī Jehova atkal tika pasniegts kā baņķieris. Turīgajam amerikāņu pārim brīnumainā veidā lidmašīnas biļetes no biedrības celtniecības uzradās. Koroče piķi Jehova iedeva. Tas nekas, ka cilvēki mirst, tur Jehova nepalīdz. Es aptuveni 10 cilvēku priekšā šim tulkam pateicu, ka jw broadcasting ir smadzeņu skalošana. Šis bētelnieks ļoti sadusmojās un sāka kliegt, ka es esot pretīgs. Es publiski piedāvāju tikt skaidrībā ar šo jautājumu, un lai atbild: „brīnumi notiek, vai brīnumi nenotiek? Kad atbildēsi, tad noskaidrosim, kurš ir pretīgs.” Man atbildi tā arī neiesniedza.

Šajā brīnumu jautājumā viedokļi atšķiras pat draudzes iekšpusē. Krievu draudzēs Jehovas roku saskata visur. Pat, ja tu vienkārši paspēji uz trolejbusu, tā ir Jehovas svētība un vadība. Latviešu draudzē brīnumu ir mazāk, praktiski nav vispār. Tur arī Jehovas rati lēnāk brauc. 

Tādu mācību, kur JL pieturas vienlaicīgi pie diviem pretējiem viens otru izslēdzošiem apgalvojumiem ir daudz. Vēl viens piemērs. JL apgalvo, ka jebkas, kas ir pietiekami sarežģīts nevar rasties pats un prasa saprātīgu radītāju. Tajā pašā laikā Dievs, kas ir pietiekami sarežģīts varēja rasties pats un neprasa radītāju. JL gatavība pieņemt jebkuras izmaiņas mācībās kā svētā gara vadību pat tad, kad šis skaidrojums ir atgriešanās pie kādas agrākās šīs mācības reinkarnācijas jeb skaidrojuma man atgādina fragmentu no Džona Ourvela romāna 1984:

„Зная, не знать; верить в свою правдивость, излагая обдуманную ложь; придерживаться одновременно двух противоположных мнений, понимая, что одно исключает другое, и быть убежденным в обоих; логикой убивать логику; отвергать мораль, провозглашая ее; полагать, что демократия невозможна и что партия — блюститель демократии; забыть то, что требуется забыть, и снова вызвать в памяти, когда это понадобится, и снова немедленно забыть, и, главное, применять этот процесс к самому процессу — вот в чем самая тонкость: сознательно преодолевать сознание и при этом не сознавать, что занимаешься самогипнозом. И даже слова «двоемыслие» не поймешь, не прибегнув к двоемыслию.”

Citāts no Džordža Orvela romāna “1984”

Šo grāmatu es iesaku izlasīt katram. Tai jābūt kā obligātā literatūra katram Jehovas Lieciniekam.

Vēl pirms mammas nāves mēs runājām par armagedona kavēšanos, 1914 gadu, ļaunuma pieļaušanu, izglītību, Sargtorņa organizācijas varas vertikāli, u.t.t. Mamma vairāk kā es daudz kam no JL doktrīnām nepiekrita. Viņu ļoti kaitināja brāļu ļaunprātīga varas izmantošana. Viņa sauca viņus par bikšainajiem. It kā bikses viņiem varu piešķirtu. JL draudzēs ir aizliegta dzimumu līdztiesība. Valda izteikts arhaisks patriarhāts. Pēc mammas nāves man stipri mainījās viedoklis par Dievu. Es pārstāju saprast JL doktrīnu kāpēc Dievs pieļauj ciešanās. Es ļoti labi viņu pārzinu, bet viņa vairs nelikās pamatota. Vai jūs ļautu mocīt savus bērnus ļaunam kaimiņam, lai pierādītu, cik viņiem slikti bez jums? Un vēl tas kaimiņš tāpat drīz nosprāgs. Par mīlestību to grūti nosaukt. Kā var būt tā, ka parasts tēvs ir mīlošāks par Dievu. Vai tad Dievs nav mīlestības paraugs, kuram sekot? Šeit sanāk otrādi – Dievam jāmācas mīlestība no mums. Es vēl ticēju Dievam, bet ģimenei teicu, ka Dievs ir savādāks, nekā mums sapulcē viņu pasniedz. Kļuva skaidrs, ka Dievs nevar būt visu mīlošs, visu piedodošs, bet ir diezgan nežēlīgs un atriebīgs – tāds kā vecās derības Jahve. Kādu reizi 2020 gada vasarā mēs visa ģimene ārā spēlējām galda spēli. Es pateicu, ka Jehova nosita Mimi. Viņam bija vara to novērst, bet viņš to neizdarīja. Mārīte teica, lai es nezaimojot Dievu. Es teicu, ka pat vel sācis nebiju, bet tūliņ darīšu. Es teatrāli pielecu kājās, izstiepu rokas pret debesīm un sāku bļaut uz augšu: „Jehova – tu esi nežēlīgs!” Tad pagriezos pret ģimeni un teicu: „Principā, viņam vajadzētu mani tagad saspert ar zibeni.” Sāku skaļi skaitīt no 10,9,8,7,…0 Tad atkal pagriezos pret ģimeni un paziņoju:”Redziet! Dievs ir pilnīgs impotents. Maz, ka viņš saviem kalpiem nepalīdz, bet pat tos, kas viņu zaimo sodīt nespēj.” Visa ģimene man aizlīmēja ar skoču muti un mēs spēlējām tālāk. Tiesības runāt es atguvu, kad nosolīju, ka vairs neko sliktu par Dievu neteikšu.

Aptuveni 10 gadus no 2006. līdz 2017. gadam manam uzņēmumam jurista pakalpojumus sniedza kāds brālis. Mēs saskārāmies ar kādu sarežģītāku lietu. Mums bija viens ļaunprātīgs nemaksātājs, kas bija parādā ~ 7000 EUR un bija iespēja paņemt vēl vienu kravu. Es aizgāju pēc konsultācijas pie šī brāļa vai būtu juridiski pareizi šo kravu aizturēt līdz parādu nomaksai. Šis jurists atbildēja apstiprinoši, pamatojot to ar Komerclikuma 446 pantu. Viņš deva nekompetentu padomu. Izrādās tā darīt nedrīkstēja. Papildus viņš nespēja paredzēt, ka otra puse uzsāks krimināllietu pret mani kā uzņēmuma īpašnieku. Viņš gaidīja civilprasību pret uzņēmumu, kuru mēs viegli uzvarētu. Tagad es esmu krimināli sodīts pēc 279. panta par patvarību un tas radīja manai ģimenei ~60 000 EUR zaudējumus. Briesmīgas bija ne tikai šī brāļa jurista nekompetentās konsultāciju sekas, bet arī veids kā viņš mēģināja atkratīties no šīs lietas.

Šī kriminālprocesa laikā brālim piedāvāja strādāt Bētelē. Ar brāļiem viņam bija vienošanās, ka kaut kādu laika apjomu viņš veltīs privātpraksei. Pirms Bēteles viņam bija maz darba un viņš ņēma visu, ko devu. Tagad viņš sāka ravēt klientus un atstāt naudīgākos, kā arī viņš nebija speciālists krimināllietās un mana lieta prasīja gatavošanos. Mums bija parakstīts advokāta orderis uz rajona tiesu ar piefiksētu stundas likmi. Sākās ar to, ka viņš mēģināja grozīt šo likmi un pieprasīja vairāk. Es atteicu. Pateicu, ka esam vienojušies. Lai pabeidz rajona tiesu un tad tālāk varam runāt atsevišķi. Viņš apvainojās un teica: „Jāni! Savs darba zirgs ir jābaro.” Tālāk kļuva sliktāk. Sākās visādas atriebības akcijas. Viņš sāka vienpersoniski mainīt apmaksas kārtību. Visus gadus viņa pakalpojumus apmaksāja mans uzņēmums. Arī par šo lietu vairākus gadus viņš rakstīja rēķinus uz firmu. Tagad pēkšņi viņš pieprasīja, lai es maksāju kā privātpersona. Maksāt no firmas esot nelikumīgi, jo krimināllieta ir uz mani. Es aizsūtīju pieprasījumu VID un saņēmu oficiālu atbildi, ka uzņēmums drīkst segt juridiskās izmaksas savam darbiniekam, kura krimināllieta ir saistīta ar darba pienākumu pildīšanu. Draudzes vecākais jurists brutāli blefoja. Papildus viņš paziņoja, ka neieradīsies uz tiesas sēdi, kura bija drīzumā plānota. Tā bija izšķiroša sēde, kur tieši mūsu pusei jārunā. Lieta bija sarežģīta un 4 Bībeļu resnumā, kur par katru lapiņu brālim juristam bija samaksāts. Tā kā brālis jurists nebija pietiekami tālredzīgs un neparedzēja kriminālprasību pret mani personīgi, tad otra puse pārsteidza mani nesagatavotu. Kriminālprocesa ietvaros man arestēja visu īpašumu: māju, dzīvokli pēc kadastrālās vērtības, mašīnas, uzņēmumu ar 5 vilcēju sastāviem novērtēja pa 2000 EUR pēc pamatkapitāla vērtības. Dēļ šī brāļa nekompetentā padoma man tika izvirzīta prasība 56 000 EUR apmērā. Visu manu īpašumu novērtēja pa 10 000 EUR. Es ar saviem 5 bērniem uz to brīdi būtu palikuši zem tilta un vēl paliktu parādā 46 000 EUR. Ja brālis paredzētu kriminālprasību, tad es varētu sagatavoties un visu īpašumu pārrakstīt uz citu personu. Krimināllietas nebūtu vispār. Tagad viņš pat advokāta orderi (līgums ar advokātu) bija gatavs pārkāpt un uz tiesas sēdi nenākt. Man nebija izvēles. Nācās izmantot smago artilēriju. Mans vecais draugs tagad kalpoja Somijas filiāles komitejā. Tāpat man bija tuvas attiecības ar zviedru izcelsmes rajona pārraugu. Mēs pat pie viņa vecākiem un brāļa ciemos Zviedrijā bijām. Jūs kā parasts mirstīgais mūžā nepanāktu, ka jūsu iesniegumu izskata Somijas filiāles komiteja. Jūs pat nosūtīt nevarētu. Caur draugu rajona pārraugu es panācu mana iesnieguma nosūtīšanu filiāles komitejai caur jw iekšējo elektroniskā pasta sistēmu. Papildus, caur draugu pašā filiālē es panācu šī iesnieguma izskatīšanu. Tā kā brālis jurists strādāja Bētelē, tad viņam bija ļoti nepatīkams zvans no Somijas. Viņu piespieda atnākt uz sēdi un pildīt advokāta orderi. Kā sekas, protams, uz laimīgu sadarbību varēja necerēt. Neskatot uz to, ka mums bija mutiska vienošanās, ka brālis šo lietu novedīs līdz galam, jurists paziņoja, ka advokāta orderis bija tikai uz rajona tiesu un šo lietu vairs neturpinās. Atsauksmes iesniegšanai apgabala tiesā ir īss termiņš ap 10 dienas. Viņš atteicās palīdzēt atrast sev aizvietotāju, atteicās dot jelkādu ieteikumu, atteicās konsultēt jauno juristu un nodot aizstāvības pozīciju. Vienīgais pozitīvais, viņš atteicās izrakstīt pēdējo rēķinu sakarā ar to, ka man atkārtoti būs jaunam advokātam jāmaksā par lietas iepazīšanos. 10.04.2017 epasta vēstulē viņš rakstīja:

” Lūdzu neapmaksā manu pēdējo rēķinu. Es tev neizrakstīšu arī rēķinu par pēdējo sēdi vai pēdējām sēdēm, cik nu būs līdz pirmās instances sprieduma pasludināšanai. Lūdzu izmanto šo naudu, lai samaksātu advokātam, kurš rakstīs apelāciju vai paskaidrojumus par prokurora protestu (ja spriedums būs attaisnojošs). Es domāju, ka mans pēdējais rēķins varētu sasniegt arī kādus 200 eiro un kopā tev būtu jau 400 eiro ietaupīti, lai tas nosegtu izdevumus, kas jaunajam advokātam būs par iepazīšanos ar lietu. Nedomāju, ka par 3-4 sējumiem tev prasīs vairāk par 500 eiro.  ”

Tagad šis draudzes vecākais izplata informāciju, ka es viņu apkrāpu un nesamaksāju par darbu. 

Augstākās tiesas Senāta nelabvēlīgu gala spriedumu es saņēmu 2018 gada beigās. Vajadzēja dzemdēt 56 000 EUR. Mēs dzīvojām stresā. Man jau vairākus gadus bija miega problēmas. Es nevarēju aizmigt. Bērni pie galda prasīja: „Tēti, kur mēs dzīvosim, kad mums māju atņems?” Diez vai jūs stādāties priekšā kā justies 5 bērnu tēvam, kuru ģimenē uzskata par balstu, bet kuram nav atbildes uz tik vienkāršu bērna jautājumu. Tā sakrita, ka vienlaicīgi ar šo problēmu paziņoja par Iļģuciema un Torņakalna draudzes apvienošanu. Tas jurists bija Torņakalna draudzes vecākais. Arī iepriekšējās pieredzes dēļ man tīri psiholoģiski no vārda Torņakalns drebuļi metās. Visas aprakstītās pieredzes dēļ es vairs nejutu svētā gara darbību latviešu draudzē. Bija pilnīgi skaidrs, ka uz Torņakalnu es neiešu. Lēmums nāca sekundes desmitdaļā. Jau paziņojuma brīdī es aizvēru acis un mani pārņēma siltas jūtas: „Es eju mājās! Pie saknēm! Uz savu dzimto krievu Ziepniekkalna draudzi.” Problēma bija tikai tā, ka saknes tās bija manas. Mārīte sākumā bija pret. 

Mums ir ļoti laimīga un cieņas pilna laulība. Strīdamies ārkārtīgi reti (reizi vienā vai piecos gados) un pat tad ātri visu atrisinām. Šī bija tā reize. Mēs sastrīdējāmies, jo es nepamatoju kāpēc gribu iet uz krievu draudzi, bet Mārīte atteicās mani atbalstīt. Man pēc mammas nāves grūti bija vienam visus lēmumus pieņemt. Parasti mēs svarīgus lēmumus pieņēmām kopā Mammu. Tagad man palika tikai kaudze ar cilvēkiem par kuriem esmu atbildīgs un neviena, kas varētu aizstāvēt mani. Es Mārītei pateicu, ka man nav vajadzīga sieva, kas mani neatbalsta. Šo strīdu mēs ātri atrisinājām. Es paskaidroju, ka nav iespējams garīgi augt latviešu draudzē, es tur vairs nejūtu Dievu, bērni sapulcēs jau pusgadu kā neklausās, papildus tā jurista klātbūtne Torņakalna draudzē tikai pastiprinās manas miega problēmas. Mārīte atzinās, ka viņa bija pret, jo viņai likās, ka neviens ar viņu nedraudzēsies un viņa paliks viena stūrītī. Es izreklamēju cik laba ir krievu draudze. Pastāstīju par saviem senajiem draugiem un to cik sirsnīgi ir krievi. Mēs atklāti izrunājāmies un nolēmām balsot. Balsstiesības piešķīrām 5 cilvēkiem līdz pat Elīzai. Mēs nobalsojām 5:0 par pāriešanu uz krievu draudzi. Visi bija priecīgi. Bērni apņēmās piedalīties sapulcēs. Mēs cerējām uz garīgu atjaunošanos. Šo vienas dienas strīdu mēs tagad jau būtu aizmirsuši, jo nākošajā dienā viss tika atrisināts. Bet Mārīte pa vidam uzticējās manai māsai un padalījās ar konfidenciālu informāciju. Tagad tiek izplatīta informācija, ka es esot ar šantāžas palīdzību, draudot ar šķiršanos piespiedis Mārīti pāriet uz krievu draudzi. Papildus Mārītes māsas izplata melus, ka es esot šantažējis ar šķiršanos arī, lai piespiestu Mārīti izstāties no JL. Tas viss notika brīvprātīgi ar balsošanu un nevienu es neesmu piespiedis darīt neko no tā.

Mēs guvām rūgtu mācību par kuru dārgi samaksājām un maksājam vēl tagad. Nekad nenesiet ģimenes strīdus ārpus ģimenes un nekad neuzticiet nevienam Jehovas Lieciniekam nekādu konfidenciālu informāciju! Viss ko jūs pateiksiet var tikt sagrozīts un izmantots pret jums. Ja jūs staigāsiet pa draudzi un izplatīsies melus, piemēram, par draudzes vecāko, tad pret jums piemēros represīvas metodes un sarīkos tiesas komiteju. Pat, ja šī negatīvā informācija būs patiesa, jūs apsūdzēs neslavas celšanā. Ja jūs izplatīsiet negatīvu informāciju par bijušo Jehovas liecinieku, tad jūs nesodīs, tas pat ir vēlams. Pat, ja tie būs klaji meli, tiesas komiteju neorganizēs. Šādu paradoksu JL draudzē ir daudz. Iedomājaties situāciju, kad kāds JL ir bijis negodīgs, bet cietušais uz viņu pacēlis balsi, tad sodīs cietušo par miera trūkumu, bet vainīgajam nebūs nekas, jo JL civillietas nerisina. Cietušais sodīts. Vainīgajam nekas. Es izbaudīju līdzīgu paradoksu. Brālis jurists aizvien ir draudzes vecākais, bet man norāva pagonus, jo man vajadzēja viņam piedot un nedrīkstēju iet uz krievu draudzi. Vēl viens paradoksa piemērs JL draudzē. JL iekšējā kārtība aizliedz orālo seksu pat starp laulātajiem. Daudzi JL pat to nezin. Jūs par to var izslēgt. Par to jūs varat pārliecināties lasot 1983. gada Sargtorni. Tas tiek pamatots ar pantiem 1. Kor 14:40 „Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi.” Ir bijuši gadījumi, kad vīrs traumas rezultātā pazaudē savu mantību. Ģimene ir bijusi tik garīga, ka griezusies pie draudzes vecajiem ar jautājumu vai šajā gadījumā nevarētu veikt izņēmumu un atļaut orālo seksu. Šis jautājums ir nonācis līdz vadošai padomei un viedie sirmgalvji, „svētā gara” vadīti nolēma, ka nē, izņēmumu nedrīkst un pārim jāattīsta savaldība. Bet daudzi to dara, jo nezin, ka nedrīkst un saņem dažādus svētā gara ieceltus amatus. Paradokss. Vēl paradoksa piemērs. Mums „svētā gara vadīta” brāļu komiteja nolēma atteikt valstības zālē teikt kāzu runu, jo mēs bijām pietiekami atklāti. Tajā pašā laikā svētajam garam nebija pretenziju citai māsai atļaut teikt kāzu runu tajā pašā valstības zālē, lai gan mēs redzējām kā viņa mīcās ar pasaulīgo pa nakti ārā uz soliņa pie Uzvaras parka. Cita māsa pioniere pārgulēja ar vairākiem brāļiem un lūdza nestāstīt to draudzes vecajiem, jo citādi viņai atņems pionierkalpošanu. Es to zinu no pirmā avota, konkrēti tiem, ar kuriem viņa gulēja. Tie ir vairāki neatkarīgi brāļi, kas man to stāstīja un man par pārsteigumu vairāki stāsti norādīja uz vienu un to pašu pionieri. Nekādas tiesu komitejas viņai nebija. Papildus „svētajam garam labpatikās” viņu iecelt par Bēteles darbinieku Somijā. Sanāk svētajam garam patīk kad melo. Atkal paradokss! Jūs taču negribat apgalvot, ka JL draudzes vecāko lēmumus nevada svētais gars? Vēl piemērs. Kas sliktāk? Izdarīt grēku vai runāt par grēku? Loģika pirmajā acu uzmetienā teiks izdarīt grēku sliktāk. Bet loģika JL draudzē nedarbojas. Piemērs. Ja jūs mācīsieties augstskolā vai apprecēsiet ne JL, tad jūs neizslēgs. Jums tikai noraus pagonus (privilēģijas) un jūs skaitīsieties nepriekšzīmīgs. Bet ,ja jūs neko no tā nedarīsiet, bet tikai apgalvosiet, ka mācīties augstskolā vai precēties ar nekristītu sludinātāju nav nekas slikts, tad jūs var izslēgt, jo jūs apšaubāt vadošās padomes tiesības uz interpretāciju. Sanāk pateikt ir sliktāk, nekā izdarīt. Atkal paradoks. Vēl piemērs. Ja jums rodas aizdomas, ka JL mācības nav saskaņā ar Bībeli vai JL nav izredzētā reliģija, tad jums aizliegs to pārbaudīt un apšaubīt savu reliģiju. Jābūt uzticīgam. Svešu literatūru, it sevišķi kritiku lasīt nedrīkst. Bet, ko jūs darāt, ejot sludināt? Jūs mudināt cilvēkus apšaubīt savu reliģiju, lasīt kritiku un pieņemt JL literatūru. Bet, ja visi cilvēki ieņemtu pozīciju, ko JL pasniedz kā Dieva gribu, tad kā var kļūt par Jehovas Liecinieku un izglābties? Atkal paradokss.

Es esmu pietiekami uzrakstījis, lai būtu skaidrs, ka JL nav labākie, čaklākie, godīgākie, tikumīgākie. Tagad gribu pastāstīt par nacionālismu.

Neskatot uz JL apgalvojumiem, ka JL vidū visas tautas ir vienādas, draudzēs ir gan nacionālisms, gan citās valstīs, kur tas aktuāli arī rasisms.

Līdz 1940-iem Sargtorņos melnādainos apsaukāja par nolādēto rasi, kurus Jehova sodīja, par Hama, Noasa dēla grēkiem. Negroīdiem bija aizliegts apmeklēt to pašu JL draudzi, ko apmeklē baltie. Pretēji vienotības apgalvojumiem, latviešu ieceltie brāļi par krievu ieceltajiem brāļiem saka, ka viņi nemāk ievērot teokrātisko kārtību un darbojas kā baķkas – vietējie cari. Krievu brāļi savukārt apgalvo, ka latviešu brāļi ir ledus gabali, kas nemāk mīlēt. Tie nav tikai nevainīgi jociņi. Latviešu brāļi uzskata, ka latviešu draudzēs ir lielāka vajadzība, neskatot uz to, ka latviešu draudzēs ir dziļāka recesija, nekā krievu draudzēs. Līdz ar to, ja jūs pāriesiet no krievu uz latviešu draudzi, tas tiks interpretēts kā garīguma pazīme. Bet ja jūs pāriesiet no latviešu uz krievu draudzi, tad tas tiek interpretēts kā liels grēks. Tā bija arī manā gadījumā. Daži piemēri. Ventspils latviešu draudzē brālis draudzes vecākais apprecēja krievu māsu, piedzima bērns. Vairākus gadus apmeklēja latviešu draudzi, lai gan sieva ar bērnu vispār neko nesaprata. Nekādu problēmu būt par draudzes vecāko nebija. Kāds brālis no Zolitūdes krievu draudzes pārgāja uz Iļģuciems latviešu ar sievu un bērnu, kas latviski nerunāja. Nekādu problēmu. Neviens pat atrunāt necentās. Es pārgāju no Iļģuciems latviešu uz Ziepniekkalns krievu. Visi ģimenē runā krieviski, izņemot sīkos, kas arī latviski nemāk, bet mani atspārdīja un atņēma pagonus.

Par vēlmi pāriet uz krievu draudzi es paziņoju Iļģuciems latviešu draudzes vecākajiem pēc ģimenes balsošanas, vienprātības sasniegšanas šajā jautājumā un pāris testa apmeklējumiem. Visiem patika. Man bija divas sarunas pa telefonu 6.04.2019., kas bija ierakstītas un ir pilnīgā pretrunā ar to kā viņi šo lietu noformēja vēlāk. Abi mēģināja atrunāt. 

Pirmais draudzes vecākais pajautāja vai es pirms šī lēmuma esmu pārlasījis Sargtorni par kalpošanu svešvalodas draudzē. Es to Sargtorni atceros. Tas īsti neattiecas uz mums. Tur vairāk gāja runa par pārbraukšanu uz citu valsti, nezināmu jaunu valodu un ģimenes garīgumu. Mūsu gadījumā tieši latviešu draudze atradās 12km attālumā, bet krievu 3km. Visi runā krieviski, jo mums daļa ģimenes krievi. Mums nebija nekur jāpārbrauc. Un garīgumu mēs kā reiz cerējām tur stiprināt. Vieni plusi. Brālis nemitējās spiest uz nacionālo tēmu un apgalvoja, ka bērniem ir akcents krieviski un tā kā mēs savā starpā ģimenē runājam latviešu valodā, tātad mums jāiet uz latviešu draudzi. Viņš pieprasīja, lai es pārlasu Sargtorni vēlreiz un pārdomāju. Es teicu, ka atceros tos argumentus, ģimene viņus ir izvērtējusi, un šis ir gala lēmums. Šajā brīdī draudzes vecākais paziņoja, ka tā kā es nepārlasīju atkārtoti šo Sargtorni, tad brāļu sapulcē, kad tiks izvērtēta mana kandidatūra vai dot rekomendācijas vēstuli, viņš balsos pret. Jūs nepārlasījāties! Viņš pamatoja rekomendācijas nedošanu ar atkārtota Sargtorņa neizlasīšanu. Tas viss ir ierakstīts. Centrālais jautājums bija nacionālā tēma.

Otrs draudzes koordinators sākumā teica, ka es nedrīkstu tā vienkārši aiziet, jo man draudzē ir pienākumi (Kalpošanas palīgs, 9 gadus biju grāmatvedis, atbildīgais par signalizāciju, valstības zāles ekspluatācijas komitejas loceklis, runas …). Es pateicu, ka ģimene jūtas morāli izvarota, neiet runa par nespēju piedot brālim juristam. Viņš arī pacēla nacionālo tēmu kā vienīgo šķersli pāriešanai uz krievu draudzi. Viņš mani šantažēja ar rekomendācijas nedošanu. Tas viss ir ierakstīts. Centrālais jautājums bija nacionālā tēma.

Izkārtojums bija skaidrs. Palieku un viss šokolādē vai aizeju un atspārdīs. Gluži kā 90-jos skolā sita par to, ka krievs. Es izvēlējos otro variantu. Mani atspārdīja. Maz ka rekomendāciju neiedeva vēl dokumentus uz jauno draudzi 6 mēnešus nevarēja atsūtīt. Es jutos krievu draudzē kā mājās. Visi ļaunie pravietojumi par krievu valodas slikto ietekmi uz garīgumu nepiepildījās. Mēs bijām uz garīga viļņa. Visapkārt bērnības draugi, tikai resnāki un 20 gadus vecāki. 

Mana māsa ar vīru bija ļoti pret mūsu pāriešanai uz krievu draudzi. Kad māsa uzzināja, ka es gribu atpakaļ uz dzimto krievu draudzi, viņa visas sapulces priekša sagrāba mani kā kaķēnu aiz krāgas un sakot:”Pie krieviem gribi!? Pie krieviem gribi!? Ejam parunāt.” Velkot aiz krāgas visas draudzes priekšā pēc sapulces vilka pa centrālo eju un koridoru uz āru. Mēģināja atrunāt un draudēja. Tas normāli. Vecākā māsa. Viņa 17 gadus ar vīru nostrādāja par tulkiem Bētelē un tulkoja priekš latviešiem publikācijas. Viņi man daudz stāstīja par nelietībām Bētelē (intrigas, meli, liekulība, varaskāri cilvēki, u.t.t.), no tā viņi abi cieta un bieži domāja pamest Bēteli. Par to varētu atsevišķu grāmatu uzrakstīt. Ja jūs domājat, ka JL Bētele ir garīga oāze, tad jūs dziļi maldāties. Precīzāks apzīmējums būtu čūsku midzenis. Strādājot lielos uzņēmumos man tik briesmīgs kolektīvs nav bijis. Neskatot uz visu to, manu sāpi viņi saprast nevarēja vai negribēja. Māsa sāka norobežoties no manis. Papildus mums notika viena telefonsaruna 26.07.2019., kuras laikā es viņai aizrādīju par divām lietām. Pirmais aizrādījums bija praktiskas dabas. Ja viņi bērnus paņem, tad viņi arī jāatgriež atpakaļ un pirms mūsu sapulces. Māsa par katru cenu vilka viņus uz latviešu draudzi. Es gribēju apmeklēt sapulci kopā. Kā arī bieži sanāca, ka dažādas personas paņem bērnus, bet neatgādā un tad mums kā taksistiem pa Rīgu viņi jālasa. Tas labi, ka kāds var sludināšanas stundas skaitīt uz maniem bērniem, bet šādi pakalpojumi mums bija apgrūtinoši un lūdzām nogādāt atpakaļ. Otrs aizrādījums bija saistīts ar viņas centieniem vilkt pārējo ģimeni uz latviešu draudzi. Māsa bija teikusi Mārītei:”Lai tas Jānis viens iet uz krievu draudzi. Ņem bērnus un nāc uz latviešu draudzi. Mēs tevi atbalstīsim.” Es aizrādīju par viņas centieniem šķelt mūsu ģimeni. Māsa tajā vietā, lai ņemtu vērā aizrādījumu, ļoti apvainojās un sāka man draudēt, ka noorganizēs man tiesas komiteju. Tiesas komitejas nebija. Laikam vīrs draudzes vecākais paskaidroja, ka vēlme ģimenei vienoti pielūgt Dievu nav sodāma. Bet šī saruna pielika punktu mūsu attiecībām. Agrāk viņi bieži pie mums ciemojās. Mēs ar viņas vīru vīnu dzērām un galda hokeju spēlējām. Vairs nekā nebija. Vispār nekā. Pat nezvanīja. Es veicu vairākus mēģinājumus atjaunot attiecības, bet bez sekmēm. Gan zvanīju māsai teikt, ka viņu mīlu. Atcirta:”Ko tu domā ka vari vienkārši tā man pazvanīt?” Es atvainojos par zvanu un vairāk netraucēju. Mēģināju runāt ar vīru. Viņš ir draudzes vecākais. Es uzaicināju viņu uz privātu tikšanos. Viņš izlikās par muļķi:”Neesot pamanījis, ka māsai kaut kas pret mani.” Grūti noticēt, ka viņš nebija pamanījis, ka viņi 6 mēnešus vairs ciemos nebrauc dēļ viena telefona zvana. Es likos mierā. Man vēl ir Babuška! Tas nebija ilgi. Jehovas Liecinieki iespundēja manu Babušku pret viņas gribu, lai norobežotu no manis. Skan neticami, bet tieši tā arī bija. Tuliņ pastāstīšu smalkāk. Babai nekāda sakara ar JL draudzi nebija. Viņa bija pareizticīga.

2017 gadā Baba pazaudēja abus bērnus un viņas veselība pasliktinājās 2019 gadā. Mēs ar bērniem bijām 70% no viņas atlikušajiem radiem. Māsa mūs pilnībā izslēdza no Babas veselības jautājuma risināšanas. Viņa visu darīja vienpersoniski, nekonsultējoties, neinformējot. JL rāda smukas videofilmiņas kā radi sanāk kopā, lai risinātu padzīvojušu vecāku veselības jautājumu. Nekas no tā nebija. Mani neinformēja, ja bija izsaukta ātrā palīdzība. Mani neinformēja, ja bija kāda slimība atklāta. Mani neinformēja, ja tika kopēja meklēta. Kādu reizi Baba man piezvanīja no slimnīcas un teica, ka atrodas tur jau vairākas dienas. Es nekavējoties aizbraucu uz slimnīcu. Man bija nojausma, ka no manis atkal slēpj informāciju. Aizgāju pie ārstējošā ārsta. Viņš bija neapmierināts, jo visu jau izstāstījis manai māsai:”Jūs ko nerunājat?” Viņš trāpīja desmitniekā. Es atvainojos un lūdzu nodublēt man. Iedomājieties manu šoku, kad es uzzināju, ka Babai vēzis un drīz viņa nomirs. Kā tas ir iespējams? Miesīgam brālim nepateikt, ka radinieks mirst. Vot kur izslavētā mīlestība, kuras dēļ Jehovas Liecinieki tiks izglābti, bet pārējie nomirs! Es biju dusmīgs. Vakarā piezvanīju māsai un paprasīju vai viņa nevēlas man kaut ko pastāstīt? Iedomājaties?! Viņa arī tad man nepateica. Es uzsprāgu. Sāku bļaut klausulē ka viņa praktiski ir Sātana izdzimums un, ka pat pasaulīgie tā nedara! Nākamajā dienā man bija paredzēts vest Babu mājās uz miršanu. Slimnīcā jau koridorī mani sagaidīja 2 draudzes vecākie. Iedomājieties? Tie draudzes vecākie izdomāja pie neticīga mirstoša cilvēka reliģiskas razborkas taisīt. Māsa ar diviem draudzes vecajiem brauca mums ar Babu no aizmugures. Sīka auguma zviedrs iespērās neaicināts Babuškas dzīvoklī. Baba nesaprazdama, kas notiek, sāka uztraukties. Kaut kādi sveši cilvēki staigā pa viņas dzīvokli un acīmredzami notiek kaut kas slikts. Es pateicu: „Jūs galīgi nojūgušies? Neredzat, ka cilvēks mirst? Pagaidāt ārā, tad kasāties.” Viņi trijatā gaidīja mani ārā. Uz manu jautājumu kāpēc māsa ar vīru slēpj informāciju un vienpersoniski pieņem lēmumus par Babu, māsas vīrs atbildēja ar pretjautājumu:”Vai tad man jāinformē tevi par tavu radinieci?” Es atbildēju:”Jā. Ja tev tāda informācija ir, tad tas nav tavs privātīpašums. Tev šī informācija jāpaziņo.” Māsas vīrs:”Tu pats varēji painteresēties.” Tā bija pērle. Vienkārši šedevrs. Lūk viņa! Draudzes vecāko gudrība. Iedomājaties kādām pārdabiskām spējām jābūt, lai uzminētu kuros brīžos Baba tiek aizvesta uz slimnīcu. Es uzdevu jautājumu: „Priekš kam tu sludini? Viņi visi paši taču var painteresēties.” Atbildes nebija. Babuška bija noformējusi sava dzīvokļa dāvinājumu uz māsu, jo tā bija lētāk nekā mantojums, bet ar atrunu, ka tas ir viņas, kamēr dzīva. Runājot par interesēšanos par Babu, es māsas vīram pavaicāju:”kāpēc viņš nekad, neko Babuškai nepalīdz? Tas faktiski ir viņa dzīvoklis, bet man vienam jāremontē viņa dzīvoklis?” Viņš palika tik dusmīgs, ka gribēja man sist. Es jau domāju būs jākaujas ar draudzes vecāko, bet māsa viņu apturēja. Tālāk sekoja galvenais kādēļ tā svīta ieradās. Tika pamāts ar galvu manai māsai un viņa izspļāva acīmredzami iezubrītu frāzi:”Sakarā ar to, ka es jūtu apdraudējumu no tevis – nodod Babuškas atslēgas.” Es biju šokā. Es varētu viņiem paprasīt atslēgas, jo pat šo slēdzeni ar atslēgām Babai ieliku es. Es pateicu, ka ne viņi man tās atslēgas deva, ne viņiem man jāatdod. Māsa, acīmredzot, viņai uzticēto teātra daļu bija paveikusi un tālāk runāja māsas vīrs:”ja tu neatdosi, mēs būsim spiesti nomainīt slēdzeni.” Viņi pārkāpa dāvinājuma nosacījumus – tikai pēc nāves! Viņi liedza radinieku piekļuvi cilvēkam, kas vispār nav JL! Cilvēka iespundēša pret viņa gribu ir krimināli sodāma rīcība. Ja to dara, izmantojot viņa bezspēcības stāvokli, tas ir vainas pastiprinošs apstāklis. Tiem draudzes vecākajiem pienākas restes. Es uzgāju augšā pie Babas atdot atslēgas un atvadīties. Es pateicu, ka māsa atņēma man atslēgas un iespējams mēs vairs nesatiksimies. Es teicu, ka regulāri nākšu un cik ilgi viņai būs spēks man atvērt, mēs tiksimies. Mēs ar Babu raudājām. Baba, teica, ka nožēlo, ka norakstīja dzīvokli māsai. Bija taču noruna –tikai pēc nāves. Viņi pat nāvi nevarēja sagaidīt. Tā arī notika. Baba palika aizvien švakāka un pienāca diena, kad viņa vairs nebija spējīga atvērt. Mēs katrs stāvējām savā durvju pusē. Baba raudāja. Es mēģināju viņu mierināt, ka viņai piezvanīšu, bet viņa tikai raudāja stiprāk, ka grib vēl mani ieraudzīt. Šis moments man grūts vēl tagad. Pēdējās pāris nedēļas durvis vairs netika aizslēgtas un es atkal varēju tikt pie Babas. Es vispār nesaprotu šo gājienu. Priekš kam vajadzēja atņemt atslēgas un pēc tam durvis vispār atstāt vaļā diennakti? Tikai slimie prāti kaut ko tādu var izdomāt. Tam slimajam prātam ir vārds un uzvārds. Vēlāk man krievu brāļi izskatot šo lietu paziņoja, ka māsa nav vainīga, jo sekoja kāda augstākstāvoša brāļa norādījumiem kā rīkoties. Es pieprasīju izdot man šī idejas autora vārdu, uzvārdu un domāju par iesniegumu prokuratūrā. Sanāktu labs skandāls: „Jehovas Liecinieku garīdznieks pavēl iespundēt mirstošu vecenīti!” Krievu vecākais teica, ka viņš nav tiesīgs izsniegt man šo informāciju un par to lems vecajo kolektīvs. Man neizsniedza iespundēšanas idejas autora identitāti. Viņam draud restes! Baba nomira 20.04.2020. Bēru runā bija pilns ar faktoloģiskām kļūdām par Babas biogrāfiju. Brālis, kas teica runu, man pat nepazvanīja par tekstu. Mūs vispār pat uz bērēm neuzaicināja. To mēs uzzinājām no pasaulīgiem radiem.

Dienā, kad tā svīta atņēma man atslēgas, mūsu ģimenē atkal bija balsošana. Mēs nolēmām izslēgt māsu un viņas vīru no mūsu ģimenes. Tā bija tīrā formalitāte, jo māsa faktiski bija mūs jau izslēgusi pus gadu. Mēs aizsūtījām savu lēmumu viņiem uz whatsapp.

Nākamais trieciens bija, kad es uzzināju kā tie farizeji no latviešu draudzes visu noformēja. Krievu brāļi saprata, ka latvieši nacionālu iemeslu dēļ neiedeva rekomendāciju. Lai nemazgātu netīru veļu, plāns bija nogaidīt un iecelt. Pagāja gads. Pie manis pienāca draudzes vecākais, mans bērnības draugs, un pateica, ka šis plāns izgāzās. Latvieši esot uzlikuši kaut kādu deviņstāvīgu lāstu, ka bez viņu akcepta nekas nevar notikt. Nācās mazgāt netīru veļu un šķetināt apsūdzības, ko latviešu vecajie uzrakstīja. 

Tiem, kas nezin jāpaskaidro. Rekomendācija ir iecelta brāļa konfidenciāla pavadvēstule uz jauno draudzi. Bez viņas jums jaunajā draudzē noraus pagonus. Tas bija mans gadījums. Sakarā ar uzņēmējdarbību 15 gadu garumā man ir zināma juridiskā pieredze. Varu skaidri apgalvot, ka Jehovas Liecinieku reliģiskās tiesas salīdzinot ar Latvijas tiesu procesiem ir ļoti netaisnīgas. Daži salīdzinājumi pa kategorijām. Latvijas likums nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu un zināt, kā arī saprast apsūdzību. Kad draudzes vecajie lemj par rekomendāciju tas ir konfidenciāli. Jūs neuzaicinās uz sēdi, jūs nesaņemsiet rakstisku kopiju ar motivācijas daļu. Jums nebūs iespēju dzirdēt liecības un nebūs iespēju iesniegt savus pretargumentus. Ja liecinieks sniedz melīgu liecību, jūs to neuzzināsiet. Latvijas likums nodrošina tiesības uz aizstāvību (advokātu). Nevienā Jehovas Liecinieku komitejas sēdē nav pieļaujama aizstāvja līdzdalība. Jūs būsiet viens. Viņi būs daudz. Jūs nezināt iekšējās kārtības noteikumus un jums nav pieejama draudzes vecāko grāmata. Viņi jūs uztīs uz pirksta izmantojot nezināšanu. Latvijas likums ir vienlīdz pieejams kā cietušajam, tā arī pusei, kas virza apsūdzību. Latvijas tiesu procesa gadījumā jūs skaidri zināsiet, kas par procesu tas ir (izmeklēšana, civilprocess, kriminālprocess, …), kurā procesa stadijā jūs esat, kāds statuss jums piemērots procesa ietvaros (cietušais, apsūdzētais, liecinieks), jūsu tiesības jums tiks izskaidrotas, procesa sekas būs skaidras. JL reliģiskās tiesas gadījumā jūs vienkārši uzaicinās uz īsu, mierīgu sarunu. Jūs nezināsiet vai tā ir resoriskā pārbaude pirms tiesas komitejas. Varbūt jūs jau aicina uz tiesu komiteju? Jums netiks izskaidrotas jūsu tiesības (pa lielam jums viņu nav vispār), jūs nesapratīsiet kādas sekas var iestāties un kādā procesa stadijā jūs atrodaties. Katrs Latvijas tiesas process sākas ar iespēju izteikt noraidījumu tiesnesim. Tas gadījumam, ja jums aizdomas, ka viņam ir interešu konflikts vai kādu citu iemeslu dēļ jau iepriekš motivēts nelabvēlīgam spriedumam. Jehovas Liecinieku gadījumā jūs pat nezināsiet, kas rakstīja rekomendāciju, iespējams tas ir cilvēks, kuram konflikts ar jums. Nekādu noraidījumu izteikt jūs nevarat. Visu vada „svētais gars”. Tādēļ nav jāuztraucas par kļūdām. Manā gadījumā 2 no tiem, kas iespundēja Babu bija draudzes vecākie Torņakalna draudzē. Arī brālis jurists, kura dēļ mūsu ģimenē izveidojās finansiāla katastrofa arī kalpoja Torņakalna draudzē kā draudzes vecākais. Viens no viņiem kā draudzes koordinators, otrs kā sekretārs. Kā jūs domājat? Vai rakstot rekomendāciju man tika nodrošinātas tiesības uz taisnu tiesu? Man tika izvirzītas 4 apsūdzības, par ko es uzzināju vairāk kā gadu vēlāk kalpojot krievu draudzē:

1. Es esmu krāpnieks, jo neesmu samaksājis brālim juristam
2. Es neievēroju principu no Mat 18:15-17 par strīdus risināšanas kārtību
3. Man ir sliktas attiecības ar māsu
4. 3 gadus atpakaļ es esot draudējis apgabala kongresa komitejai noraut galvu

Apsūdzības tika fabricētas jau pēc mūsu pāriešanas uz krievu draudzi. Līdz pēdējai dienai latviešu draudzē mani slavēja, man nebija neviena aizrādījuma un nekas no šī netraucēja pildīt pienākumus draudzē. Tā pie manis atnāca divi krievu draudzes vecajie un mēs gājām pa punktiem.

Pirmais bija viegls. Iesniedzu epastus, ierakstus. Šī apsūdzība ir tīrākie meli.

Otrs. Mat 18:15-17 ir minēta strīdus risināšanas kārtība brāļu starpā. Es uzdevu jautājumu vai man ir pienākums celt prasību pret brāli, ja es nevēlos, jo zinu cik bezzobainas ir JL tiesu komitejas civilstrīdu risināšanā. Nē nav obligāti, it sevišķi, ņemot vērā, ka mēs ar brāli juristu saglabājām civilizētas attiecības. Šis punkts arī tika aizvērts.

Trešais bija grūtāks. Mums ar māsu bija ļoti labas attiecības līdz es pārgāju uz krievu draudzi. Viņa vienkārši bija pret un tas izraisīja visu notikuma virkni, par ko rakstīju jau iepriekš. Dīvainākais, ka nevis māsai ar vīru ir sliktas attiecības ar mani un tas traucē viņiem kalpot Bētelē, bet tikai man ar māsu ir sliktas attiecības un tas ir sodāmi. Konsekvenci grūti saskatīt.

Kad atskaņoja ceturto, mēs visi trīs sākām smieties. Tie bija tīrākie meli un man ir liecinieki. Tas ir interesanti. Pastāstīšu smalkāk. 2017 gada vasarā mēs ar ģimeni sapanskojāmies ar visiem 5 bērniem uz apgabala kongresu. Tikko 14.05.2017. piedzima Robītis. Mēs bijām ar vairākiem maziem bērniem uz rokām. Es aizkavējos ar panskām pie mašīnas. Mārīte ar bērniem aizgāja vietas meklēt. Kad iegāju iekšā man pretī jau gāja Mārīte ar asarām un teica, ka mūs izdzina no kongresa. Kā izdzina? Par ko izdzina? Nevar būt. Ejot iekšā tas pats sīkais zviedrs, kurš vēlāk bija pie Babas iespundēšanas, pateica, ka šeit ar ratiem nedrīkst. Tādi norādījumi! A kur drīkst ar ratiem? Nekur. Ir divi varianti: vai nu autokrēsliņi vai māte sēž ar zīdaini ratu zonā atsevišķi no pārējiem un tēvs žonglē ar pārējiem 4 bērniem 3 dienas pa rokām. Neviens no šiem variantiem nav īsti reāls. Ja jūs uz kongresu aicinājāt ieinteresētu māmiņu, kas atbrauca ar trolejbusu, tad viņai autokrēsliņa nebūs. Kā arī 3 dienas zīdaini iekonservēt autokrēsliņā nav iespējams un ir aizliegts no bērna veselības un fizioloģijas puses. Šajā gadījumā kongresa komiteja vienkārši pieļāva kļūdu un nepadomāja. Lai nodrošinātu evakuāciju šaurajās rindās izvirzīja prasības, bet nenodrošināja tehniskas iespējas daudzbērnu ģimenēm šīs prasības izpildīt. Ja ir prasība, ka ģimenēm ar maziem bērniem jānāk uz kongresu, un tiek izvirzīts ierobežojums, tad vajadzēja organizēt sektoru vecākiem ar bērniem ar platākām rindām. Viņi to aizmirsa un neaizdarīja. Mums bija divi varianti. Vai nu braukt mājās un atteikties no šī kongresa vai cīnīties par tiesībām būt klāt. Es izvēlējos otro. Es gan vieglus ceļus dzīvē nemeklēju! Sameklēju, kur sēž kongresa komiteja, un garām apsargam iespēros kabinetā bez aicinājuma. Es biju pieklājīgs, bet stingrs. Kongresa komiteja sastāvēja no trim brāļiem koordinators bija krievs un vēl divi latvieši. Viens no Ogres, otrs man par izbrīnu bija brālis, kas pie manis strādāja uz nepilnu slodzi programmēšanā. Es uzspiedu, lai taisa sektoru vecākiem ar bērniem vai atceļ prasību par ratiem. Ja tas netiks atrisināts, tad es iesūdzēšu tiesā kongresa koordinatoru un viņš apmaksās visiem bērniem kongresā fizioterapeita pakalpojumus un procedūras par saviem līdzekļiem. Es noblefoju, bet tas nostrādāja. Nākamajā dienā bija risinājumi un krievu pusē pat parādījās sektors vecākiem ar bērniem. Es nebļāvu, es neapsaukājos un nevienu nesitu, kur nu vēl galvas raut nost. Bišku uzspiedu. Nezinu kas palaida pīli, bet nākamajā dienā viss apgabala kongress zināja, ka Jānis Stūrmanis piespieda kongresa komiteju uztaisīt sektoru vecākiem ar bērniem. Daudzas māmiņas nāca Mārītei teikt paldies par to, ko tavs vīrs izdarīja. Arī ar šiem brāļiem mums bija labas attiecības. Koordinators nebaidījās, ka es viņam „galvu noraušu”. Pēc nepieciešamības tiku izsaukts uz kongresu 2:00 naktī, jo nākamajā dienā bija plānota kristīšanās, vajadzēja citā baseinā ūdeni pārpumpēt, jo baseins pārplīsa un tecēja un es biju vienīgais, kam garāžā ūdens pumpis. Mani piecēla nakts vidū, aizbraucu un izdarīju. Otrs brālis vēl ilgi pie manis strādāja un mēs bijām ģimenes draugi. Ja jūs viņiem pajautātu, tad, domāju, viņi pat tagad nemelos un pateiks, ka ceturtā apsūdzība ir meli. Es nebiju draudējis noraut galvu. Dīvainākais, ka šie notikumi, bija visiem labi zināmi un netraucēja pildīt iecelta brāļa pienākumus vēl trīs gadus līdz pat mirklim, kad pārgājām uz krievu draudzi.

Tas viss izskatījās pēc apsūdzības fabricēšanas un krievu brāļi uzņēmās to risināt. Bet mana pieredze Jehovas Liecinieku organizācijā sasniedza kritisko masu un man parādījās dziļas aizdomas, ka Dievs nevada šo organizāciju. Es atcerējos, ka savulaik māsa ar vīru teica, ka mācība par 1914 gadu nebalstās uz Bībeli un vēsturiskiem faktiem, Jeruzaleme nav kritusi 607. gadā un esot bijis viens vadošās padomes loceklis, kuru izslēdza par uzskatiem, ka daudzas JL mācības nav balstītas uz Bībeli. Es apņēmos viņu atrast. Es viņu atradu. Tas ir Raymond Franz. Viņš uzrakstīja vairākas grāmatas par savu pieredzi vadošajā padomē. Visas manas aizdomas apstiprinājās. Es sāku lasīt kā izsalcis vilks. Tik daudz dzīvē es nebiju lasījis. Te dažas grāmatas, ko izlasīju pāris mēnešu laikā:

1. Raymond Franz. Crisis of Conscience
2. Carl O. Jonsson. The Gentile Times Reconsidered
3. Raymond Franz. In Search of Christian Freedom
4. Barbara Anderson. Uncensored
5. Steven Hassan. Combatting Cult Mind Control
6. George Orwell. 1984

Smagākais bija atzīt pašam sev, ka viss kam es ticēju un cerības kādas loloju visu mūžu ir meli. Vai tad tu negribi satikt savu vectēvu, Mimi (mana mamma), Babu jaunajā pasaulē? Gribu! Bet lai cik stipri tu ticētu meliem, par patiesību viņi no tā nekļūs.

To es sapratu vēl bērnībā vectēva bērēs, kad lika stipri gribēt, lai viņš pamostos.

Pēc vairāku grāmatu izlasīšanas es sapratu, ka JL par Bībeli zin tikpat cik zīdainis par trigonometriju. Lai cik dīvaini tas nebūtu bet pavadot 25 gadus JL kultā jūs nezināsiet par Bībeli vairāk, kā tas kurš izstudēja 6 mēnešu kursu. Nenotiek nekāds zinātniski pētnieciskais darbs. Sapulces ir primitīvas. Pa 25 gadiem var iemācīties sengrieķu, senebreju, aramiešu valodu un izdot savu Bībeles tulkojumu. Bet JL ar 25 gadu stāžu mīņājas bērnu autiņos. 

Sākumā domāju, ka brāļi vienkārši ir kļūdījušies gan vēsturiskos faktos, gan Bībeles interpretācijā. Drīz vien kļuva skaidrs, ka tā ir apzināta krāpniecība un es kļuvu par šīs krāpšanas upuri. Iesaku izlasīt pētījumu par Jeruzalemes krišanas datumu (607 vai 587 p.m.ē.): Carl O. Jonsson. The Gentile Times Reconsidered

Pēc tam uzreiz izlasiet divus Sargtorņa numurus 1.10.2011 un 1.11.2011. Jums gribēsies vemt no propagandas un negodīgiem paņēmieniem ar kādiem Sargtorņa biedrība māna savus biedrus it kā Jeruzāleme krita 607 gadā. Tiek izmantoti šādi paņēmieni:

1. Vēsturnieku diskridetēšana. Šiem vēsturniekiem nevar uzticēties tādēļ 587 nevar būt pareizs gads. Bet pēc tam paši uz šiem vēsturniekiem balstās lai panāktu 607. 
2. Pierādījumu minimizēšana. Sargtorņa biedrība selektīvi izvēlas visšvakāko no pierādījumu okeāna un pasniedz saviem biedriem apmēram šādi:”redziet cik viņiem šķidri pierādījumi!” Pārējie pierādījumi, kas neapstrīdami pierāda pretēju viediekli tiek noklusēti. Šis propagandas paņēmiens Jehovas Liecinieku publikācijās ir ļoti bieži izmantots un tieši tādēļ starp JL ir viedoklis, ka visi zinātnieki ir idioti.
3. Faktu un Bībeles pretnostatīšana. Gadījumos, kad fakti neapstrīdami liecina, ka JL mācības nav saskaņā ar vēsturiskiem vai zinātniskiem faktiem, tad tiek paziņots, ka mums vairāk jāklausa Dievam, nevis cilvēkiem. Jādod priekšroka Bībeles versijai par notikumiem, nevis vēsturnieku viedoklim. Pretruna ir nevis starp Bībeli un vēsturniekiem, bet starp Jehovas Liecinieku Bībeles interpretāciju un vēsturiskiem faktiem. Pretruna ir starp JL mācībām un faktiem. Šis paņēmiens ir pretīgs izmisuma solis, kad nav citu argumentu.

JL izmanto gan propagandas, gan prāta ietekmēšanas paņēmienus. Piemērs. Kā mēs zinam, ka JL ir izredzētā reliģija un vadošā padome ir gudrais un uzticamais kalps? Tas balstās uz apgalvojumu, ka Jeruzaleme krita 607. g. p.m.ē. + tautu laiki + vēl mazliet = Jēzus 1919. gadā izvēlējās JL kā vienīgo gudro un uzticamo kalpu. Šajā vienādojumā pārbaudīsim dotos. Kā mēs zinām, ka Jeruzaleme krita 607. g.p.m.ē, ja visi vēsturnieki saka, ka tas notika 20 gadus vēlāk? Mums jāpieņem 607. gads, jo tā taču saka Dieva iecelts gudrais un uzticamais kalps. Noķērāt domu? Tiek izteikti divi melīgi apgalvojumi, kas balsta viens otru. Šis ir zināms prāta ietekmēšanas un viltus loģikas paņēmiens ar nosaukumu Circular reasoning. Vēl šī paņēmiena piemērs. Kā mēs zinām, ka Bībele ir grāmata no Dieva? To pierāda piepildījušies pravietojumi, piemēram, Daniela grāmatā. Kā mēs zinām, ka Daniela grāmata nav viltojums, sarakstīts 2 gs. p.m.ē. kā to dzelžaini apstiprina zinātnieki? Tas nevar būt, jo „visi raksti ir Dieva iedvesmoti” un Daniels ir minēts citās Bībeles grāmatās. Atkal divi nepatiesi apgalvojumi, kas balsta viens otru – Circular reasoning. Nekādi pierādījumi nav nepieciešami. Tikai divi meli. Dažādu propagandas paņēmienu JL literatūrā ir daudz un visi viņi ir zināmi ar savu nosaukumu.

Ja jums rodas šaubas vai aizdomas, ka JL nav Dieva izredzēta reliģija, tad jums aizliegs lasīt kritiku un mudinās pārbaudīt visu JL publikācijās. Kādam idiotam jābūt, lai gadījumā, kad jums kāds melo, pārbaudīt to, saņemot apstiprinājumu no paša meļa, ka viņš nemelo? Ar šādu pieeju jūs varētu būt arī Krišnaīts vai jebkurā citā kultā un būt pilnīgi pārliecināts, ka kalpojat Dievam. Vai tiešām Dievam galvenais glābšanas nosacījums ir akla pakļaušanās? Tādā gadījumā nacisti, kas ebrejus galināja nost, akli sekojot pastāvošajam režīmam, parādīja Dievam ļoti tīkamas īpašības. Man vienmēr ir licies aizdomīga JL politika attiecībā uz kritikas lasīšanu. Ko viņi raustās? Patiesība mūsu pusē! Sportā ir tā. Stiprais uzbrūk, vājais sēž klusu un spēlē no aizsardzības. Kuru pozīciju ir ieņēmusi JL organizācija? Neuzbrukt! Sēdēt dziļi aizsardzībā. Kāpēc? Jo viņu pozīcijas ir ļoti vājas. Jūs tiešām ticat, ja JL būtu iznīcinoši argumenti pret jebkuru kritiku, tad viņi tos nepasniegtu?

Lielākā daļa no grāmatām, ko izlasīju, ir neatkarīgi zinātnieku darbi. Katra JL vecenīte pārliecināta, ka zinātnieki ir idioti, bet brāļi ir gudri. Tas neskatot uz to, ka JL galvenajā pārvaldē ir dažādas nodaļas, bet vienas iztrūkst – nav zinātniski pētnieciskās nodaļas. Liela daļa materiālu, ko JL rakstnieku nodaļa ģenerē ir nosperta no citiem avotiem. Tādiem kā „viltus reliģijas”enciklopēdijām un „ļaunās Sātana pasaules” zinātniekiem. Nav savas zinātniski pētnieciskās bāzes.

Veselus 62 gadus no 1891 līdz 1953 gadam Sargtorņa organizācija apgalvoja, ka Jehovas rezidence, no kuras viņš valda – debesu debesis ir Alkonija zvaigzne Plejādes kopā. Ar teleskopu attīstību nācās atzīt, ka, lai gan Alkonijs ir spilgta zvaigzne, tas nav spožums, kas nāk no Jehovas troņa. Šobrīd biedrība norobežojas no tik vienkārša jautājuma:”Kur ir Jehova?” un ļauj katram saprast vārdu “debesis” pēc saviem ieskatiem. Intelektuāli švakākie JL ar to saprot burtiskas debesis un baksta ar pirksu uz augšu, kad runā par Jehovu, arī dažās biedrības ilustrācijās publikācijās raudoši cilvēki paceļ galvu pret debesīm, neskatot uz to kurā zemeslodes pusē viņi dzīvo, nesaprazdami, ka divi JL dzīvodami ziemeļu un dienvidu puslodē šādi norāda uz pilnīgi pretējiem virzieniem. Nedaudz advancētāki JL, saprazdami, ka fiziskajā pasulē Jehova nav, izgudro kaut ko līdzīgu “citai dimensijai”, “paralēlai pasaulei”, “citai realitātei”, “mega makro pasaulei”u.t.t. bez jebkāda bībeliska pamatojuma. Pie šīs JL kategorijas piederēju arī es. Lasot Bībeli ir pilnīgi skaidrs, ka tās sarakstītāji runāja par burtiskajām debesīm un to var redzēt no detalizētiem atrašanās aprakstiem un eņģeļu spārniem kā lidošanas rīku. Šobrīd organizācijā ir populāri runāt par “garīgo sfēru” neprecizējot nedz šīs sfēras atrasšanās vietu, nedz šis sfēras dabu. Viņa ir, mēs viņu neredzam, bet viņi redz mūs. Tas man atgādina mana dēla Robīša (4 gadi) izstrādāto pie jūras. Viņš ar sajūsmu izsaucās:”Visi skatieties! Es redzu neredzamu zivi!” Tur nekā nebija. Pamēģini pierādi, ka tur nekā nav – viņa taču neredzama!

JL Bībeles Jaunās pasaules tulkojums ir derīgs tikai krāsns iekuram. Par to varētu uzrakstīt atsevišķu grāmatu. Tas ir ārkārtīgi neprecīzs reliģiski motivēts tulkojums. Ko darīt, ja organizācijas mācības ir pretrunā ar Bībeli? Piemēram, saskaņā ar ebreju rakstiem sanāk, ka Jehova ir nežēlīgs nacionāls dievs, kas pavēlēja slepkavot, izvarot, turēt verdzībā cilvēkus (3.Moz. 25:44-46), kas nepieder pie ebreju tautības un daudz citu faktu, kas kontrastē ar visumīloša tēva radīto tēlu. Zemāk piemērs no 4.Moz. 31, kur mēģināts notušēt Jehovas pavēli caur Mozu nogalināt precētas sievietes (ar to vien pietiek, lai šokētos), bet jaunavas atstāt izvarošanai.

Jebkurš cits tulkojums 4.Moz. 31:18:” bet ikvienu sieviešu kārtas bērnu un tās sievas, kuras vēl vīru nav pazinušas, kuras nav gulējušas pie vīra, tās atstājiet sev dzīvas” (daudz fantāzijas nevajag, lai saprastu, ko ebreju karavīri izdarīja ar jaunavām, kuras atstāja sev vai kā citos tulkojumos priekš sevis, ja pārējās viņi nogalināja)

Jaunās pasaules tulkojums 4.Moz. 31:18:”bet visas meitenes, kas nav gulējušas ar vīrieti, atstājiet dzīvas!”

Ja jūs pārbaudīsiet ebreju oriģināltekstu interlineārā burtiskā tulkojumā vārdu pa vārdam, tad ieraudzīsiet, ka izceltais teksts ir skaidri atrodams oriģinālos un citos mūsdienu tulkojumos.

Šādu piemēru ir ārkārtīgi daudz un visi vienā virzienā – koriģēt Bībeli ar mērķi uzlabot Jehovas tēlu vai attaisnot savas mācības.

Kristiešu pirmā gadsimta draudzē nebija varas centralizācija. Arī draudzes vecajie nepildīja tiesnešu lomu. Lēmumus pieņēma draudze ar balsu vairākumu (2.Kor.2:6). Draudzes darbojās autonomi. Neeksistēja nekāda vadošā padome Jeruzālemē. Neviens, nekādus lēmumus ar Jeruzālemi nesaskaņoja. Pāvilu misionārdarbībā sūtīja Antiohijas, nevis Jeruzālemes draudze. Pāvils Jeruzālemi apciemoja ar padsmit gadu nokavēšanos. Ne Pāvils, ne Jānis, ne Jēkabs, ne citi nesaskaņoja savas vēstules un evanģēlijus ar itkā Jeruzālemē sēdošu vadošo padomi. Gandrīz visi kristiešu grieķu raksti sarakstīti ārpus Jeruzālemes. Vienīgā Ap.d.15 nodaļā pierakstītā Pāvila un Barnabas ierašanās uz sapulci Jeruzālemē bija saistīta ar to ka tieši jūdi bija vainojami pie problēmas radīšanas ap apgraizīšanu un tādēļ devās pie viņiem uz Jeruzālemi. No vēstures ir labi zināms, ka centralizēta varas struktūra kristietībā izveidojās tikai ap 4 gadsimtu m.ē., kad sāka funkcionēt baznīcu koncili. Mūsdienu JL organizācija ar savu varas vertikāli kopē nevis pirmā gadsimta kristiešu draudzi, bet gan jau atkritušo kristietību. Lai kaut kā balstītu savu centralizēto varas struktūru ar galveno mītni Amerikā, JL organizācija pat ir gatava patvaļīgi mainīt Bībeles tekstu.

Ap.d. 15:2 „Kad Pāvilam un Barnabam izcēlās ar viņiem liels strīds un vārdu maiņa, tad nosprieda, lai Pāvils, Barnaba un daži citi ietu šī jautājuma dēļ pie apustuļiem un vecajiem uz Jeruzālemi.”

Jaunās pasaules tulkojums Ap.d. 15:2 latviešu valodā „Starp tiem un Pāvilu un Barnabu izcēlās ne mazums domstarpību un strīdu. Galu galā tika nolemts, ka Pāvils, Barnaba un daži citi brāļi dosies pie apustuļiem un vecākajiem uz Jeruzālemi, lai nodotu tiem izskatīšanai šo jautājumu.” Ja jūs pārbaudīsiet grieķu oriģināltekstu interlineārā burtiskā tulkojumā vārdu pa vārdam, tad ieraudzīsiet, ka izceltais papildinājums nav atrodams oriģinālos un citos mūsdienu tulkojumos.

Jebkurš JL tagad lasot šādu izkropļotu Bībeles tekstu uzreiz iedomāsies Jehovas Liecinieku vadošo padomi. Šāds papildinājums kalpo tikai vienam mērķim – mainīt Bībeli ar mērķi radīt šķietamu efektu, ka Pāvilam un Barnabam itkā bija pienākums iesniegt jautājumus izskatīšanai Jeruzālemē un ka tur sēdēja kāda vara, kas viņus izskatīja. Ja man, ateistam, šāda kristiešu rakstu kropļošana liekas zemiska, tad cik maz cieņas pret Bībeli ir Jehovas liecinieku tulkiem Briežu ielā, Rīga? Es personiski pazīstu katru no viņiem un skaidri zinu, ka daži no viņiem ir labi tulki un man ir grūti noticēt, ka es šādu kļūdu pamanīju, bet viņiem tā sanāca pilnīgi netīšām. Tagad es saprotu kāpēc manam māsas vīram bija domstarpības ar tulkošanas centra vadību un viņš tika atstādināts no Jaunās Pasaules Bībeles tulkošanas. Man arī būtu domstarpības, ja mani spiestu veikt tulkojumu, kas ir pretrunā ar oriģināltekstu.

Ko darīt, ja no ~5000 grieķu rakstu manuskriptu, no kuriem daži tiek datēti pat ar pirmā gadsimta beigām, ir apaļa nulle pierādījumu, ka pirmā gadsimta kristieši lietotu vai piešķirtu Jahves tetrogrammai kādu nozīmi, kā to dara JL mūsdienās? Pareizi! Organizācija izvēlas nevis saskaņot savas mācības ar Bībeli, bet izdot savu Bībeles tulkojumu, kuru izmainīt tā, lai tas saskanētu ar JL mācībām.

Uz 2020. gada beigām pie manis strādāja vairāki brāļi. Viens bija bērnības draugs, kas risināja latviešu lāstu. Pēc viena celtniecības darba posma pabeigšanas un algas izmaksāšanas, es viņu ieaicināju un gribēju runāt par diviem jautājumiem:

1. Kā beidzās latviešu lāsta izmeklēšana? Viņš paziņoja, ka ir panācis rezultātu. Deviņstāvīgais lāsts noņemts. Latvieši vairs nerullē. Izmeklēšanas rezultātā pierādīts, ka latviešu vecajie ir pieļāvuši vairākas kļūdas un tagad mēs krievi lemjam paši. Es esmu viņam bezgala pateicīgs par padarīto. Tas ir īsts draugs! Diemžēl man neviens no latviešu draudzes nestājās rindā uz piedošanas prasīšanu.

2. Tad nāca smagākā daļa. Es pateicu, ka vēlos noņemt savu kandidatūru, no ieceļamo saraksta. Tai izmeklēšanai vairs nav jēgas. Ar savu zināšanu bāzi es vairs nevēlējos ieņemt nekādu amatu. Sanāk viss darbs ko draugs izcīnīja ir kaķim zem astes. 

Tā nedara neviens JL ar manu stāžu un pieredzi. Amnestiju panāca. Atteikties no privilēģijām? Viņi saprata, ka ar mani viss ir dziļā ***. Bija reinkarnācijas mēģinājumi. Nāca vecajie. Nāca tikai draugi. Kadrus izvēlējās rūpīgi. Vienā dienā zvanīja 3 citi un katrs piedāvāja pienākumus drudzē. Viņi saprata, ka es dziestu ārā. Mana ticība Dievam bijam stiprāka, kā nekad, bet es vairs neticēju Sargtorņa organizācijai. Tā varas gaļasmašīna caur kuru mani latvieši izlaida tiešām mani piebeidza.

Pienāca laiks ģimenei atkal balsot. Pirtī es ģimenei izliku visas kārtis uz galda. Pasniedzu trīs variantus, bet reāli izpildāms bija tikai viens:

1. Mēs paliekam neaktīvi
2. Mēs turpinām izlikties, ka viss ir baigi labi un liekuļot
3. Mēs iesniedzam izstāšanās vēstuli

Mums meli un liekulība nav pieņemami. Plāns 1-2 nav reāls. Atlika ņemt kas palika. Mums jāiesniedz izstāšanās vēstule. Šeit es atkal pieļāvu kļūdu. Jehovas Lieciniekiem ir aizliegts komunicēt ar bijušajiem biedriem, tādēļ mēs sastādījām sarakstu ar cilvēkiem, no kuriem vēlamies atvadīties. Uzminiet kurš bija cilvēks numur viens manā sarakstā? Es esmu pilnīgs idiots, bet ieliku tēvu. Tomēr tēvs. Tēvs kā parasti mani uzmeta. 8.01.2021. es uzaicināju tēvu ciemos un vēlējos paskaidrot sava lēmuma iemeslus. Uzzīmēju uz tāfeles laika skalu un paskaidroju, ka Jeruzaleme nekrita 607. g.p.m.ē. ar visām izrietošām matemātikas sekām, ka JL nav izredzēti 1919. gadā. Papildus pastāstīju par pedofilijas problēmu organizācijā un to, ka taisāmies iesniegt izstāšanās vēstuli un to, ka JL politika par sociālo izolāciju pret bijušajiem biedriem nebalstās uz Bībeli, daudzkārt mainīta un pat tika saukta par pagānu paražu. Tēvs visam piekrita. Teica, ka viņam nav tik daudz radi palikuši, lai ar mani nerunātu. Viņš paziņoja, ka nepiekrīt JL iekšējai kārtībai daudzos jautājumos. Īpaši viņam nepatīk, ka draudzes vecākie viņam aizliedz pavadīt laiku ar citām vientuļajām māsām. Es paņēmu no tēva solījumu, ka viņš nestāstīs par mūsu lēmumu citiem, lai es varu atvadīties no draugiem. Tēvs solījumu neturēja. Cilvēks, kas pats daudz kam nepiekrīt, kas nav garīgs pat pēc JL mērauklas, mani nostučīja tajā pašā vakarā. Pat no kulta izstāties cilvēcīgi neļāva. Tas man atgādina fragmentu no romāna 1984:

„В некотором смысле мировоззрение партии успешнее всего прививалось людям, не способным его понять. Они соглашаются с самыми вопиющими искажениями действительности, ибо не понимают всего безобразия подмены и, мало интересуясь общественными событиями, не замечают, что происходит вокруг.”

Citāts no Džordža Orvela romāna “1984”

15.01.2021. pie mums ieradās 2 draudzes vecākie. Ar pirmo teikumu es viņiem iesniedzu atlūgumu no JL kulta, kuru parakstījām jau 11.01.2021. Man neviens nepiedāvāja studēt ar kādu, lai pārliecinātos JL mācību pamatotībā. Tas ir interesanti, ka JL gatavi staigāt gadiem pie neproduktīviem ieinteresētiem, bet cilvēku, kurš organizācijai veltīja 25 gadus, nolaiž kanalizācijā pēc vienas sarunas.

Uz izstāšanās brīdi mana ticība Dievam bija stiprāka kā nekad. Es domāju, ka tagad zinu kā pareizi pielūgt Dievu, jo esmu atbrīvojies no JL viltus mācībām. Jēzus nomira pie krusta; ir tikai viens kristiešu ganāmpulks ar cerību debesīs (Efesiešiem 4:4-6 skat detalizētu skaidrojumu sadaļā https://jwfacts.lv/ka-atpazit-viltus-argumentaciju/#5 ;Jņ 6:53-58); es ar nepacietību gaidīju atceres vakaru, lai pieņemtu simbolus kā īstam kristietim pieklājas.

Es turpināju meklēt patiesību un patiesība veda mani tālāk. Patiesība kļuva par manu reliģiju. Tas ir vienīgais, kam vērts sekot. Es izlasīju vēl vairākas grāmatas:

7. John Barton. A History of the Bible
8. Richard Dawkins. The God Delusion

Man kļuva skaidrs, ka Bībele ir Ebreju pasaciņa. Pilna ar neprecizitātēm, nezinātniskiem faktiem, faktoloģiskām kļūdām, nepiepildītiem pravietojumiem, Daniela grāmata ,pretēji JL apgalvojumiem, sarakstīta 2.gadsimtā pirms mūsu ēras, par to respektablu zinātnieku vidū ir vienprātība, tad jau viegli pravietot uz atpakaļu. Labs pētījums par Daniēla grāmatu:

https://www.richardcarrier.info/archives/18242

Dieva nav. Puzle salikās. Tādēļ viņš nekad neatbild uz lūgšanām! Tādēļ viņš pieļauj ciešanas! Viņa vienkārši nav! Tas visu paskaidro.

Lai kļūtu par Jehovas Liecinieku jums jāpieņem četri apgalvojumi:

1. Ir saprātīgs radītājs
2. No visiem pretendentiem uz šo amatu, starp visiem dievekļiem, ko cilvēce pielūdz un pielūdza, tieši sīkās ebreju tautas dieveklis Palestīnā vārdā Jahve ir tas radītājs.
3. Jahve ir iedvesmojis Bībeli. Bībele ir nekļūdīga un visi tās padomi ir perfekti.
4. Tikai Jehovas Liecinieki pareizi interpretē Bībeli un JL ir vienīgā izredzētā reliģija.

Es esmu nogājis pilnu ceļu turp un atpakaļ. Atpakaļceļš bija apgrieztā secībā. Es varētu runāt stundām, bet par katru soli pieminēšu tikai vienu faktu:

4. JL nav un nevar būt izredzētā reliģija. Jeruzaleme nekrita 607. gadā p.m.ē. un līdz ar to Jēzus nav izraudzījis JL kā savu gudro un uzticamo kalpu 1919. gadā. JL ir pilns ar mācībām, kas ir pretrunā ar Bībeles vēsti.
3. Bībele ir ebreju pasaciņa. Noasa plūdi nekad nav notikuši. Tas ir neapstrīdams fakts. ~4400 gadu atpakaļ nav notikusi masveida izmiršana. Senas civilizācijas kā Ēģipte pastāvēja nepārtraukti jau no 8000 g. p.m.ē, labi dokumentētas un nav pazudušas plūdos. Negroīdu rase Āfrikā bija jau pirms 4400 gadiem un viņi nav Noasa dēla Hama pēcteči. 8 milj šobrīd pastāvošo dzīvnieku sugu nav strauji evolucionējušas no 200 pāriem šķirstā. Tik strauju evolūciju pat trakākie ateisti neatzīst. Uz zemes vienkārši nav tik daudz ūdens, lai nosegtu visas kalnu galotnes. Pretēji paustajam JL enciklopēdijā „Insight” 4400 gadus atpakaļ kalni nebija zemāki. Ja zemeslode būtu absolūta bumbiņa, tad viņu klātu 1,5 km dziļš okeāns un 4400 gadus atpakaļ nedrīkstētu būt neviens kalns augstāks par to. Austrālijas unikālā fauna ar somaiņiem ir skaidrojama tikai un vienīgi ar šī kontinenta atdalīšanos ļoti senā pagātnē. Ja somaiņi būtu atnākuši uz Austrāliju 4400 gadus atpakaļ no Ararata kalna, kur šķirsts pieparkojās pēc plūdiem, tad somaiņi būtu sastopami arī citur. Tas neapstrīdams fakts. Noasa plūdi nav notikuši. Tur ir okeāns ar pierādījumiem.
2. Jahve ir ebreju dieveklis. Tāds pats kā Rā, Zevs, Odins un citiem pretendentiem uz radītāja amatu. Iedomājieties, ka visuma radītājs vēl tikai 2000 gadus atpakaļ bija pazīstams tikai mazā Palestīnas pleķītī un nav parūpējies, lai acteki, balti, slāvi un citas tautas viņu varētu pielūgt. Ja kristietība nekļūtu par starptautisku reliģiju, tad par Jahvi šobrīd neviens nezinātu.Padomājiet par šo jautājumu detalizētāk.
   Svaidītie. Saskaņā ar JL mācībām, pirmajā gadsimtā Jēzus sāka vākt 144 000 savu svaidīto ķēniņu un tikai 1930-jos gados sāka pulcēt citas avis. Pēc vēsturnieku liecībām jau pirmajā gadsimtā viņu bija desmiti tūkstošu (iespējams simti tūkstošu) vēl apustuļu laikā un simti tūkstošu otrajā gadsimtā. Uz cik svaidīto ķēniņu krēsliem pretendē JL laikposmā no 1874 gada līdz mūsdienām? Arī desmiti tūkstošu. Pat ja mēs ņemtu vērā tikai absolūti minimālo kristiešu skaitli pirmajā gadsimtā – 10 000, tad sanāk, ka uz atlikušajiem 1774 gadiem Dievs spēja glābt tikai pāris desmit cilvēku gadā. Tas nozīmē, ka Dieva bezdarbība aizsūta nebūtībā veselas civilizācijas: vikingus, actekus, austrālijas aborigēnus u.t.t. Diemžēl neviens no viņiem nebūs ne debesīs, ne uz zemes. Jehovas roka izrādījās par īsu. Viņš vienkārši slikti strādāja pie sava piāra šajā laikposmā un tas paraksta nāvesspriedumu miljardiem cilvēku, kas dzīvoja no 1.līdz 19. gadsimtos.
   Arī citām avīm pēc JL mācības neklāsies vieglāk. Armagedons ir “pavisam tuvu”. Rit pēdējo dienu pēdējās dienas pirms pašas pēdējās dienas. Izglābties var tikai ieejot Jehovas šķirstā, tas ir kristījoties kā vienam no JL. Diemžēl musulmaņu valstīs, Ķīnā u.c. zemēs sludināt ir aizliegts vai arī JL darbība ir niecīga. Ja Armagedons pienāktu šodien, tad gandrīz visa Āzija (4,5 miljardi) un musulmaņu zemes (2 miljardi), kas kopā sastāda ~80% zemeslodes iedzīvotāju tiktu noslepkavotas ar Jehovas roku, tā arī nesaņemot iespēju glābties (no JL mācībām un ilustrācijām izriet ka arī svaidītie JL piedalīsies šajā pasaules genocīdā, jājot uz virtuālajiem debesu zirgiem un šaujot ar lokiem vai kapājot ar zobeniem). Pasaules iedzīvotāju skaits strauji aug, bet JL skaits samazinās un viņu iespējas apsludināt pasauli aizvien attālinās. Jehovas roka arī šeit ir par īsu. Mērenie JL locekļi, kas apzinās šo demogrāfisko problēmu, mierina sevi ar domu, ka Armagedona brīdī Jehova lems pēc sirds stāvokļa un izglābsies liels pulks ne Jehovas Liecinieku. Taču šāda nostāja ir pretrunā ar oficiālo mācību, kas atrodama publikācijās. Šāda nostāja arī padara glābšanas darbu par bezjēdzīgu. Priekš kam sludināt, ja gala rezultātā gandrīz visu pasauli Jehova tiesās pēc sirds stāvokļa un nav obligāti jābūt JL.  Tik maz pazīstams dieveklis ar tik niecīgām glābšanas spējām gan vēsturē, gan mūsdienās slikti atbilst visuma radītāja amatam.  
1. Dzīvība attīstās evolūcijas ceļā un cilvēks nav radīts unikāls. Tas ir neapstrīdams fakts, ko var izsecināt no gēniem. Pievērsiet uzmanību cilvēka hromosomai Nr.2 un salīdziniet ar šimpanzes hromosomām.

Pievērsiet uzmanību cilvēka NANOG gēna kopēšanas kļūdu vietām (NANOG pseudogenes) un salīdziniet ar šimpanzes NANOG kopēšanas kļūdu vietām. Izpētiet šo jautājumu. No gēniem neapstrīdami ir redzams, ka šimpanzei un cilvēkam ir bijis kopējs sencis.

Jūs taču negribat apgalvot, ka mīlošais radītājs speciāli cilvēku uzbūra ar tādiem gēniem, lai tas izskatītos, ka Dieva nav, bet pēc tam sodītu cilvēkus ar nāvi, kas uzķērās uz šī trika?

Šis ir tikai viens no okeāna ar pierādījumiem.

JL maldina cilvēkus ar bērnišķīgi stulbiem radīšanas “pierādījumiem” – “katru māju kāds cēlējs uzceļ, bet, kas visu ir uzcēlis, ir Dievs “(Ebrejiem 3:4). Kas saskaņā ar šo apgalvojumu radīja Covid-19 vīrusu? Kas radīja viņa mutācijas un jaunos paveidus? Kas radīja odus un ar kādu mērķi? Kas radīja malāriju? Piemērs ar “mājiņām” no Bībeles nekādi neatbilst un neatspēko evolūciju. Evolūcija darbojas uz reprodukcijas pamata. Ja mājiņas dzemdētu pa parādes durvīm citas mājiņas, pie kam vienmēr nedaudz atšķirīgas (dažreiz no akmens, dažreiz no koka) un apkārtējo vides apstākļu ietekmē vienā vietā labāk izdzīvotu akmens mājiņas, bet citā koka, tad mēs varētu runāt par mājiņu evolūciju un jaunu sugu tapšanu. Nedzīviem priekšmetiem nav reprodukcijas spēju un nav jābrīnas, ka viņi neevolucionē. Šāds piemērs ir nekorekts un bērnišķīgs.

Vēl piemērs – Shared Endogenous Retrovirus DNA. Dievs taču cilvēku radīja pilnīgu, vai ne? Cilvēka gēnos ir atrodamas sen senču izslimotu retro vīrusu paliekas (tas notiek, ja šūnas tiek inficētas embrija sākumstadijā un cilvēkam šīs retrovīrusa paliekas ir katrā šūnā daloties). Cilvēka gēnos šādas paliekas ir atrodamas 211 vietās. Šimpanzei to ir 208 vietās. Pēcteči dzimstot saņem senču gēnus. Vai varētu būt ka cilvēkam un šimpanzei kādā gēna vietā pilnīgi nejauši vīruss ir inficējis gēnus tajā pašā vietā? Viena tāda vieta uz garā gēna kodu rindas būtu tuvu neiespējamam, bet šādu kopīgu gēna vietu starp cilvēku un šimpanzi ir 205, kas neapstrīdami pierāda, ka cilvēka un šimpanzes kopīgie senči ir to visu izslimojuši.

Tas ir tikai daži pierādījumi, ka sugas radušās evolūcijas ceļā. Tādu ir okeāns. Tas ir nepastrīdams fakts – sugas radušās evolūcijas ceļā. Dieva nav.

Jums vairs nav jābaidās no Sargtorņa varas vertikāles. Jums vairs nav jādodas uz tiesu komitejām. Jums vairs nav pienākuma atbildēt uz draudzes vecāko jautājumiem. Viņi vairs nevar jums kaitēt. Vienkārši pasakiet sev: „Jums nav varas pār mani!”, un viņu vara izkusīs kā sadeg papīrs krāsni ar uzrakstu: „Es esmu Napoleons!” Jūs esat brīvi! Viņi vairs nevar jūs šantažēt ar privilēģijām, lai jūs izdzītu no mājām bērnus, kas vairs nevēlas būt JL. Viņi vairs nevar jums atņemt draugus un radus. Jūs varat precēties pēc mīlestības, nevis pēc draudzes vecāko ieselektētiem dažiem briesmīgiem kandidātiem ar labu kulta reputāciju mazā JL dīķī. Jums būs īsti draugi, kas jūs nepametīs pirmajā līkumā pēc kulta pavēles, tikai tādēļ, ka uzzinājāt pāris faktus par vēsturi un zinātni. Viņi vairs nevar jums aizliegt mācīties augstskolā, nēsāt bārdas. Jums vairs nebūs jāklusē par pedofilijas un citiem noziegumiem draudzē, lai glābtu JL reputāciju. Jūs būsiet izcīnījuši tiesības rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu, nevis upurēt sirdsapziņu paklausot kulta diktātam. Jums nebūs kauns skatīties uz sevi spogulī. Kognitīvā disonance, kas jūs moka, izzudīs. Iestāsies miers. Jūs būsiet laimīgi, jo laime ir apziņa, ka rīkojies pareizi. Jūs esat brīvi!

Savu dzīvesstāstu es gribu veltīt visiem Jehovas Lieciniekiem, īpaši tiem kas atrodas kādā no speciālās kalpošanas veidiem: bētelnieki, specpionieri, rajona pārraugi. Sargtorņa organizācijas politika aizliedz viņiem dzemdēt bērnus. Pretējā gadījumā viņi pazaudēs darbu, dzīvesvietu un stāvokli. Tā notika arī ar manu māsu, kas kalpoja Bētelē. Viņa ļoti mīl bērnus, bet JL kults viņai to atņēma. Jūs nomirsiet tā arī pa īstam nesākuši dzīvot, veltot savu dzīvi sīkam, melīgam JL destruktīvam kultam.

JL apgalvo, ka elle neeksistē, bet īstenībā paši ir radījuši elli saviem biedriem. Maz, ka jūs nomirsiet tā arī nesākuši dzīvot, bet tā kā jums nav bērnu, pat pēdas no jums nepaliks vēsturē.

Jūs tiksiet izdzēsti. Tā ir mūžīga iznīcība. Īsta elle. Āmen!

* Šis stāsts ir literārs jaunrades darbs. Tajā aprakstītie notikumi un personas ir izdomāti un nav reāli. Jebkāda tieša vai netieša līdzība ar konkrētām personām vai iestādēm ir tikai nejauša sakritība.