Fakti par Jehovas lieciniekiem

Vārds: Mārīte Stūrmane 
Gadi: 40
Izglītība: 1. līmeņa augstākā, arodpedagogs 
Ģimenes stāvoklis: precējusies, 6 bērnu māte
Piederība organizācijā: no 2000. — 2021. gadam 
Pozīcija organizācijā: skrūvīte Sargtorņa mehānismā, ko citu JL piedāvā māsām?

*Mani sauc Mārīte Stūrmane. Piedzimu un uzaugu Siguldā 5 bērnu ģimenē kā jaunākais bērns. Līdz manam 11 gadu vecumam mana bērnība bija plus mīnus kā citiem bērniem. “Interesantākais” sākās pēc tam. Manu abu vecāku bērnība tika pavadīta dziļos laukos un kad es biju ~11 gadus veca, maniem vecākiem tika piedāvāta iespēja iegūt bez maksas kā dāvinājumu ~40 ha zemi ar mežu, jo esošais saimnieks dzīvoja Amerikā un gribēja, lai viņa senču zeme tiktu apstrādāta. Tētim tajā brīdī parādījās sapnis par dzīvi laukos un laikam acīs parādījās dolāru zīmītes, jo šī materiālā ieguvuma dēļ, viņš pameta savas nepilngadīgās meitas (11 un 13 gadi), nostādīja vecāko meitu (~24 gadi) fakta priekšā, ka viņai jāatgriežas uz dzīvi Siguldā, neatkarīgi vai viņas vīrs būs gatavs manīt dzīvesvietu, vai nebūs, lai viņa turpinātu audzināt savas jaunākās māsas vecāku vietā. Lai gan māsai ar vīru bija problēmas ģimenē, šis gājiens pielika punktu viņu laulībai. Pēc mammas teiktā, viņa negribēja pārcelties prom no Siguldas un visu pamest, bet tomēr pakļāvās tēva mantkārīgajam lēmumam, un, pametot bērnus, savāca mantas un pārcēlās uz dzīvi Zaubē, pilnīgi tukšā vietā – no dēļiem sasistā apkurināmā būdā (~2.5x4m). Būda bija siltināta ar zāģa skaidām, kuras peles izvazāja, kā rezultātā ziemās, no rīta ceļoties, ūdens glāzē uz galda bija sasalis. Šādus necilvēcīgus apstākļus, kuru rezultātā tika pilnībā sabeigta veselība, vecāki iemainīja pret bērniem un komfortu normālā mājā. Uz aizrādījumu, kāpēc mamma pameta bērnus, viņa attaisnojās, ka to negribēja, un būtu ņēmusi līdzi, ja būtu bijuši labāki dzīves apstākļi. Viņa nedomāja par to kā šāda rīcība emocionāli un psihiski varētu ietekmēt un ietekmēja viņas bērnus, kam bija jāaug bez mīlestības, bez atbalsta un bez vadības dzīvē. Rezultātā izaugu par viegli ievainojamu, par sevi nepārliecinātu cilvēku. Ko nozīmē mīlēt un kā izrādīt mīlestību, man bija apzināti jāmācās kā jau pieaugušam cilvēkam. To es iemācījos no vīra un viņa ģimenes – no viņa mammas un Babuškas, un mācos joprojām – no saviem bērniņiem.

Ja man jāraksturo sava ģimene kopumā – brāļi un māsas, es teiktu, ka viņi visi, līdzīgi kā es, ir izauguši par cilvēkiem, kuri neprot mīlēt un izrādīt mīlestību, jo ģimenē netika radīta mīlestības pilna gaisotne. Netika teikts, ka mīlam viens otru. Neredzēju, ka vecāki parādītu mīlestību viens pret otru. Tikai pienākumi un to pildīšana. Laikam tādēļ visi, izņemot vecāko māsu – katolieti, kļuva par JL, jo saņēma organizācijā emocionālu pieķeršanos.

Kļūšana par JL nepadarīja nevienu par labāku cilvēku. Gluži otrādi, izredzētības sajūta rada naidīgu attieksmi un nošķiršanos no citiem cilvēkiem,

kuri kā JL uzskata, apzināti vai neapzināti kalpo Sātanam. Mans tētis nebija izņēmums. Kļūstot par JL, mans tētis kļuva ļauns pret vecāko meitu, jo viņa vienīgā nebija JL. Nekad nav pateicis viņai paldies, ka izaudzināja viņa bērnus. Visu laiku viņai pārmeta, ka viņa kalpo Sātanam. Vismaz tagad beidzot viņai ir mazliet vieglāk, jo šobrīd sliktāka par neliecinieku esmu es, jo aizgāju no JL. Pēc manas izstāšanās no organizācijas “negarīgajiem” ģimenes locekļiem un katolietei tiek izrādīta pastiprināta uzmanība, kādu viņi nekad nav saņēmuši 20 gadu garumā.

Kā jau parasti, cilvēki kļūst par Jehovas lieciniekiem (turpmāk JL) kādā savas dzīves vājākajā posmā. Tādēļ ir atkārtoti jāapstrādā teritorijas, jo mēs nezinām kā cilvēkiem ir izmainījusies dzīve. Varbūt ir nomiris kāds tuvinieks un viņš būs gatavs uzklausīt JL sludināto vēsti. Arī es nebiju izņēmums. Vientuļa un pamesta ~13 gadu vecumā sāku ieklausīties 2. māsas sludinātajā vēstī par Dieva valstību, kas atrisinās visas ciešanas un nodrošinās paradīzes apstākļus šeit uz zemes. Visi dzīvos pārticībā, saticībā, mīlestībā un būsim Dieva bērni. Kā gan lai neuzklausa un nepieņem tādus solījumus, kad tu dzīvo burtiski svešā mājā un katru dienu jūties kā liekēdis un traucēklis svešā ģimenē. Dievs par mani parūpēsies un sniegs man mierinājumu un būs man par tēvu, kura man nekad nebija blakus kopš 11 gadu vecuma. Es sāku ticēt Dievam un viņa solījumiem, jo likās, ka tas ir risinājums manām nepiepildītajām cilvēciskajām vajadzībām.

Tā kā man nebija vadības dzīvē, internets tajā laikā nebija pieejams, lai pati kaut ko atrastu, nebija cilvēka, kas dotu padomu, ko man darīt ar savu dzīvi, tad, pabeidzot 9. klasi, aizgāju uz Mālpils lauksaimniecības tehnikumu kopā ar savu klasesbiedreni. Tā bija vienīgā skola, ko es tajā laikā zināju. Tad man jau bija 15 gadi un sāka iznākt žurnāli “Atmostieties” latviešu valodā. 2. māsa man tos regulāri piegādāja un es sāku sevi zombēt. Tādēļ pēc gada es pametu skolu un pārcēlos uz Bulduru dārzkopības tehnikumu, lai būtu tuvāk JL un varētu studēt ar viņiem Bībeli (šo skolu zināju, jo tur mācījās mana 3. māsa un viņa bija ļoti neapmierināta par manu lēmumu mācīties turpat kur viņa). Studēt sāku, kad man bija 16 gadi, kristījos gan tikai pēc 3 gadiem, jo līdz vēmienam neieredzēju sludināšanu un uzdevumu gatavošanu. Man tas bija tik nedabiski un sludināšanā nejutu nekādu Dieva atbalstu. Viss bija atkarīgs no tā, cik es pati ieguldīju laiku, lai sagatavotos sludināšanai.

Organizācijā es saņēmu vismaz kaut kādu emocionālu atbalstu. Tas bija vairāk, nekā dzīvojot pie māsas bez vecākiem. Tā kā kristīšanās tika uzskatīta par pareizu un visi no manis to gaidīja, un es arī pati gribēju piederēt pie šīs cilvēku grupas, tad 2000. gada 28. oktobrī es kristījos. Man likās, ka šādā veidā es tuvošos Dievam un viņš mani sāks svētīt un atbalstīt kalpošanā viņam, kā arī nākotnē saņemšu solītās svētības. Biju JL līdz 2021. gada 11. janvārim. Šie 20 gadi parādīja, ka nekāda Dieva atbalsta kalpošanā nav. Viss ir tevis paša rokās. Cik lielā mērā tu sevi nozombē un cik daudz laika un spēka esi gatavs veltīt šai nodarbei. Esmu vienmēr bijusi kautrīgs sludinātājs, tādēļ man patika iet sludināt ar cilvēkiem, kas ir vēl kautrīgāki, jo tas man lika uzņemties vadību un tad es jutos drošāka. Smieklīgākais ir tas, ka starp šādiem kautrīgākajiem bija arī pionieri (pilna laika sludinātāji, kas mēnesī sludina 70 stundas), kam būtu jābūt par paraugu, bet rezultātā vadība bija jāuzņemas man. Šie cilvēki savas 70 stundas visdrīzāk savāca piestrādājot Bētelē, palīdzot vecenītēm, pierakstot virsstundas, bet ne sludinot, jo, sludinot 70 stundas mēnesī, viņi būtu izcili. Tie ir pseidopionieri.

Rakstot šo dzīvesstāstu mans mērķis ir ne tik daudz runāt par mācībām, kā vienkārši pastāstīt savu pieredzi JL draudzē kā daudzbērnu māmiņai. 1990-os, 2000-os gados dzemdēt bērnus, esot JL, bija īpaši nepopulāri un negarīgi. Visi Sargtorņa raksti bija pilni par to, kā, ja vari izturēt, labāk vispār palikt neprecētam kā Pāvils un visu dzīvi atdot, kalpojot Jehovam. Ja nu galīgi nevari savaldīties, tad nu pieļaujams, ka precies, bet bērnus nevajag. Šī pasaule ir tik ļauna, ka viņus noteikti Sātans aizvilinās no “patiesības” un vispār – būs ļoti daudz problēmas – negulētas naktis, vairāk jāstrādā, lai parūpētos par bērniem. Bet šo laiku taču var izmantot sludināšanai!!! Tā nu šādā vidē un ar šādu domāšanu, ka bērni ir negarīgi un viņus nevajag, es 2007. gadā paliku stāvoklī. Normāli cilvēki ārkārtīgi priecājas par šādu faktu, bet es kā nozombēts, ar zemu pašcieņu cilvēks, kuram ārkārtīgi svarīgi, ko citi par mani padomās – jutos kā grēcinieks, kas ir izdarījis kaut ko sliktu. Tā vietā, lai priecātos par savu gaidāmo bērniņu, es jutu ļoti izteiktu kauna sajūtu. Šo sajūtu pastiprināja tas, ka no draudzes locekļiem regulāri bija jādzird dažādi netaktiski jautājumi, piem., vai jūs viņu plānojāt? Priekš kam jums tik daudz bērnu? Un man jāattaisnojas plānoju vai nē. Kā tā gadījās, ka atkal esmu stāvoklī. Man bija šādi jāattaisnojas 6 reizes. JL vidū ir ļoti populāri attaisnoties, ka patiesībā bērniņš nemaz nebija plānots, lai citi nepadomā, ka viņi ir tik negarīgi, ka plānojuši bērnus un nākotni. Tūliņ, tūliņ taču būs Armagedons (tūliņ, tūliņ – 20 gadi J). Un bērni “lielajās bēdās” būs par apgrūtinājumu.

Par laimi man ar 3. bērniņu jau viss bija piegriezies un man vairs nebija tik svarīgi, ko citi par mani domā, bet tomēr pirmais moments, kad uzzināju, ka atkal esmu stāvoklī man radīja kauna sajūtu, jo zināju, kas tam atkal sekos… Tagad esmu ļoti laimīga, ka man ir tik daudz bērnu. Esot kā JL es pilnībā nespēju par to izjust prieku.

Šāda attieksme pret bērniem un nespēja just prieku par viņiem ir jāuzņemas JL organizācijai, kura kultivē atklāti naidīgu attieksmi pret ģimenes vērtībām. Jūs atradīsies milzum daudz rakstu par to, kāpēc nevajadzētu veidot ģimeni, kāpēc “šajā sistēmā” nevajadzētu dzemdēt bērnus, vai kāpēc nevajadzētu prasīt ģimenēm bez bērniem – kāpēc jums nav bērnu? Taču jūs neatradīsies nevienu rakstu, kuru būtu mudinājums veidot kuplas ģimenes. Vienīgais – ja jau nu jums ir bērni, tad kā ar to sadzīvot.

Sapulcē vienmēr bija smieklīgi dziedāt dziesmu „bērni dieva dāvana”, kas balstīta uz Psalms 127:3. Lielākā daļa vienkārši liekuļo, jo nevēlas bērnus. Dievs viņiem sniedz dāvanu, bet viņi, faktiski, Dievam atbild:”Paldies, nevajag! Es labāk padziedāšu”.

JL draudzēs vispār nesaprot un neņem vērā bērna psiholoģiskās vajadzības – ka bērniem ir nepieciešama spēlēšanās, lai viņi varētu normāli attīstīties un izaugt par pilnvērtīgiem cilvēkiem. Islāma reliģijā, puikām uz mošeju jāiet tikai no 7 gadu vecuma, jo tas ir vecums, kad bērns var koncentrēties noteiktām darbībām un rituāliem. JL draudzēs tiek mudināts apmeklēt sapulces jau kopš bērna dzimšanas, bet netiek nodrošināti tam nepieciešamie apstākļi. Nav istabas mātēm ar bērniem, kur nomainīt pamperus, pabarot zīdainīti, kur vienkārši bērniem paspēlēties. Pamperi jāmaina tualetē uz grīdas, kur ir pielaistīts un piečurāts. Šāds paradokss, likt nākt ar zīdaiņiem uz sapulcēm, bet neradīt tam piemērotus apstākļus ir apliecinājums tam, ka JL dzemdēt bērnus nav vēlami, kā arī tas pierāda, ka JL draudze vienkārši nav radīta un piemērota vieta ģimenēm ar bērniem. Ja bērni rada troksni, uz tevi šķībi skatās vai pat izdzen no zāles. Pieminēšu tikai dažus gadījumus. Mums pašiem vēl nebija bērnu, bet mēs “studējām Bībeli” ar vīra kursa biedru, kuram ar sievu bija 1 gadu vecs bērniņš. Viņi pirmo reizi atnāca uz Torņakalna valstības zāli. Protams, puika nepieradis, ka tiek ierobežots viena krēsla platībā, uzvedās nedaudz skaļāk, bet ne pārāk. Pieņemami. Pienāca apkalpotājs un palūdza iziet no zāles. Šī bija pirmā un pēdējā reize, kad šī ģimene bija JL valstības zālē. Daudz dzirdējām par Vecmīlgrāvja draudzi, kā viens draudzes vecākais regulāri pārmeta māmiņām ar bērniem, ka viņu bērni ir par skaļu. Pārsteidzoši, ka šie pārmetumi beidzās ar brīdi, kad viņam pašam piedzima meita, kura sapulcēs trokšņoja tā, ka bieži vien vispār nebija dzirdama sapulces programma. Bet tad viss bija kārtībā. Viņš savai meitai pat neaizrādīja, ka viņa ir par skaļu un nelika savai sievai ar bērnu iet ārā no zāles. Kad ar ģimeni braucām atvaļinājumā – tajā laikā bija 2 bērni, mēs kā ļoti pareizi un garīgi noskaņoti cilvēki, izlēmām atvaļinājuma laikā apmeklēt vietējo sapulci. Labāk nebūtu gājuši. Arī tur mūs izdzina ārā no zāles. Kongresos nav vietas, kur sēdēt ar bērnu ratiņiem. Vai nu bojā muguru zīdainim autokrēsliņā, vai bojā muguru māte, visu dienu vai trīs dienas nēsājot bērnu pa rokām. Un ko darīt, ja ir 6 bērni? Risinājuma viņiem nav vispār. Par šo problēmu jau aprakstīja vīrs savā dzīvesstāstā (skat. Jāņa Stūrmaņa dzīvesstāstu). Problēma, ka dēļ JL politikas, cilvēki neplāno nākotni un nedzemdē bērnus. Sapulcēs reti kad ir bērni. Šī iemesla dēļ, brāļi nesaprot, kā ir ģimenēm apmeklēt sapulces un kongresus, kas ir pilnīgi neinteresants pasākums priekš bērniem. Ar pirmajiem diviem bērniem es, kā nepieredzējusi māte, biju ļoti stingra, lai nodrošinātu sapulcēs klusumu, jo tas no manis tika gaidīts. Bieži braucu prom no sapulcēm raudādama, jo bērni bija slikti uzvedušies un es visus spēkus biju iztērējusi, lai nodrošinātu gaidīto klusumu, negūstot nekādu “labumu” no sapulcēm. Kāpēc bija tik smagi?

1. Daži brāļi, kuriem pašiem nav bērnu, bet, kuriem patika mūsu bērni, pirms sapulcēm viņus satracināja, blēņojoties un spēlējoties ar viņiem. Varētu domāt – ļoti jauki, ka ir kāds, kas ar bērniem spēlējas. Sekas – bērni ir uzvilkti blēņām, bet pēkšņi viņiem liek sēdēt kā alvas zaldātiņiem. Nedrīkst nekur iet, skriet.
2. Šo pašu brāļu blēņošanās dēļ ar maniem bērniem, man regulāri aizrādīja viens zviedru izcelsmes bētelnieks – draudzes vecākais (protams, viņam nav bērnu). Viņš lika man savaldīt savus bērnus, kuri skraidīja pa zāli. Nekad neredzēju, ka šis pats draudzes vecākais būtu kaut reizi aizrādījis šiem brāļiem, kuru dēļ bērni trakoja. Arī manam vīram nekad neaizrādīja. Sievietei sapulcēs ir vienīgā vērtība būt sludināšanas mašīnai, meklēt jaunus JL adeptus, bez tiesībām runāt un izteikt savu viedokli. Pieļaujamas ir tikai atbildes, balstoties uz organizācijas publikācijām.
3. Nav dabiski un normāli, ka sievietēm nav bērnu. Šī iemesla dēļ savu nepiepildīto mātes mīlestību māsas centās izrādīt pret mūsu bērniem, neņemot vērā mūsu lūgumus un aizrādījumus. Netikām respektēti kā vecāki, kas zina, kas viņu bērniem ir vislabākais. Lielākās problēmas bija ar Jāņa māsu, kas uz lūgumu pirms sapulcēm neuzpirkt bērnu mīlestību ar saldumiem, atbildēja: “Priekš tam jau tantes domātas!” (lai lutinātu bērnus). Tas nekas, ka bērni, saēdušies cukurus, kļuvuši hiperaktīvi, pēc tam nav spējīgi sapulcē mierīgi nosēdēt. Varat tikai iedomāties, kura virzienā pēc tam nāca pārmetumi. Karš ar saldumiem latviešu draudzē turpinājās līdz pat pēdējam brīdim, tādēļ, ka mērķis bija nevis vienkārši pacienāt, bet uzpirkt bērnu mīlestību, nedomājot, ne par bērnu veselību un zobiem, ne par vecāku vēlmēm un noteikumiem. Bērniem sapulcēs sadeva tik daudz saldumus, ka mums kā vecākiem vairs nebija iespējas palutināt savus bērnus, jo tas vienkārši būtu par daudz. Jāsaka, ka šī problēma beidzās līdz ar pāriešanu uz Ziepniekkalna krievu sapulci. Tur mūs respektēja kā vecākus. Saldumus varbūt pat deva vairāk, bet viņi vienmēr deva mums – vecākiem, lai mēs paši izlemjam, kad ir piemērots brīdis pacienāt bērnus. Viņi vienkārši mīlēja mūs kā ģimeni, nevis pretendēja uz mūsu bērnu mīlestību.

Iļģuciema sapulcē laiku pa laikam kādi draudzes locekļi ņēma mūsu bērnus sludināt vai ciemos. Nepatīkami ir apzināties, kādi zem tā apakšā bija motīvi. Skaidrs ir tas, ka uz mūsu bērniem draudzes locekļi krāja sludināšanas stundas. Vai viņi ņemtu viņus ciemos, ja stundas nevarētu skaitīt? Diez vai, jo jāpilda JL organizācijas noteiktais stundu skaits. Nevar atļauties tāpat vienkārši veltīt laiku bērniem. Parasti šādas bērnu ciemošanās beidzās ar to, ka mums kā taksistiem bija bērni jāsavāc pa visu Rīgu. Dažādas bezbērnu ģimenes izklaidējās ar mūsu lielākajiem bērniem, bebīšus atstājot mums un mums no tā nevis palika vieglāk, bet radās papildus pienākumi. Tagad, zinot kāda problēma ir JL draudzēs ar pedofiliem, bail pat iedomāties, kas varēja notikt, kad atstājām savus bērnus. Mēs bijām pārliecināti, ka organizācijā viss ir tīrs un var uzticēties jebkuram. Jāņa Babuška vienmēr teica: “Nekad neatstājiet bērnus ar svešiniekiem!”. Un atkal viņai bija taisnība. Mēs nezinām kāda kuram JL ir pagātne un kādas noslieces, jo par to netiek stāstīts un informēts neviens. Organizācija slēpj pedofilijas apmērus draudzēs. Vidējais JL pat nezin, ka tāda problēma eksistē un domā, ka pedofilija JL draudzēs ir atkritēju informācija.

Viens draudzes vecākais uzaicināja ciemos mūsu 2 vecākos bērnus, kas ap to laiku bija 9-10 gadus veci, lai izprašņātu mums aiz muguras par mūsu ģimenes garīgo stāvokli. Ļoti drīz pēc šīs bērnu ciemošanās, mums tika pieteikta šī draudzes vecākā vizīte kopā ar rajona pārraugu, lai mūs “uzmundrinātu”. Mēs regulāri gatavojāmies sapulcēm, ar lielajiem bērniem studējām, lasījām dienas pantu, vakaros mazākajiem bērniem lasījām stāstus no “Mana Bībeles stāstu grāmata” vai “Mācieties no izcilā skolotāja”, bet mēs nevadījām kopīgas ģimenes nodarbības pēc JL izpratnes ar teātriem, bārdām un demonstrējumiem vai Noasa šķirsta maketa būvniecībām. Tādēļ bijām izpelnījušies šādai “godpilnai” vizītei. Draudzes vecākais vizītē sāka “liet” savu sakāmo, rādīt paredzēto ģimenes studiju paraugvideo. Burtiski norādīja, ka mēs par maz darām garīgā ziņā. Viņš pat nepainteresējās kā mums klājas, kā mēs jūtamies, kas mūs uztrauc. Tajā laikā mūsu ģimene kāda brāļa dēļ zaudēja tiesu, kuras ietvaros bija arestēts viss mūsu īpašums. Bērni prasīja, kur mēs dzīvosim, kad mums visu atņems. Tas mūs uztrauca, bet draudzes vecākie vienkārši sāka “sist” mūs ar pantiem. Rajona pārraugs bija vērīgāks. Viņš redzēja kādām akmens sejām mēs visi sēžam. Viņš pārtrauca brāļa uzstāšanos un uzdeva tik vienkāršu jautājumu: “Kā jums iet?”. Tas bija vienkārši un cilvēcīgi. Bet ar to bija jāsāk. Lai izpildītu prasību par kopīgu ģimenes studiju, mēs pārtraucām katru vakaru mazajiem lasīt, atsevišķi studēt ar lielajiem, bet aizvietojām to ar kopīgu gatavošanos Sargtornim. Darba mazāk, bērniem labuma mazāk, bet prasība izpildīta. Tas ir vēl viens piemērs, ka šabloniskā JL pieeja vienkārši nav radīta daudzbērnu ģimenēm, kur bērniem ir liela vecuma starpība un vajadzīga individuāla pieeja.

Manā dzīvē tas bija otrais ganu apmeklējums. Pēc abām “uzmundrinošajām” vizītēm bija jāmeklē mierinājums – vīna pudele, lai noņemtu stresu un spriedzi, ko rada šādi “uzmundrinājuma” apmeklējumi. Mēs neesam vienīgie. Esam runājuši ar vairākiem JL, kas jūtas līdzīgi, jo šādu vizīšu laikā vienmēr tiek uzsvērts, ko tu par maz dari, vispār neņemot vērā apstākļus un iespējas un nenovērtējot tās lielās pūles, kas ir ieguldītas, lai regulāri apmeklētu sapulces un sludinātu. Draudzes vecākie pie jums nenāks, ja viņiem nav ko jums pārmest. Mums kā daudzbērnu ģimenei katra sapulce un sludināšana bija kā stihija tam visam sagatavoties. Kāda problēma pašam sataisīties un aizbraukt uz sapulci, bet ja tev 5-6 bērni, no kuriem 2-4 ģērbjami? Viņi var gatavošanās pusceļā nosmērēties, kaut ko izgāzt, kaut ko saķēpāt, kaut kādi kreņķi, iespītēties, kad jāsteidzas. Kas nu kuram. Es varētu mierīgi, nesteidzoties, ar bērniem saģērbties un aiziet pastaigāties. Visi būtu laimīgi. Bet mums bija jāpaspēj noteiktā laikā tikt uz sapulci un mūsu pūles tika “atalgotas” ar pārmetumiem, ka mūsu bērni par skaļu vai par maz esam sludinājuši. Tas nemaz nav uzmundrinoši!

Kāpēc šādas vizītes nav uzmundrinošas? Tādēļ, ka šādas vizītes varētu vadīt profesionāli, iejūtīgi psihologi, kuri saprot problēmas būtību. Bet draudzes vecākie pārsvarā pat neatbilst Bībeles prasībām, kādiem ir jābūt draudzes vecākajiem, kur nu vēl runāt par profesionalitāti darbā ar cilvēkiem.

1.Tim. 3:2-4 ir teikts: Pārraugam jābūt tādam, kuram nav, ko pārmest, vienas sievas vīram, it visā jāievēro mērenība, jābūt prātīgam, kārtīgam, viesmīlīgam, prasmīgam skolotājam, ne dzērājam, ne varmācīgam, bet saprātīgam, ne ķildīgam un mantkārīgam, bet tādam, kas labi vada savu saimi un kam bērni ir paklausīgi un izturas ar cieņu.

Kā saskaņā ar šo pantu par draudzes vecākajiem var būt brāļi, kuriem nav ģimenes? Kuriem nav sievas? Kuriem nav bērnu? Viņiem nav saimes ko vadīt, kur būtu iespēja attīstīt labas īpašības. Atnāk uz uz sapulci un gudri runāt no skatuves, katrs var. Kādas īpašības patiesībā – ārpus draudzes, piemīt šādiem draudzes vecākajiem, kuriem nav savas saimes?

Par draudzes vecākajiem bieži tiek iecelti pilnīgi pajoli, kas knapi par sevi var parūpēties vai tādi speciālās kalpošanas produkti kā bētelnieki, specpionieri, kuri ir tālu no realitātes un dzīvo mākslīgi veidotā nedabiskā vidē, kur par viņiem parūpējas.

Viņi nesaprot kā pelnīt iztikas līdzekļus, rūpēties par saimi. Kur nu vēl bērni! Kā piemēru gribu minēt kādu savu radinieku ģimeni. Vīrs iecelts draudzes vecākais. Apprecējās pēc iecelšanas. Izrādījās, ka patiesībā šis vīrietis ir pilnībā antisociāla būtne, kas nav spējīgs vadīt pat savu mikroskopisko saimi, kas sastāv tikai no viņa un sievas. Viņš ir iedomīgs, augstprātīgs, skops cilvēks, kurš kļūst agresīvs, kad viņam kaut ko aizrāda vai apšauba viņa kompetenci. Viņš ir nespējīgs sadzīvot pat ar savu sievu. Mūsu bērni pēc katras ciemošanās reizes stāstīja: viņi atkal viņi ir strīdējušies kā suns ar kaķi par pilnīgiem sīkumiem sieva kāpj ārā no mašīnas pie luksofora, jo nav spējīga atrasties vienā mašīnā kopā ar savu vīru. Tādi ir draudzes vecākie savā saimē. “Ļoti godājami cilvēki”, kuriem mums jāpaklausa bez ierunām.

Bētelnieki un specpionieri ir atrauti no realitātes vēl kādā jomā. Viņiem ne tikai nav skaidrs kā vadīt saimi ar bērniem, bet viņiem nav nekādas sapratnes par to, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo no algas līdz algai. Šie bētelnieki pasniedz savu kalpošanu kā lielu upuri, bet faktiski dzīvo 5 zvaigžņu viesnīcā pēc principa – All included. Papildus tam, viņiem vēl ir iespējams vairākas reizes gadā braukt atvaļinājumā. Par šādu dzīves līmeni vidējais cilvēks var tikai sapņot. Un tas viss, neskatoties uz to, ka viņiem absolūti nav raižu par ikdienišķām vajadzībām. Tas izkropļo viņu izpratni par reālo dzīvi. Viņi čībās aiziet uz savu darba vietu, nostrādā savas 8h un uzskata, ka ir nenormāli nostrādājušies. Turpretī normāls cilvēks vidēji ceļā uz darbu pavada 2h dienā. Pats rūpējas par pārtikas iegādi un gatavošanu, drēbju mazgāšanu un telpu uzkopšanu. Rūpējas par to visu, ne tikai par sevi, bet arī par citiem ģimenes locekļiem un bērniem. Turpretī bētelniekiem par to visu nav jārūpējas. Tajā pašā laikā rajona pārraugi savas vizītes laikā mudina pilnas slodzes darbā strādājošo vecākus, izmanot savu atvaļinājumu pionieru kalpošanai un sludināt vairāk. Paši specpionieri un bētelnieki atvaļinājuma laikā nesāk pēkšņi sludināt vairāk, jo uzskata, ka ar savu padarīto jau ir pietiekoši kalpojuši Dievam. Viņi vienkārši ir atrauti no realitātes.

Kad es 1990-os braucu studēt Bībeli uz Bēteli, mana “garīgā mamma” parūpējās par nabaga izsalkušo studentiņu un vienmēr no Bēteles virtuves bija sagatavojusi man porciju. Tā bija porcija ar milzīgu gaļas gabalu vai garnelēm, kā no vislabākā restorāna, laikā, kad cilvēki nevarēja atļauties diži vairāk kā plikus kartupeļus vai makaronus. Mans vīrs tajā laikā Bētelē pirmo reizi ieraudzīja Briseles kāpostus un nevarēja saprast kā var būt tik mazas kāpostgalviņas. Vienvārdsakot – Bēteles dzīves līmenis ir vairāk nekā grezns, salīdzinot ar vidējo dzīves līmeni. Un nosaukt to par upuri ir ļoti grūti.

Daudzbērnu ģimene jau pēc definīcijas nav garīgi, jo nav iespējams kalpošanai ierādīt pirmo vietu. Šāda ģimenes vērtību graušana noved pie dažādām cilvēku seksuālām anomālijām. Sargtorņa biedrība faktiski neviļus veicina homoseksuālas attiecības un dažādas perversijas, jo drīkst pavadīt laiku tikai ar sava dzimuma pārstāvjiem. Daži piemēri.

• Kāds mūsu draudzes vecākais mācījās kalpošanas pilnveidošanas skolā (ШУС). No aptuveni 30 stundentiem, absolvēja par 2 mazāk, jo 2 draudzes vacākie, kuri bija salikti kopā vienā istabiņā, kļuva par homosekluālistiem. Šī skola bija paredzēta priekš neprecētajiem brāļiem. Kā šādi garīgi mērķi – būt neprecētam, ietekmē cilvēka psihi?
• Homoseksuālims nav retums arī Bētelēs. Šis ir viens no iemesliem kādēļ Bētelēs tiek veidota istabas biedru rotācija. Padomājiet paši uz ko šāds dzīvesveids mudina jauniešus? Iedomājieties, jūs esat jaunietis spēka gados, ar spēcīgām seksuālām tieksmēm. Citās istabiņās apkārt jums nakšņo precēti pāri, bet jūs saliek gadiem dzīvot vienā istabiņā ar sava dzimuma pārstāvi. Uz ko tas mudina? Bet precēties? Palikt neprecētam taču ir labākais veids kā kalpot Jehovam! Un vēl – ja bētelnieks precas, viņš var pazaudēt darbu Bētelē, jo viņa kanditatūra tiks pārskatīta kontekstā ar laulāto.
• Šāda cilvēku dabisko vēlmju apspiešana noved pie anomālijām un perversas rīcības. Piemēram, Valmierā, veikalā Valleta, kāds jaunietis Jehovas liecinieks pieķerts fotografējot jaunām sievietēm zem svārkiem. Šī ziņa izplatījās pa facebook un nonāca pie manis, kur es atpazinu savu attālu radinieku.
• Torņakalna draudzē bija arī lesbietes.

Antisociāls dzīvesveids un nedabiski nošķirta kopienas dzīve, noved pie dažādām psihiskām novirzēm. Tādēļ draudzēs ir daudz depresīvu cilvēku, kā arī ir ļoti izplatīta alkohola pārmērīgas lietošanas problēma. Šī problēma skar ne tikai “negarīgos”, kas strādā “pasaulīgu” darbu, bet pat vēl lielākā mērā tos, kas atrodas speciālā kalpošanas veidā. Ir bētelnieki, kas gadiem katru dienu lieto alkoholu, ir bētelnieki, kas tā piedzeras, ka nevar atrast ieeju Miera ielā 40 un tādēļ divatā rāpjas pāri sētai. Tie nav tikai izņēmumi, bet likumsakarība un regulāra problēma. Ja jūs kā apkopējs noiesiet pa Miera 40 vienu kāpņu telpu, tad no miskastēm, bez problēmām savāksies ~30 vīna pudeles.

Neskatoties uz visu augstāk minēto par alkoholu, amoralitāti, kriminālnoziegumiem, pedofiliju u.c. trūkumiem, kas JL draudzē ir ne mazāk kā pārējā pasaulē, biedrība mīl savās publikācijās izvietot ilustrācijas, kurās ar propogandas paņēmieniem pasniedz sevi labākā gaismā, nekā tā ir realitātē. Piemēram, gandrīz katrā žurnālā var atrast ilustrācijas ar pretstatu starp dzīvi organizācijā un tā dēvēto  „pasauli”. Parasti šādas ilustrācijas tiek veidotas tādā veidā, lai apzināti maldinātu un iebiedētu savus biedrus ar ļauno pasauli un radītu aizspriedumainu provinciālu priekšstatu, ka kulta dzīve ir kaut kas pārāks. Šādās ilustrācijās pasaule noteikti tiks attēlota uz tumša, drūma fona, bet kulta darbība uz silti gaiša fona. Ilustrācijā, kas attēlo pasauli, noteikti jābūt vai nu dzērājam, narkomānam vai noziedzniekam, sievietei obligāti jāraud un jābūt vai nu spilgti krāsotiem matiem vai kā savādāk jāizskatās netikli. Jeb citiem vārdiem sakot, dzīve ārpus JL kulta jāpasniedz negatīvā gaismā. Savukārt, ilustrācijas daļā, kurā ir kulta dzīve, būs garīgajā darībā aizņemts smaidošs sludinātājs. Šādas ilustrācijas ir vistīrākā propaganda un cilvēku maldināšana.  Depresīvu cilvēku skaits draudzē ir stipri virs vidējā pasaulē, kā arī visi pieminētie pasaules netikumi atrodami arī draudzē tik pat lielā mērā kā pasaulē. Atliktu tikai attēlā izmainīt dažas detaļas un propaganda strādātu pretējā virzienā. Nostādiet kulta dzīves darbību uz tumša drūma fona, kurā attēlojiet piedzērušos vai pohainu bētelnieku ar depresīvu, raudošu sievu, kuri pastāvīgi kašķējas savā starpā un otrā pusē veselīgu, smaidošu, pozitīvu  sportistu un  pielieciet parakstu zem attēla: „Vai tu ej pa pareizo dzīves ceļu?” Līdzīgu efektu var panākt ar fona mūziku JW pārraidēs. Šie visi ir labi zināmi viltus argumentācijas un propagandas paņēmieni, ar kuriem var labāk iepazīties šīs lapas sadaļā „Pētīt”.

Patriarhāts.

JL draudzē valda arhaisks patriarhāts. Sievietēm nav tiesības mācīt un ir jāpakļaujas vīram. Dzimuma līdztiesība ir aizliegta. Neskatoties uz to, ka JL organizācija mīl izmantot demokrātijas sniegtos panākumus tiesību jomā, dzimuma nevienlīdzību viņi pamato ar Bībeli Efeziešiem 5:23: ”Vīrs ir sievas galva”. Bībelē ir daudzas normas, ko Jehovas liecinieki uzskata par novecojušām vai spēkā neesošām: nepaklausīgu bērnu slepkavības, nomētājot ar akmeņiem, neticīgo slepkavības, citu tautu sieviešu izvarošanas un paverdzināšanas, daudzsievība, verdzība (3.Moz.25:44-46; 4.Moz.31). Verdzību atbalstīja kā ebreju, tā arī kristiešu laikā (Pāvils aizmukušam vergam Onēzimam nedeva brīvību, bet aizsūtīja atpakaļ pie saimnieka)(Filemonam 10-16). Kādēļ visas šīs normas JL atzīst par novecojušām, bet dzimuma nevienlīdzību nē. Mans personiskais viedoklis, ka visas tās normas, ko JL uzskata par novecojušām ir tikai tādēļ, ka valsts mūsdienās tādas uzskata par kriminālnoziegumu. Kā JL draudze rīkotos, ja „šīs pasaules gaišie prāti” nebūtu panākuši verdzības atcelšanu, rasu vienlīdzību, ticības brīvību? Līdz pat 1940 gadiem Amerikā JL draudzes baltajiem un melnādānajiem bija nošķirtas. Visa rietumu pasaule jau sen atzīst cilvēka tiesības uz ticības brīvību. Taču JL draudze aizvien piemēro cilvēktiesību pārkāpjošu sociālo izolāciju pret tiem, kas nepiekrīt. Līdz ar to var apgalvot, ka JL ir nevis morāles gaisma, bet, stipri atpaliekot, velkas nopakaļ „šai pasaulei” morāles jautājumos.

Karjerisms.

Draudzē starp brāļiem valda neveselīgs karjerisms. Ir vairāki varas līmeņi: kalpošanas palīgs, draudzes vecākais, koordinators, rajona pārraugs, apgabala pārraugs, filiāles komiteja, līdz pat vadošai padomei. Ierindas biedriem tiek radīts priekšstats, ka visa tā varas struktūra ir nepieciešama, lai sniegtu viņiem kaut kādus pakalpojumus attiecībās ar Dievu, bet neko tamlīdzīgu Bībelē nevar atrast. Attiecības ar Kristu un Dievu Bībelē ir ļoti skaidri aprakstītas kā personiskas bez kādu organizāciju vai citu cilvēku starpniecības. Taču, ja tu esi brālis un netiecies pēc karjeras organizācijā, tevi automātiski uzskata par negarīgu vai mazāk garīgu un mazāk vērtīgu. Brāļi tiek mudināti tiekties pēc nākamā līmeņa gluži kā tīkla mārketinga vai piramīdas sistēmā. Katram nākamajam līmenim ir vairāk varas un padoto. Tas aiziet tik neveselīgā gultnē, ka māsas izvirza mērķi precēties ar konkrēta līmeņa brāli, jo tas saistīts ar prestižu. Piemēram:”Es precēšos tikai ar draudzes vecāko” vai „rajona pārraugu” vai „pionieri” vai „Bētelnieku” u.t.t. Rezultātā veidojas laulības pēc aprēķina, nevis mīlestības. Personiski pazīstu diezgan daudz šādu nelaimīgu JL laulību. Pretēji organizācijas apgalvojumiem, ka iecelšanas kritēriji ir gara augļi, realitātē, tur vairāk ir politikas un draugu būšanas, nekā īpašību jautājums.  Dabā, bieži vien šie ieceltie brāļi slimo ar bērnudārza līmeņa personības problēmām un katrs nākamis līmenis nebūt negarantē labāku personību. Pasaulē bez visas šīs kulta garīgo līmeņu būšanas cilvēkam ir skaidrs, ko nozīmē nebūt kretīnam.

Jehovas liecinieki kristījoties, tikai vārdos nožēlo grēkus uz Jēzus Kristu izpirkuma upura pamata, bet ar saviem darbiem to noliedz. Jehovas liecinieki savas kļūdas iedala divās kategorijās. 1. Kļūdas pirms kristīšanās, kuras var ignorēt un 2. Kļūdas pēc kristīšanās un nav pienākums atskaitīties valsts priekšā. Piemēri:

1. Mana mamma uz jautājumu: “Kāpēc pameti bērnus? Atbild ar pretjautājumu, ko man tagad pakārties?”.
2. Jāņa tētis uz jautājumu: “Vai tu nejūties vainīgs, ka neesi izaudzinājis nevienu no saviem bērniem?” Atbildēja: “Ko man tagad pārdzīvot par veciem grēkiem?”.
3. Brāļi, kuri ir pagātnē izdarījuši kādu noziegumu, pēc kristīšanās nejūtas spiesti un pat nedomā iet uz valsts iestādēm atzīties savos pārkāpumos. Tādejādi rodas situācijas, kad iecelti brāļi sēž cietumos par noziegumiem, ko izdarījuši pirms kristīšanās. Tas ir saskaņā ar 1. Korintiešiem 6:1-6 JL interpretāciju. Draudzē var būt iecelti brāļi, kuri var būt apsūdzēti kriminālnoziegumos un var netraucēti pildīt savus pienākumus. JL nerespektē laicīgo varu un neuztver nopietni noziegumus pret sabiedrību. Krievu draudzē bija brālis, kas izcieta cietumsodu par noziegumiem, ko izdarīja pirms kristīšanās. Uz mūsu ģimenes izstāšanās brīdi, viņam atkal tika izvirzīta apsūdzība par dalību PVN krāpšanas shēmā. Tas netraucēja viņam pildīt draudzes koordinatora pienākumus un visu norakstīt uz ļaunās pasaules uzbrukumiem Dieva tautai.
4. Jelgavā bija skaļa lieta, kas guva publicitāti un tika atspoguļota masu medijos. JL brālis – ārsts ar slēpto kameru bija pieķerts “kukuļu” izspiešanā no saviem pacientiem. Daudzi JL to atkal norakstīja uz ļaunās pasaules uzbrukumu Dieva tautai.
5. Savukārt citos gadījumos, kad jāglābj reputācija, JL organizācija ir gatava pārkāpt savus iekšējās kārtības noteikumus un Bībeles kārtība pēkšņi pārstāj spēlēt jebkādu lomu. 2001. gadā plašu sabiedrības rezonansi guva kāda kriminālnoziegumu sērija, kuru paveica Jehovas liecinieku Ogres draudzes sekretārs. Viņš, draudot ar nazi, aplaupīja vismaz 9 sievietes. https://www.delfi.lv/news/national/criminal/jehovas-liecinieku-sekretars-riga-aplaupijis-devinas-sievietes.d?id=967151 Tā kā manam vīram bija draudzīgas attiecības ar Zviedru izcelsmes misionāru, kas tajā brīdī kalpoja Ogrē par draudzes vecāko, tad padalīšos ar detaļām, kas, lasītājam izlasot, tiesas spriedumu, vai ziņas, nav pieejams. Kā JL draudze rīkojās šajā situācijā? Lieta izraisīja sabiedrības sašutumu un misionārs pazvanīja uz Latvijas filiāli, kuras koordinators – Pīters Lukturis (vārds mainīts), deva norādījumus, izslēgt bez izskatīšanas un tiesu komitejas. Iedomājieties, cilvēku izslēdza, pat viņam nezinot, bez tiesas un taisnības. Ja nu izmeklēšanas procesā tiktu noskaidrots, ka viņš nav vainīgs? Tika pārkāpti visi principi, pie kuriem apelē JL, tikai lai glābtu organizācijas seju un pēc iespējas ātrāk paziņotu, ka apsūdzētais nemaz nav JL. 2019. gadā mūsu ģimene nomainīja draudzi, un vīram latviešu Torņakalna draudze izvirzīja apsūdzību par strīdus risināšanas kārtības pārkāpšanu (Mat. 18:15-17), jo vīrs nevēlējās izvirzīt apsūdzību pret vienu brāli. Vīram atņēma visas privilēģijas, bet pati Sargtorņa biedrība, lai glābtu savu reputāciju, patur tiesības izslēgt cilvēku no draudzes bez tiesas komitejas. Nekā savādāk kā liekulība to nosaukt nevar. Šāda izmisīga reputācijas glābšana par katru cenu arī paskaidro, kāpēc daudzi JL nezina, ka filiālēs glabājas pedofilu datu bāzes, kuras JL atsakās izdot valsts iestādēm. Ierindas JL nemaz nezin, ka šāda problēma pastāv. JL ierindas biedros tiek “iepotēta” doma, ka Sargtorņa biedrība pie tā nav vainojama un tas viss ir atkritēju informācija.

Realitātē dzīvē nav tādu kļūdu pirms un pēc kristīšanās. Ir kļūdas, kuras tu vari labot un kļūdas, kuras jānožēlo un ar kurām ir vienkārši jāsadzīvo un no tām jāmācās. Cilvēkiem vienlīdz sāp noziegumi, kurus JL izdarīja pirms, kā arī pēc kristīšanās. JL noziegumus pret sabiedrību vienkārši ignorē, kamēr tas neskar draudzi, nav guvis publicitāti un draudzē brālim ir laba reputācija. Arī šajā ziņā JL draudze ir sabiedrības puvums. JL izpratne par izpirkuma upuri un 1. Korintiešiem 6:1-6 JL interpretāciju visu padara tikai vēl sliktāku.

JL sapulcēs tiek paziņoti tikai labvēlīgie tiesas spriedumi pret JL, bet visi nelabvēlīgie tiek noklusēti. JL organizācija ļoti naski izmanto demokrātijas sniegtos augļus un tiesās aizstāv savas tiesības uz ticības brīvību, kā arī savu uzskatu izplatīšanu cilvēkiem, kas nevēlas to dzirdēt. Tajā pašā laikā tos lieciniekus, kas domā savādāk vai ir sapratuši, ka vadošā padome nav no Dieva, JL pret viņiem piemēro ļoti barbariskus, nedemokrātiskus un pat cilvēktiesību pārkāpjošus mērus un sociālo izolāciju. Šādi mēri ir pat tiesās atzīti kā cilvēktiesību pārkāpums kā, piemēram, Beļģijas augstākās tiesas spriedums, kurš atzīst JL izslēgšanas praksi par cilvēktiesību pārkāpumu un par to ir uzlikts sods JL organizācijai. https://www.thebulletin.be/court-hits-jehovahs-witnesses-eu96000-fine-discrimination. Vai jūs esat par to dzirdējuši? Vai draudzē bija par to paziņojums? Vai jūs esat dzirdējuši par Austrālijas karaliskās komisijas spriedumu, kas atklāja būtiskus trūkumus JL kārtībā, kādā tiek risināta pedofilija, kas, maigi izsakoties, ir vienkārši noklusēšanas un cietušo neaizsargāšanas stratēģija, lai glābtu organizācijas seju. Austrālijas JL draudzēs tika konstatēti 1800 upuri, 1000 pedofili bez neviena iesnieguma policijā. Draudzē arī par šo nebija paziņojuma?

Ja visa pasaule būtu tikpat “mīloša” kā JL, tad uz veikaliem, autoservisiem, valsts iestādēm un citiem kantoriem stāvētu uzraksts “Jehovas lieciniekus neapkalpojam”. Katrs JL, kas par tādu kļuva dzīves laikā, ir mainījis savus uzskatus. Katrs ir vai nu bijušais kādas citas baznīcas biedrs, vai ateists, vai kādu citu uzskatu pārstāvis un faktiski pēc definīcijas ir “atkritējs” no iepriekšējiem uzskatiem. Kā JL kults sagaida, lai pret viņiem izturas pasaule? Kā pret bijušajiem biedriem izturas pati JL organizācija? Nekā savādāk kā liekulību to nosaukt nevar. JL organizācija mudina vecākus kristīt savus bērnus, kas dažkārt ir tikai 7 gadus veci – neapzināta vecuma, nenobrieduši, nepilngadīgi, lai uzņemtos šādas saistības. Pēc tam JL organizācija ar šantāžas palīdzību spiež šos pašus vecākus izdzīt savus bērnus no mājām, kas sasniedz pilngadību un nevēlas būt JL kulta biedrs. Šādai bērna paklausībai vecākiem agrā bērnībā iestājas smagas sekas. JL organizācija pieprasa no saviem biedriem sociāli izolēt draugus, radus, vecākus, bērnus, kas vairs nevēlas būt JL. Aizliegta ir jebkāda komunikācija, pat “labdien” pateikt ir aizliegts. Radi un draugi, kas vēl ir kulta varā, vienkārši jums paies garām uz ielas. Lai gan JL apgalvo, ka viņu barbariskā rīcība ir balstīta uz Bībeli, pret sevi šādu pasaules attieksmi viņi saņemt nevēlas. Ierindas biedriem nav ne jausmas, ka šī organizācijas politika ir pretrunā gan ar Bībeles oriģinālvalodas nozīmi, izmantoto pantu kontekstu, kā arī pašas JL organizācijas vēsturi, kuras laikā sociālās izolācijas politika attiecībā uz bijušajiem biedriem daudzkārt mainījusies un pat ir saukta par pagānisku paražu.

Valsts iestāžu priekšā JL organizācija ieņem pozīciju, ka nevienu jau nespiež nerunāt ar bijušajiem JL radiem un draugiem. Un tas ir viņu personiskais lēmums. Realitātē, tas tiek panākts ar šantāžas un citreiz pat darbībām pret cilvēka gribu. Daži piemēri, kā JL izturas pret bijušajiem JL, un kā reaģē draudžu vecākie, ja uzzina, ka kāds neievēro norādījumu nerunāt ar bijušajiem JL.

1. Kādai māsai – pionierei, meita tika izslēgta no organizācijas. Izslēgtajai meitai piedzima bērni. Pionieri ļoti uzmundrināja tikšanās ar izslēgtās meitas bērniem, saviem mazbērniem. Draudzes vecākie to uzzinājuši, sāka šo māsu šantažēt, ka viņa nedrīkstēs turpināt pilnas slodzes kalpošanu, ja viņa turpinās uzturēt kontaktu. Tagad viņa var turpināt “priviliģēto” pilnas slodzes kalpošanu, jo viņa upurēja attiecības ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, pat zīdaiņiem, kas ne pie kā nav vainīgi. Par šo “privilēģiju” būt pionierei tagad viņa maksā ar pastiprinātu depresiju. Personiski esmu viņu vedusi no Tvaika ielas.
2. Draudzes vecākais tika atcelts no savu pienākumu pildīšanas, jo atteicās izdzīt no mājām savu izslēgto meitu, kas bija stāvoklī.
3. JL izdzēsa no manas mammas telefona manus kontaktus, viņai to nezinot un PRET viņas gribu. Mana mamma vēlas ar mums runāt un komunicēt. Šādos gadījumos draudze un tie radi, kas vēl ir JL, izdara uz vecu cilvēku, kurš ir atkarīgs no citiem, spiedienu.
4. Mana dārgā māsa, lai pamatotu katolietei, kāpēc nerunās ar mani, teica, ka “paliks uzticīga Jehovam”. Ļoti interesanti, kā viņa būtu rīkojusies sekojošos gadu posmos. Šajos periodos JL organizācijas politika mētājās šurpu un turpu. Kura tad ir gara vadība?
   1. Līdz 1939. gadam – izslēgšana vispār tika uzskatīta par pagānisku paražu, ko piekopj viltus reliģijas;
   2. 1939.-1952. Sāka izslēgšanas praksi, bet ar izslēgtajiem drīkstēja runāt;
   3. 1952.-1974. Izslēgšanas politika kļuva stingrāka un nedrīkstēja pat sveicināt bijušos JL biedrus;
   4. 1974.-1982. Atkal DRĪKST runāt ar izslēgtajiem. Politika tika mīkstināta.
   5. 1982. -mūsdienas – Atgriezās pie stingrākās izpratnes. Un atkal NEDRĪKST runāt. Patiesības gaisma atgriezās pie tumšākās šī jautājuma izpratnes.

Interesanti, vai visos šajos gados mana māsa rīkotos saskaņā ar savu sirdsapziņu? Vai viņa akli sekotu jebkādiem JL organizācijas murgainiem norādījumiem, kam nav nekāda sakara ar Bībeli un tās izpratni un būtu gatava radīt smagas sekas ģimenei? Kā šeit darbojas svētais gars, kas nevar izlemt kā ir pareizi? Mācības vairākkārt tiek mainītas turp un atkal atpakaļ. Šāda situācija ir gandrīz jebkurā jautājumā – par asinīm, izslēgšanu, āžiem un avīm, gudro un uzticamo kalpu, zemes cerību utt. Gaisma nevis paliek spožāka, bet mācības tiek mainītas turp atpakaļ pēc tekošās situācijas vajadzībām.

No vienas puses JL noniecina pasauli un sauc to par ļaunu un pilnu ar problēmām, tajā skaitā arī ekoloģiskām. Vieglāk ir izlikties, ka uz viņiem šīs problēmas neattiecas, tās tiks atrisinātas jaunajā pasaulē un šobrīd var kilotonnām drukāt makulatūru un bojāt ekoloģiju.

JL nosoda augstākās izglītības iegūšanu (pretējā gadījumā pret jums var vērst represīvas metodes un jūs skaitīsieties negarīgs), būt par izciliem sportistiem, mūziķiem, māksliniekiem, zinātniekiem, bet paši labprāt lieto augļus, ko šādi cilvēki ir radījuši. JL patīk baudīt gan skaistu mūziku, mākslu, sportu un pat savos propagandas literatūrā un video, izmanto zinātnieku sasniegumus, ko nav radījuši.

JL ir parazitējoša attieksme arī sociālās atbildības jomā. Tiek uzskatīts ļoti garīgi nedzemdēt bērnus un strādāt par “pusloka inženieri” (sētnieks, apkopējs) un visu dzīvi veltīt propagandas izplatīšanai. Tajā pašā laikā, lai pensiju sistēma darbotos un būtu paaudžu nomaiņa, katrai sievietei vidēji jādzemdē 2,2 bērni. JL liecinieku draudzēs gan dzimstības, gan sociālo iemaksu jautājums ir traģiski zems. Es esmu dzemdējusi un audzinu 6 bērnus. Mūsu ģimenes uzņēmums PVN, UIN, IIN nodokļos gadā maksā 25 000-110 000 Eur. Mūsdienu pensijas sistēma ir atkarīga no nākamo paaudžu iemaksātajiem nodokļiem. Lai katrs JL, kas tic drīzam Armagedonam, nedzemdē bērnus un neuztver nopietni savu sociālo atbildību, uzraksta dokumentu, ar atteikumu no pensijas maniem bērniem par labu, citādi sanāk, ka jūs saņemsiet pensijas no manu bērnu nodokļu naudas. Ja jūs neesat gatavi uzrakstīt šādu atteikumu, tad “0 grasis” vērta ir jūsu ticība. Jūs apmeklējat medicīnisko pakalpojumus, braucat pa ceļiem, saņemat sociālās garantijas, ko apmaksā “Sātana kalpi”, “atkritēji”. JL parazitē uz sabiedrības rēķina un tad vēl uzdrošinās ar mums nesveicināties.

Pēc 20 gadiem, pavadītiem JL kultā, varu sniegt savu vērtējumu. JL organizācija ir sabiedrības cērmes, kas krāpj cilvēkus, apgalvojot, ka ir Dieva kanāls šeit uz zemes, un pēc tam šantažē, draudot atņemt radus un draugus, lai nevarētu izstāties. Organizācijā ir ļoti daudzi PIMO (psihicaly IN, mentaly OUT), kuri turpina skaitīties kā JL tikai dēļ bailēm zaudēt tuviniekus.

JL organizācija apgalvo, ka viņu vidū ir kaut kāda unikāla, neatkārtojama mīlestība, kas nav sastopama nekur citur pasaulē. Tas ļoti stipri kontrastē gan ar pedofiljas problēmu un veidu kā organizācija to risina, un izslēgšanas praksi – ģimenes locekļu un draugu sociālo izolāciju.

Organizācija apzināti splēpj pedofiljas apmērus, izvairās sadarboties ar valsts iestādēm šīs problēmas risināšanā, pretdarbojas izmeklēšanai un atsakās izsniegt ar pedofiliem saistītos materiālus tiesai. Neskatoties uz to, savas propagandas materiālos, viņi mīl attēlot smaidošus kongresa delegātus kā kaut kādas neatkārtojamas mīlestības piemēru, ko nevar atrast nekur citur. Neskatoties uz to, ka šādas draudzības vērtība ir „0 grasi vērtas”, tā izkūp līdz ar kongresa beigšanos un galīgi izdzisīs tiklīdz jūs sāksiet apšaubīt Vadošās padomes autoritāti. Vai jūsu ieskatā īsta draudzība ir tāda, kura jūs var pamest jebkurā brīdī, tikai tādēļ, ka jūs uzzinājāt vēsturiskus faktus, ka Jerzuāleme nekrita 607.gadā p.m.ē. ar visām ar to saistītām izrietošajām matemātiskajām sekām. JL attēlotie smaidošie delegāti nav nekas unikāls un cilvēki dabiski biedrojas un veido draudzību relaksējošā vidē. Ja jūs aizbrauksiet atvaļinājumā, piemēram uz Ēģipti, neuztversiet apkārtējos cilvēkus par ienaidniekiem, būsiet pret viņiem atvērti, uzspēlēsiet kopā pingpongu un piedalīsieties kopā ar viņiem citās sociālās aktivitātēs, jūs panāksiet absolūti identisku Jehovas liecinieku starptautiskā kongresa efektu. Cilvēki fotogrāfējas, apmainas kontatiem un aicina ciemos. Lai būtu draugi, nav jāpieder kaut kādam kultam un nav jānorok dzīve, izplatot viņu propogandu.

JL organizācija biedē esošos biedrus no ļaunās pasaules, bet es gribu aicināt nebaidīties un pamest šo destruktīvo kultu. Pasaule nebūt nav ļaunāka par JL kolektīvu. Vidēji cilvēks pasaulē ir sirsnīgāks, patiesīgāks un neliekuļotāks, nekā JL draudzē, kur cilvēki spiesti tēlot garīgumu, kalpojot pasaku tēlam, kurš neeksistē. Izstājoties, jūs uzzināsiet, kas ir jūsu īstie draugi. Nav jēga turēties pie “draugiem”, kas patiesībā ir ne vairāk kā “ceha kolēģi”, ar kuriem jums kopīgs ir tikai tik ilgi, kamēr pildāt Sargtorņa organizācijas norādījumus.

Līdzīgi kā Jēzus savā līdzībā aicināja pārdot visu un iegādāties pērli, es mudinu jūs iegādāties tiesības rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu.

Mateja 13:45, 46

“…. Atradis vienu ļoti vērtīgu pērli, viņš aizgāja, nekavējoties pārdeva visu, kas viņam bija, un to nopirka.”

* Šis stāsts ir literārs jaunrades darbs. Tajā aprakstītie notikumi un personas ir izdomāti un nav reāli. Jebkāda tieša vai netieša līdzība ar konkrētām personām vai iestādēm ir tikai nejauša sakritība.