Fakti par Jehovas lieciniekiem

Vārds: Iveta Reinikova
Gadi: 51
Izglītība:  
Ģimenes stāvoklis: 6 bērnu māte
Piederība organizācijā: no 1991. — 2021. gadam 
Pozīcija organizācijā: Avs aizbēga no cirpējiem. Noliedzu ticību organizācijai. 

*Mani sauc Iveta Reinikova-Gomozova. Raksta tapšanas brīdī man ir tieši 30 gadu pieredze Jehovas liecinieku organizācijā (turpmāk tekstā JLO). 1991. gadā viņi sāka oficiāli sludināt Rīgas centrā, tai skaitā Avotu ielā, kur mēs dzīvojām. Mani vienmēr ir interesējuši jautājumi par dzīves jēgu. Gan agrā bērnībā, gan skolas laikā dzīve man likās haotiska un nesakarīga. Bija grūti izlemt, ar ko nodarboties, kad būšu pieaugusi. No vecākiem man bija tikai mamma. Vēl man ir 2 vecākas māsas, kuras dzīvoja un auga atsevišķi no manis. Ģimenes apstākļu dēļ 7 gadu vecumā mani aizsūtīja uz internātskolu, kas man arī kļuva par vienīgajām mājām līdz 15 gadu vecumam. Tā kā es mācījos Padomju laika skolā priekšstats par reliģijām man bija miglains. Biju pārliecināta, ka nekad savu dzīvi nesaistīšu ar reliģiju, jo visi tie rituāli, likās tukši, garlaicīgi un fanātiski. Atminos pusaudža gados dažas epizodes, kad es apsmēju savu draudzeni par to, ka viņa bija katoliete. To es vēlāk nožēloju, jo viņa vienmēr ir bijusi laba pret mani. Visinteresantākais sākās deviņdesmitajos, kad es iepazinos ar savu vīru Valmierā. Viņš bija ieslodzījumā un tur iepazinās ar kādu Jehovas liecinieku vārdā Jānis (vārds mainīts). Jānis atradās tur savas ticības dēļ. Ieslodzījuma vietas priekšnieks teica manam vīram apmēram tā: „Ja kriminālās autoritātes ar tevi netiek galā, tad varbūt „svētais” tevi pāraudzinās”. Viņus salika kopā vienā istabiņā. Vēlāk vīrs stāstīja par „dīvaini”, kas viņam sludināja to, ka visas reliģijas ir celtas uz cilvēku kauliem un asinīm.

Pāris gadus vēlāk, kad jau pārcēlāmies uz Rīgu un sākām kopdzīvi, mūs apmeklēja JL. Toreiz 1991. gada rudenī manam pirmajam dēlam bija 6 mēneši, un pie mūsu dzīvokļa durvīm pieklauvēja JL un uzdeva vienkāršu jautājumu: „Vai jūs zināt, kā sauc Dievu?”. Es atbildēju, ka laikam Jēzus Kristus, bet viņi man sniedza atbildi no 1. Mozus grāmatas, ka Dieva vārds ir Jahve. Es biju pārsteigta, ka Dievam ir vārds, par kuru agrāk neko nebiju dzirdējusi. Tā es piekritu mācīties Bībeli ar grāmatas „Tu vari dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes” palīdzību. Tā kā tas bija lielais pārmaiņu laiks ar politisko un ekonomisko krīzi, es ļoti vēlējos uzzināt, ko Bībele saka par dzīves jēgu. Tāpēc uzreiz izlasīju grāmatas 7. nodaļu — „Kāda ir dzīves jēga”. Konkrētu atbildi es nesaņēmu, bet skaidrots tas tika apmēram šādi — tagad mēs dzīvojam pasaulē, kur valda Sātans. Ir jākalpo Dievam, sludinot labo vēsti par Dieva valstību, un tad pienāks Armagedons. Un tikai pēc tā sāksies īstā dzīve ar iespēju dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. Visas atbildes šķita loģiskas un vienkāršas.

Tajā laikā atdzima reliģiskā brīvība un daudzi cilvēki sāka iet uz baznīcām un tajās laulājās. Bija ticības bums. Mormoņi, krišnaīti, baptisti dibināja savas draudzes. Es vēlējos iepazīt Bībeli un mani piesaistīja dzīvesveids, kādu tā piedāvāja. Lasot JLO literatūru, es pievērsu uzmanību, ka autortiesības pieder „Watchtower Bibel and Tract Society of New York”. Es gribēju noskaidrot, kas stāv aiz šīs kompānijas, bet daudzus jautājumus atliku uz vēlāku laiku. Un tā tas notika daudzu gadu garumā – dzīves ritms bija tāds, ka vispirms vajadzēja rūpēties par ģimeni, gatavoties sapulcēm, izlasīt visu piedāvāto JL literatūru un iet uz sapulcēm, kas notika 3 reizes nedēļā. Tikmēr neskaidrie jautājumi arvien krājās, un personīgā vēlme pašai atrast atbildes tika apslāpēta ar atrunām – gan jau vēlāk visu uzzināšu un sapratīšu. Šīs zemapziņas balss ignorēšana padarīja mani par aklu JLO sekotāju.

Piemēram, ne vienu vien reizi radās jautājums par to, kā tiek izmantoti ziedojumi. No dažiem pionieriem, kas saņēma materiālu atbalstu, varēja dzirdēt tikai skopas atbildes no sērijas — tā ir Dieva organizācija, kur viss ir godīgi, taisnīgi un caurskatāmi. Man bija neērti apšaubīt šīs atbildes un jutu to, ka mums nav vārda brīvības šajā tēmā.

Paļaušanos un uzticēšanos organizācijai veicināja vēl tas fakts, ka cilvēki tiešām centās būt „pieklājīgi un kārtīgi”. Tā es padevos šīs sabiedrības ietekmei un centos arī savu ģimeni virzīt tajā plūsmā. Es cerēju, ka tas mūs pasargās no baisā haosa un nekārtības, ko jaunībā biju pieredzējusi es.

Kristījos Tallinā 1994. gada 23. jūlijā. Tajā laikā man jau bija divi dēli. Es vienmēr centos uz sapulcēm iet ar bērniem. Mans vīrs, nebūdams aktīvs Jehovas liecinieks, mani atbalstīja redzot, ka nekas mūs neapdraud. Viņam ļoti patika diskutēt ar brāļiem par garīgiem jautājumiem. Tādā ziņā viņš bija ļoti labs „ieinteresētais”. 

Mūs regulāri apmeklēja daudzi sludinātāji, lai mēģinātu saliedēt mūsu ģimeni „ticībā”. Vienreiz es mēģināju saskaitīt, ar cik tad brāļiem vīrs bija studējis? Kopā vismaz 13. Pāris reizes viņš bija kļuvis pat par „nekristītu sludinātāju”, bet tā arī JL plāns mūsu ģimenes apvienošanā neīstenojās.

1994. gadā mēs pārvācāmies no centra Avotu 3 uz Kastrānes 3 Purvciemā. Tur es sadraudzējos ar divām kaimiņu sievietēm, kas arī kļuva par JL. Tur mums piedzima vēl divi bērni – meita un dēls. Tā kā mēs seši dzīvojām vienistabas dzīvoklī, nācās domāt par dzīves vietas maiņu. 1999. gada decembrī mēs pārbraucām uz Rīgas rajonu. Dzīves vietas maiņa vienmēr saistījās ar JL draudzes maiņu. Es iepazinu ļoti daudzus lieciniekus un man patika, ka visi likās piederam pie vienas ģimenes. Daudzi mums centās palīdzēt gan morāli, gan materiāli atbalstot. Bieži dzirdēju daudz uzmundrinošu komplimentu no JL puses, jo centos būt aktīva sapulcēs un sludināšanā. Viena māsa pioniere mani regulāri slavēja daudzu gadu garumā un vienreiz pajautāja: „Es nesaprotu, kā tu vari ar visu tikt galā un vēl kalpot par pionieri?”. Es atbildēja, ka neesmu pioniere. Kopš tās atbildes viņa mani pārstāja slavēt.

Igauņi, somi, poļi, amerikāņi un, protams, latviešu un krievu sludinātāji bija regulāri ciemiņi mūsu mājās. (Laikam tāpēc mani bērni pieaugot nebaidās ceļot ārzemēs).

Kad pārbraucām uz Rīgas rajonu un bērni sāka iet skolā, es centos ievērot JLO prasības un ieteicu bērniem nekautrēties sludināt skolā. Mudināju ņemt publikācijas uz skolu. Vecākā meita ļoti sekmīgi izmantoja dažus materiālus no „Jauniešu” grāmatas un žurnāla „Atmostieties”, lai liecinātu par savu ticību. Tomēr es nekad neuzspiedu kļūt par sludinātājiem vai kristīties. Es pati ļoti daudz lasīju mūsu publikācijas un tāpat lasīju tās priekšā saviem bērniem vakaros pirms gulētiešanas.

Īpaši man patika gada grāmatas. Tās lasot, bija sajūta, ka es ceļoju pa „organizācijas teritoriju”, un tas man deva priekšstatu par daudzu ticības biedru grūtībām un ticību. Tas, protams, mani ļoti iedvesmoja un deva spēku neraudzīties uz savu dzīvi ar skepsi vai nožēlu.

2003. gadā man piedzima vēl viena meita un 2007. gadā – vēl viena. Bet 2009. gada pavasarī man nomira vīrs. Ļoti bieži daudzi man ar sarkasmu jautāja, cik tad, nu, īsti man to bērnu ir. Kad es sapratu viņu cinismu, es atbildēju, ka nav jēgas man to teikt, jo tāpat viņi neatcerēsies. Tobrīd man bija draugi no dažādām Latvijas pilsētām, un daudzi ļoti uzmundrināja un sniedza visāda veida palīdzību. Tā gada vasaras kongresā man palūdza sniegt interviju par to, kā tad Jehova mani atbalstīja tik grūtā brīdī, kad es zaudēju savu dzīvesbiedru.

Es jutu iekšēju pamudinājumu publiski pateikties par visu sniegto palīdzību manai ģimenei. Tā kā es paliku viena ar sešiem bērniem un ļoti daudz raudāju, es tomēr centos iet uz sapulcēm un sludināt. Turpināju lasīt JL publikācijas un risināt savas personīgās problēmas. Tomēr lasot aizvien biežāk izjutu diskomfortu par to, ka viens raksts mani mudina uz vienu rīcību, bet cits — uz pretējo. Sāku domāt, kas tad ir tiešām svarīgs un noderīgs man personīgi? Izjutu dusmas, ka izlasītās literatūras ietekmē tik viegli varu mainīt savu viedokli. JL informācija ir pasniegta tā, lai cilvēks varētu paklausīt un rīkoties neapšaubot informācijas avotu. Tas neizbēgami kropļoja manu personību un pakļāva mani šai ideoloģijai. Piemēram, audzinot bērnus, vajag uzstādīt ierobežojumus, jābūt stingriem, bet ne pārlieku. Vai arī par mūsu radiniekiem. Viņi ir pasaulīgi, tādēļ neielaisties pārāk tuvās attiecībās. Vai arī tā kā mūsu radinieki, mums ir jārūpējas un jāmīl viņi? Jāsludina tik, cik atļauj mūsu apstākļi, bet, kad demonstrē kongresā cilvēku, kam nav ne roku, ne kāju un kalpo par pionieri, tad es sāku domāt – kādi apstākļi man liedz kalpot par pionieri?

Pēc vīra nāves smago dzīves apstākļu dēļ es gribēju mainīt dzīvesvietu un uzaicināju draudzes vecākos apspriest savu situāciju. Mani vienbalsīgi atrunāja kaut kur pārbraukt, jo bērniem esot vajadzīga draudze un draudzes sapulces. Es ieklausījos un pieņēmu lēmumu neko nemainīt.

Bērni paaugās, pabeidzot skolu, sāka paši strādāt un man palīdzēt kā nu katrs bija spējīgs. Īpaši – mani dēli. Viņi vienmēr bija ļoti atsaucīgi un apzinīgi. Vecākais dēls līdz 18 gadiem pazemīgi gāja uz sapulcēm, un es redzēju, kā noplok manas ģimenes entuziasms, kad sapulces pārvērtās par monotonu maratonu, kas nesniedz nekādu uzmundrinājumu, jo galvenā tēma bija par sludināšanu, drīzo pasaules galu un par to, ka šajā pasaulē nekam nav vērtības…

2017. gadā sākās JL vajāšanas Krievijā. Daudzi no turienes pārcēlās pie mums un man radās aizdomas par Krieviju kā par „Ziemeļvalsts ķēniņu”, kas uzbruks Dieva tautai. Sāku internetā skatīties ziņas. Ļoti aizrāvos ar Navaļnija izmeklējumiem korupcijas jautājumos. Tas tā….

Internets mani nekad nesaistīja. Es centos būt paklausīga organizācijas brīdinājumiem par to, ka tas var nopietni apdraudēt mūsu garīgumu. Apmēram tajā pat laikā manai vidējai meitai sākās nopietnas uzvedības problēmas un es meklēju informāciju par pusaudžu psihiskās veselības traucējumiem. Jautāju pēc padoma kādai ļoti jaukai māsai no Krievijas, kas pārcēlās bēgļu gaitās pie mums, un viņa man atsūtīja saiti uz mūsu publikāciju jw.org interneta vietnē. Kļūdas pēc atvēru citu Sargtorni, kur izlasīju informāciju par pedofilu atrašanos draudzē un ka viņu vārdi jātur stingrā slepenībā. Nespēju noticēt, lasīju atkal un atkal. Tad atcerējos, ka viens draudzes vecākais joka pēc man atbildēja „Google тебе в помощь” un es nolēmu sekot viņa ieteikumam — atvēru jaunu lappusi JL vēsturē — „Jehovas liecinieki un pedofilija”. Oho! Austrālija, Uzbekistāna, Amerika, Dānija utt. Vīrusa izolācijas laiks pārvērtās par pētījumu laiku gan man, gan daudziem citiem. Sāku analizēt vairākas pagātnes epizodes no kongresiem un citām neformālām tikšanās reizēm ar Jehovas lieciniekiem. Slēptie tusiņi, noslēpumaini pārgājieni, atklātas dzeršanas, skaudība, tenkas, ģimenes konflikti, vardarbība pret bērniem, liekulība, mantrausība, nekārtība, nodokļu nemaksāšana, dokumentu viltošana, draudzē dotās varas ļaunprātīga izmantošana, nemitīga bērnu iebiedēšana, veco ļaužu – ticības biedru ignorēšana, runas brīvības apspiešana, izglītības zaimošana, jaunības un talantu noniecināšana, nekorekta pravietojumu skaidrošana, „подмена понятий” (jēdzienu aizvietošana) – tas viss tik pēkšņi izkristalizējās. Tā kā jau vairākus mēnešus es neapmeklēju sapulces un neko no JL publikācijām nelasīju, vienkārši atvērās kritiskās domāšanas spējas. Man ļoti daudz deva arī bijušo JL intervijas no kanāla „Sola scriptura”. Es noskatījos kādas 100 intervijas.

Kad es plānoju mainīt dzīvesvietu 2015/16 gadā uz Alūksni, draudzes vecākais man draudēja ar to, ka “atstājot bērnus”, es zaudēšu garīgas māsas reputāciju. Joprojām nesaprotu viņa domu gaitu. Kuru gan uztrauc, ka vientuļa māte, atraitne nevar nopirkt normālu pārtiku bērniem, apavus un zeķubikses meitenēm uz sapulci? Daudzas māsas un dažu draudžu vecāko sievas nāca uz sapulcēm kā uz podiumu, katru reizi demonstrējot citu apģērbu. Dažreiz riskēju un braucu bez biļetēm autobusā uz sapulcēm. Strādāju 2-3 darbos — tādos, lai var tikt uz sapulcēm. Bērni nepildīja skolas mājas darbus, lai var tikt uz sapulcēm. Bieži sēdēja valstības zālē neēduši.

Kad bērni auga, es domāju, ka attīstoties organizācijai, viņi atradīs savu vietu celtniecībā, Bētelē vai cita veida kalpošanā. Bet kad organizācija nolēma atbrīvoties no sloga uzturēt pionierus, valstības zāles, kampaņas, izdot lielas publikāciju tirāžas, es sapratu, ka šis “ceļš” kļūst arvien šaurāks un šaurāks. Un pastāv iespēja, ka tas izzudīs pavisam. Tāpēc es neapspriedu ar bērniem viņu izvēli. Viņiem pašiem jākļūst par sava ceļa gājējiem.

Man patika diskutēt ar cilvēkiem par Bībeli, dzīves problēmu risināšanu un daudz ko citu. Mums vienmēr teica, ka sludināšana ir liels gods, mēs esam Dieva darba biedri un darām eņģeļu darbu. Bet dažreiz sludināšanā bija tāda sajūta, ka mums bija jāslēpjas no dusmīgiem kaimiņiem un jāslapstās kā zagļiem. Es domāju, ka faktiski mēs esam cita dzīvības forma, cita substance. Mūsu pilnība sākas no dzimšanas, kad attīstība notiek visstraujāk. Mazi bērni apgūst ļoti sarežģītas lietas – mācās pārvaldīt savu ķermeni, komunicēt, domāt par citiem utt. Tomēr cilvēkam ir jāattīstās visa mūža garumā….

Kāpēc es savos 20 gados noticēju, ka visam jāpieliek punkts un jāgaida, kad notiks varas maiņa uz zemes? Faktiski – valdīt par savu dzīvi es uzticēju JL organizācijai, kura uzskata sevi par Dieva vadītu organizāciju.

Kristījoties es pilnvaroju šo JL organizāciju vadīt sevi. Es nopirku biļeti ne uz to laineri, es nosēdēju pie loga gandrīz 30 gadus. Reālā dzīve, kas aiz loga, palika aizmugurē.

Kad vīrs nomira, es domāju, cik žēl, ka aizgājējiem vairs nav iespējas izmantot neko no sava potenciāla! Kad es vēroju jauniešus sapulcēs, es domāju līdzīgi – cik žēl, ka viņi neizmanto savu jaunības potenciālu sev. Pat ja jauniešiem ir dažādu citu interešu aizmetņi, JL organizācija paņem tik daudz brīvā laika resursu, ka šo interešu attīstīšanai paliek pāri tikai laika drumslas. Faktiski – tā var būt nāve.

Solītās drošības vietā – cilvēki nokļūst slazdā, kur, domājot, ka patveras no bumbām, saņem asaru gāzes devu, jo JL organizācija nosaka prioritātes un aizliegumus visās dzīves jomās.

Viena mana meita 12 gadu vecumā saņēma aizrādījumus kādā kongresā no brāļiem par apģērbu – it kā viņa varētu kādu nepiedienīgi pavedināt. Tā diena bija sabojāta visai mūsu ģimenei, jo bērns vēl nesaprata – kā tādā vietā kaut kas tamlīdzīgs var notikt? Kaut arī Jēzus pieminēja bērnus pozitīvā gaisotnē, tomēr reiz pie manis atbrauca draudzes vecākā sieva ar draudzeni, lai izteiktu “uzmundrinošus” ieteikumus par to, ka tagad tik grūti laiki un dzemdēt bērnus neesot labi. Pāris gadus vēlāk viņai iestājās grūtniecība kaut gan paši viņi neplānoja bērnus. Kad viņa man to atklāja, es izjutu ļaunu prieku. Nu, beidzot tu uzzināsi, ko nozīmē audzināt bērnu! Galu galā tomēr secinājums viens – ar bērniem ir kā ar vērtīgākajiem dzīves skolotājiem – tu iemācies darīt visu un savā laikā.

Tad 2020. gada pavasarī mēs pārstājām tikties vīrusa dēļ. Kā jau iepriekš rakstīju, biju sākusi internetā pētīt informāciju par organizāciju. Vispirms notika pārvērtības manā domāšanā. Un tas ļāva palūkoties organizācijas aizkulisēs no pavisam jauna skatpunkta. Bija pāris nedēļas, kad lija asaras. Šoka stāvoklī es saviem bērniem stāstīju to, ka organizācijā ir liekulība, diskriminācija, nepatiesi pravietojumu izskaidrojumi utt. Mani divi vecākie dēli nav JL, vecākā meita un jaunākais dēls kristījās attiecīgi 18 gadu un 16 gadu vecumā. Vecāko meitu izslēdza 2017. g. pavasarī. Kad sapulcē par to tika paziņots, daudzus tas šokēja. Bija pat tāda pieaugusi māsa, kas ļoti raudāja, bet viena 10 gadīga meitene ieķērās mammai rokā, it kā būtu paziņojums par manas meitas nāvi. Tas tiešām daudzus šokēja, jo manu meitu zināja un mīlēja daudzi. Es uztvēru to normāli. Tad vēl nesapratu, kā vajag reaģēt uz meitas izslēgšanu. Es joprojām nezinu izslēgšanas iemeslu. Šobrīd mana meita grib atgriezties organizācijā, un tieši viņa ievēro JL organizācijas norādījumus, ka nedrīkst kontaktēties, kamēr es regulāri esmu kontakta iniciators, lai mudinātu tur neatgriezties.

Es nevaru teikt, ka man ir darīts pāri vai tiešā veidā cietusi no JL organizācijas, bet,

analizējot pēdējos 30 gadus, varu teikt ar nožēlu tikai vienu – es pilnā mērā nebaudīju dzīvi ar savu ģimeni – ar pašiem dārgākajiem un tuvākajiem sev cilvēkiem!

Es nemotivēju bērnus uz labu un veiksmīgu dzīvi pašreizējā laikā, bet apgalvoju, ka nekam nav īstas vērtības. Vajag tikai ticēt Jehovam.

Ja man vajadzētu rakstīt dzīves stāstu JL organizācijai, tad es varētu pastāstīt daudz brīnumainu lietu ar 100% pārliecību daudzās grūtās situācijās man palīdzēja Dievs. Visticamāk to man darīt nevajadzēs, jo atteicos no piederības JL organizācijai. Uzsvēršu — organizācijai, nevis Dievam. Manas pretenzijas ir tikai pret JL organizāciju, kas “ieņēma Dieva vietu”, atņemot katra cilvēka personīgo atbildību par savu dzīvi un atbildību Dieva priekšā. Es nevēlos kalpot un pakļauties struktūrai, kas spekulē ar cilvēku jūtām – iebiedēšanu, draudiem un pseido-garīgām īpašībām. Piemēram, jaunākā meita tā arī pateica: „Jehovas liecinieki neatbildēja uz jautājumu, kas ir dzīves jēga!” Es viņai pilnīgi piekrītu! Kopš esmu prom no JLO, es jūtos daudz mierīgāka un garīgi bagātāka. Es gribu darīt visu, ko dzīve piedāvā, un gūt gandarījumu par brīvību un apzinātu dzīves ceļu.

Viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju no JLO ir tas, ka tā sevi pozicionē kā vienīgo, patieso reliģiju, kuru vada Dieva svētais gars. Tomēr Bībeles jaunajā derībā nav tādu piemēru, ka Dieva svētais gars tika dots tikai konkrētai tautai, valstij vai ģimenei. Bībelē ir tikai atsevišķi cilvēki minēti, kuriem Dievs deva savu svētu garu. Tas nozīmē, ka šī “dāvana” tiek dota pēc konkrēta cilvēka lūguma jeb personīgām attiecībām ar Dievu. Es neuzskatu, ka man būtu jāturas pie kādas kopienas vai struktūras, lai ticētu Dievam. No savas 30 gadu pieredzes JL organizācijā, varu pateikt, ka JL staigā, sludina un piedāvā pasaulei risinājumus problēmām, ar kurām paši sirgst. Dzīve organizācijā ir salīdzināma ar Escape room atrakciju, kur pastāvīgi ir kādi pārsteigumi un mākslīgi veidoti uzdevumi. Turpretī dzīve ārpus organizācijas ir vide, ko vari izvēlies tu pats.

Agrāk jaunībā es uzķēros uz jautājumu par dzīves jēgu,bet tagad man liekas,ka tas ir nejēdzīgākais jautājums no visiem tā saucamajiem”garīgajiem” jautājumiem. JL uzdod šo jautājumu ar nolūku piesaistīt cilvēkus sarunai,bet atbildē skan viņu “karaliskais” teiciens-kalpot Dievam-tā ir privilēĝija!  Kāda jēga no saules?ūdens?televizora?grāmatām?dzīvniekiem?puķēm?sniegpārslu dažādā dizaina?…es domāju,ka daudzas lietas dzīvē pastāv vienkārši tāpat,pat bez jebkādas nozīmes vai jēgas. Tad kāpēc mums jāapzinās kaut kas vairāk par to,kas mēs patiesībā esam? Kāpēc mums jālīdzinās Dievam? Vai suns līdzinās savam saimniekam? Vai bērni labprāt grib būt līdzīgi saviem vecākiem? Vai tiešām mums katram vajag pa elkam? Vai tiešām mūsu dzīves jēga- līdzināties Dievam? Tas,kas rada robotu,domā par viņu kā par instrumentu dažādu funkciju izpildei,bet ne par to,lai tas viņu aizvietotu-kādu citu-jā,bet ne pašu radītāju. Kāpēc man jāmeklē TĀ seja, kas pat nav mans atspulgs? Es ļoti labi atceros, kad mana vidējā meita, kad viņai bija četri gadi teica:” māmiņ- es tevi ļoti mīlu,bet esi gribu draudzenīti TĀDU kā es!” Piemēri no dzīves kā fakti liecina par to, ka mums dabiski tuvoties un tiekties pēc sev līdzīgiem, nevis pēc tiem, kas ir augstāki vai pārāki.  Ja pasaulē acīmredzot dominē reliġiskie uzskati pār ateistiskiem, tad jau var domāt, ka tiešām mēs radīti “laicīgai kapsulai”, lai nākotnē pārtaptu par to, pēc kā mudina daudzas reliģijas mūs tiekties tagad “ticībā un cerībā”. Es uzskatu to par sadismu-radīt cilvēku no “pīšļiem” ,lai viņš dzīvotu uz Zemes, bet dzīves jēgu meklētu Debesīs.  Priekš kam? 

Izskatās,ka “debesu pavāriem” vienalga ar ko putru katliņā maisīt- ar kariem, slimībām, nabadzību, nevienlīdzību, dabas katastrofām u.c. Rezultāts viens- viena ieeja, viena izeja. 

Un, diemžēl, pati dievišķākā mācība par izpirkuma upuri met paradoksa ēnu uz mūsu Debesu Tēvu: jo otrais bauslis ir par mīlestību pret tuvāko un māca citiem nedarīt to, kas pašam nepatīk,tad kā lai uztver  Jehovas doto pavēli Ābrahāmam upurēt savu dēlu Īzāku, ja Bībelē ir teikts, ka Dievam pat “prātā nenāca”,ka cilvēki sāka dieviem upurēt savus bērnus? Tas, kas pieprasa upuri, rīkojas amorāli, nosodot to, kas nes upuri. Jeb-tas, kas -tikai domā izdarīt grēku, patiesībā to jau ir izdarījis savā prātā.  Es uzskatu, ka Dievs ir cilvēku upurēšanas rituāla autors. Man joprojām daudzi jautājumi ir atvērti pārdomām,bet nav nolūka par katru cenu rast atbildes uz tiem.  Katra cilvēka dzīvē jābūt pa “rozīnītei”, lai dzīve nešķistu pārāk viegla vai vienmuļa! Visiem sirsnīgi sveicieni 💞 un paldies par uzmanību! 

Ar cieņu Iveta Reinikova-Gomozova.

* Šis stāsts ir literārs jaunrades darbs. Tajā aprakstītie notikumi un personas ir izdomāti un nav reāli. Jebkāda tieša vai netieša līdzība ar konkrētām personām vai iestādēm ir tikai nejauša sakritība.